Kā izaudzināt čempionu?

Pēc Aļonas Ostapenko triumfa Parīzē daudzi vecāki prāto: kā iespējams bērnu izaudzināt par augstas klases tenisistu? Protams, to vislabāk zina Aļonas mamma un trenere Jeļena Jakovļeva.

– Kad vecāki aizved bērnu uz tenisa nodarbībām, treneris var pateikt, vai to vērts darīt UN vai mazais ir talantīgs? Kā tas notika ar jūsu meitu?

– Par tenisa treneri strādāju divdesmit četrus gadus, esmu guvusi lielu pieredzi. Kad vecāki atved mazu bērnu trenēties tenisā, manuprāt, svarīgi ir tas, ka viņš ļoti daudz kustas, atrodas svaigā gaisā un attīsta daudzas prasmes. Mēs ar vīru meitu tenisā nebīdījām mērķtiecīgi un par katru cenu. Tas notika pašsaprotami – ņēmu Aļonu līdzi uz darbu. Ne tikai uz treniņiem, bet jau no divu gadu vecuma arī uz sacensībām. Kādu laiku viņa mierīgi sēdēja un ar interesi ­skatījās, kas notiek. Tad pati paņēma raketi, piegāja pie sienas un mēģināja spēlēt. Jau tad, kad viņa bija maziņa, varēja redzēt ‒ meitene ir ļoti talantīga. Taču sākumā es vēlējos tikai to, lai Aļona ir nodarbināta, iesaistīta fiziskās aktivitātēs. Mēs nespiedām iet uz treniņiem, tā bija viņas izvēle.

– Mēs, vecāki, domājot ilgtermiņā – par sasniegumiem  kaut kad nākotnē –, mēdzam aizmirst, ka bērnam ir jāizbauda process, jāpatīk tas, ko viņš dara.

– Joprojām atceros, kā aizbraucām uz pirmajām Aļonas lielākajām sacensībām. Citas meitenītes nopietnu, uztrauktu seju iesildījās, gatavojās spēlei, bet Aļona mierīga sēdēja šūpolēs un ēda saldējumu. Viņai vienkārši patika spēlēt. Tāpat viņai patika dejot, un viņa dejoja līdz laikam, kad vajadzēja izvēlēties, ko turpināt darīt, jo abas nodarbības vairs nevarēja apvienot. Jo viņa ir maksimāliste, kas visu vēlas izdarīt pēc iespējas vislabāk. Varu teikt, ka Aļona dzīvoja normāla bērna dzīvi. Turklāt mums ģimenē vienmēr bija svarīgi, lai meitai ir laba izglītība. Viņa nepārgāja uz tālmācību un mācījās parastā skolā arī tad, kad pirmo gadu jau spēlēja turnejā.

– Lai bērns trenētos tenisā, nepieciešama nauda. Tas taču nav mīts?

– Uz treniņiem nāk arī bērni no ģimenēm, kas nav turīgas. Nodarbības hobija līmenī nav tik dārgas, lai tās nevarētu atļauties vidusmēra ģimenes.

Jā, mūsu ģimene Aļonā visu laiku ieguldīja savu naudu. Uzskatu, ka tas ir normāli, jo tā jau vecāki dara – iegulda savos bērnos. Kad ar pašu līdzekļiem nepietika, meklējām atbalstu, jo tad, kad beidzas teniss savam priekam un sākas nopietna līmeņa teniss, protams, bez naudas neiztikt. Taču nevajag ieguldīt lielu naudu bērnos agrāk par 14‒15 gadiem. Līdz tam viņiem jāizbauda teniss un tad jāskatās: ja ir rezultāti, ja ir vēlme un uzņēmība, var mēģināt kļūt par profesionāli.

Aļonas lielā izvēle par prioritāti dzīvē notika tad, kad viņa kļuva par junioru čempioni Vimbldonā, un tolaik viņai bija septiņpadsmit gadu, kaut gan jau no desmit gadiem Aļona uzvarēja visos sava vecuma nozīmīgajos turnīros, ko uzskata par neoficiālajiem pasaules čempionātiem.

– Jūs esat pierādījusi, ka Latvijā var
izaudzināt Grand Slam čempioni.

– Patiesībā tas bija mans treneres mērķis – izaudzināt Grand Slam čempioni vai čempionu. Laimīgi sagadījās, ka tā ir mana meita. Ziniet, pirms gadiem es skatījos uz Ernestu Gulbi un domāju: ja jau cilvēks, ko pazīstu kopš viņa bērnības un ko redzu tepat blakus trenējamies, var sasniegt tādus rezultātus, kāpēc gan to nevarētu arī kāds cits? Jā, man vajadzēja noticēt, ka to ir iespējams izdarīt arī Latvijā. Tagad esmu pārliecināta, ka talants var izaugt jebkurā vietā pasaulē. Turklāt pašlaik Latvijā, lai trenētos tenisā, ir ļoti labi apstākļi, jo ir daudz klubu un treneru. Cerams, ka tagad talantīgu bērnu vecāki redz, ka tepat Latvijā var izaugt pasaules klases tenisists, nav jācenšas pārcelties uz ārzemēm.

Citas meitenītes nopietnu, uztrauktu seju iesildījās, gatavojās spēlei, bet Aļona mierīga sēdēja šūpolēs un ēda saldējumu. Varu teikt, ka Aļona dzīvoja normāla bērna dzīvi.

Uz treniņiem nāk arī bērni no ģimenēm, kas nav turīgas. ­Nodarbības hobija līmenī nav tik dārgas, lai tās nevarētu atļauties vidusmēra ģimenes.

Kas ir vajadzīgs, lai izaudzinātu pasaules klases tenisistu?

1. Pirmkārt, vajag lielu talantu. To jau speciālisti pamana, attīsta un par to stāsta vecākiem.
2. Otrkārt, lai sakrīt vairāki apstākļi – veselība, treneris, finansējums.
3. Treškārt, ļoti daudz jāstrādā. Ļoti! Ja tu tikai izmanto savu talantu, veiksmes gadījumā vari grozīties labāko simtniekā, bet topa desmitā netiksi. Lai būtu desmitniekā, ir kārtīgi jāstrādā.
4. Ceturtkārt, ir jātic, ka tu to vari izdarīt. Ja tādas ticības nav, nemaz nevajag sākt.
5. Piektkārt, disciplīna. Tas nav vienkārši, it īpaši pusaudža gados.

Sestkārt, ģimenes atbalsts. Viens pats bērns (vēlāk jaunietis) to nespēj sasniegt. Teniss – tā ir arī diezgan skarba pasaule. Arī vilinājumu netrūkst. Kamēr vēl tāds gaisīgs vecums, jaunajam cilvēkam vajag līdzi kādu pieaugušo, kam var simtprocentīgi uzticēties, kas vienmēr atbalstīs, sapratīs. Kurš gan to labāk spēj, ja ne mamma un tētis?  Kad Aļona bija mazāka, viņai uz sacensībām bieži līdzi brauca tētis. Tagad viņš no tā ir noguris, braucu es.

Intervija: ARTIS KAMALS