Vai jums kādreiz ir sajūta, ka esat iestrēguši un kaut kas ir jāmaina? Ne tāpēc, ka kaut kas ir slikti – ļoti bieži viss ir ļoti labi un komfortabli, dažreiz pat pārāk. Tomēr nepamet sajūta, ka esi iestrēdzis kādā paaugstināta komforta cietumā, ko pats esi uzbūvējis. Nav svarīgi, vai jautājums ir par dzīvesvietas maiņu, attiecībām, darbu, jo mentālā konstrukcija zem šī visa vienmēr ir tāda pati – bailes no pārmaiņām. Sēžot savā ērtajā ieslodzījumā, tu redzi citas izvēles, kas virmo apkārt un vilina, bet, kā saprast kura ir tā īstā? Kā saņemties? Un pats galvenais – kā nekļūdīties?
Nostrādāju vienā uzņēmumā 17 gadus. Mainot amatus un nodaļas, kāpjot augstāk pa karjeras kāpnēm, mani grauza šaubas. It kā liels starptautisks uzņēmums, atbildīgs amats, korporatīvais auto. Pat atceros, kā reiz vēlējos kļūt par menedžeri lielā korporācijā. Izvēle, kas tika izdarīta tik sen, ka vairs nav iespējams saprast – vai tā joprojām ir mana apzināta izvēle, vai vienkārši pieradums, papildināts ar bailēm izkāpt no savas komforta zonas. Trīs gadus mēģināju nobriest aiziešanai, līdz tas notika pats no sevis. Pabeidzu vienu lielu projektu, sapratu, ka nu pietiks, aizgāju, pārsteidzu reģionālo vadību un pametu biroju. Tieši tik vienkārši.
Pēc lielā lēmuma pieņemšanas pamest darbu, kā jau īstam korporatīvam samurajam pienākas, nolēmu uz pusgadu aizbraukt uz Āziju. Paceļot, izvēdināt smadzenes, saprast sevi un nolemt – ko tad es darīšu savā tālākajā dzīvē.
Aizbraucot ceļojumā, mans mērķis bija apceļot tik daudz valstis Dienvidāzijā, cik vien iespējams. Rēķinājos ar divām līdz trīs nedēļām katrā valstī un uzmetot uz kalkulatora sanāca no 6 līdz 10 valstīm. Līdzi paņēmu longbordu ar domu kaut kur uzskeitot un mazu ģitāriņu, ar domu kaut kur uzspēlēt. Ja sanāks. Varbūt.
Ceļojums sākās kā plānots – nedaudz Singapūras, tad mazliet Malaizijas, tad nedaudz Filipīnas. Viss gāja saskaņā ar plānu, šur tur pat dabūju pabraukāt ar longbordu un uzspēlēt ģitāru. Pēc Filipinām nākamā pieturvieta bija Bali. Tieši tā vieta, kur sievietes pēc 30 dodas atrast sevi, pēc filmas “Eat, Pray, Love” noskatīšanās. Ironiskā kārtā, tieši Balī mani apmeklēja tā lielā atklāsme.
Balī man bija sarunāts satikties ar Jāni Kundziņu. Malkojot dzērienus pludmales bārā, viņš pamanīja kādu senu paziņu – čehu Milo, kas dzīvoja Balī jau vairākus gadus un sirdī bija tik ļoti liels gardēļu mīlis, ka nosauca sev piederošu hosteli longborda brenda vārdā. Es, protams, biju ļoti priecīgs par iespēju uzzināt no sugas brāļa visu par vietām, kur var tuvumā palondzēt. Milo atbildēja, ka drīzumā būšot lielākais longbordistu pasākums Āzijā. Veselas trīs nedēļas – nometne, sacensības, dalībnieki no visas pasaules. Viņš arī braukšot. Kur? Filipīnās. Izdzirdot vārdu “Filipīnas” , noskumu. Domāju – vai cik žēl, es tikko no turienes. Stulbi atgriezties, es plānoju apceļot citas valstis – Kambodžu, Laosu, Mjanmu utt. Milo izskatījās pārsteigts: “Ko tu darīsi ar savu longbordu Laosā? Kāpēc tev tur vispār jābrauc vazāties, tu taču esi longbordists?!” Bet nu ko tas Milo saprot no manas dzīves – esmu pieaudzis cilvēks, un man ir savi plāni.
Pēc kāda laika ar Jāni aizbraucām uz citu pilsētu uzsērfot. Doma par Filipīnām tomēr nelika mierā. Braukt, nebraukt? Pavisam negribējās atkāpties no plāniem. Šis jautājums atrisinājās pavisam vienkāršā un negaidītā veidā.
Izkāpjot ārā no ūdens pēc sērfa sesijas, Jānis man teica: “Zini, kāpēc Tev tik grūti iet sērfā? Tu mēģini noķert katru vilni, bet tas nav iespējams! Ja vilnis vēl tikai formējas, tas būs pārāk vājš, lai tevi aiznestu un tu lieki noairēsies. Ja to ķer par vēlu, lūstošs vilnis tevi izmals kā centrfūgā un tad dabūsi airēt atpakaļ caur putām līdz spēku izsīkumam. Kam tas viss? Ķer savu!” “Bet, kā saprast, kurš vilnis ir mans?” es vaicāju. “Ļoti vienkārši. Tu nesēdi jūrā uz vienas vietas. Airē apkārt, novēro, kur viļņi lūzt, līdz saproti kur tev jābūt. Un tad, kad redzi savu vilni – ķer to bez vilcināšanās. Jo citādi, kāpēc vispār esi ielīdis jūrā ar sērfa dēli? Ja, pat ķerot to savu vilni, tu to tomēr nenobrauc kā nākās, tad tā nav nekāda kļūda. Tā ir pieredze, kura palīdzēs noķert nākamo. Pieredze kuru nevar nopirkt par naudu.”
Apbraukāt tik daudz valstis, cik iespējams. Aiziet uz katru templi. Paballēties visos slavenākajos Āzijas klubos. Uzkāpt katrā kalnā. Apmeklēt katru templi. Visiem tiem viļņiem nav ne vainas. Bet tie viļņi nav mani, jo es redzu savu vilni, kas veļas man virsū. Tas, uz kuru esmu sācis airēt pirms sešiem gadiem, kad nopirku savu pirmo longbordu. Visus šos gadus aktīvi darbojos šajā sporta veidā – palīdzēju rīkot sacensības, filmēju video, organizēju longborda kalniņu festivālā Playground, braukāju uz ārzemju nometnēm, stāstīju par longbordu radio un TV intervijās. Kā varu to neķert?! Nevajag domāt un šaubīties! Tas ir vilnis, uz kuru esmu airējis, tāpēc to ir jāķer nevilcinoties.
Pēkšņi viss kļuva skaidrs. Aizbraucu atpakaļ uz Filipīnām, un tas bija viens no lielākajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Pasākums notika uz trīs dažādām salām, un kā tāds krāsains tabors mēs sirojām no vienas salas uz otru, nakšņojām šūpuļtīklos pludmalēs un džungļos, braucām ar longbordiem no vietējiem kalniem, peldējāmies ūdenskritumos un lecām no klintīm. Spēlējam ģitāras pie ugunskuriem un dziedājām. Visi vienoti ar vienu kaisli – mūsu sportu. Šķita, ka esmu nokļuvis paradīzē!
Šī izaicinājuma laikā iemācījos vēl vienu svarīgu lietu. Ceļojot tev nav daudz laika, ko pavadīt ar jauniem paziņām, jo visiem jau ir nopirktas aviobiļetes uz nākamo vietu vai atpakaļ uz mājām. Nav nākamās piektdienas, uz kuru visu var atlikt. Ja tu gribi kaut ko izdarīt, tas jādara tūlīt pat! Parasti tas izpaužas tā, ka tev vienkārši biežāk jāsaka “Jā”! Tik vienkārši. Atbilde “jā” var būt sākums neticamiem piedzīvojumiem. Atbildot “jā”, es paguvu uzstāties kopā ar vietējo regeja grupu, uzspēlēt longborda nometnes noslēguma ballē kā galvenais mākslinieks un nomainīt avio biļetes, lai aizbrauktu tālāk uz vienu Filipīnu salu, lai tur vēl divas nedēļas sērfotu.
Kas notika, kad atgriezos mājās? Visi punktiņi, kas likās nav saistīti savā starpā, pēkšņi savilkās kopā. Tagad esmu festivāla Playground organizatoru komandā. Pateicoties savai ilggadējai pieredzei lielā uzņēmumā un tam, ka jau no pirmā gada tur organizēju longbordu aktivitātes. Brīdis, kad dažādi viļņi satiekas kopā, zinātniski saucās par viļņu interferenci. Manā gadījumā, vairāki viļņi pēkšņi kļuva par vienu.
Kas ir Playground festivāls? Tas ir spēļu laukums, tikai šoreiz daudz plašākā mērogā – vieta, kur atraisīties, atbrīvot emocijas, apgūt jaunas iemaņas, neņemot vērā izmēru un vecumu. Bērnībā cilvēks izjūt dzīvi visspilgtāk, bez aizspriedumiem, atrunām un domām, ko par to padomās. Bērns ir vispatiesākais dzīvotājs un izmēģina visu – lec, skrien, peld un visādi dauzās ar visu, ko sniedz pasaule. Un neauztraucas, vai sanāk, vai nē. Pieaugušajiem tam visam ir jāsaņemas. Sērfs, SUP, veikbords, longbords, kalnu velosipēdi, fiksīši un daudzi citi hobiji parasti ir mūsu pamēģināšanas “TO DO” lietu sarakstā. Taču, cik daudzus no tiem tu patiesi esi mēģinājis? Un, kā var zināt, kurš no šiem sportiem ir tavs? Protams, nav jau tik vienkārši sākt lietas no nulles – dārgs inventārs, neapgūta pieredze, kopienas, kas it kā vilina, bet reizē arī mulsina. Jautājums: “Varbūt citreiz?” parasti arī liek plānus atlikt. Uzreiz taču nepirksi ekipējumu, ja nezini, vai tā lieta saista un, vai vispār kaut kas sanāks. Festivāls Playground 3 dienu garumā rosina sportisku apetīti, dodot iespēju ikvienam apmeklētājam izmēģināt un iepazīt hobiju sporta veidus, un to kultūru uz ūdens, zemes un gaisā. Tā ir vieta, kur sajust, piedzīvot mirkli un atrast savu aizraušanos. Pamēģini. Dzīve nekad nebeidzas, nekad nav par vēlu uzsākt ko jaunu. Ja tu esi dzīvs – elpo, kusties, runā, dzirdi, tad baudi skaistāko ko pasaule tev var sniegt – emocijas. Dari to, kas sagādā tev dzīvotprieku!
Noslēgumā viens padoms. Mēs bieži šaubāmies, jo baidāmies pielaist kļūdu. No mūsu šodienas pozīcijas nespējam redzēt, kā visas taciņas savienosies nākotnē. Tajā brīdī, kad atskatāmies atpakaļ kļūst skaidrs, no kurienes esi atnācis, un viss nostājās savās vietās. Mēs pieprasām tūlītēju atbildi uz jautājumu “kāpēc man būtu kaut kas jāmaina” un nesaņemot to, turpinām mocīt sevi ar šaubām un melot paši sev – “Gan jau tā būs kļūda. Varbūt labāk nemēģināt – man tagad nemaz nav tik ļoti slikti”. Nebaidieties ķert savu vilni, jo jums nav ko zaudēt. Ja nenobrauksiet kā nākas – tā būs jūsu pieredze, tik ļoti nepieciešama, lai noķertu nākamo. Tas vēl nav redzams, bet tas jau nāk no okeāna tālēm, un jums jābūt tam gatavam. Jo citādi – kāpēc jūs vispār ielīdāt jūrā ar sērfu?
Audi dzimtene Hokenheima sauc