Viņa aizrautība ar sportu sākās kopš pirmā trenažieru zāles apmeklējuma 18 gadu vecumā. Tagad Kārlis ir kļuvis par fitnesa treneri un dibinājis savu – Fitnesa skolu. Šajā intervijā treneris dalās ar ieteikumiem, kur meklēt gribasspēku, rast līdzsvaru ikdienas saspringtajā grafikā un cik svarīgi ir nepārforsēt ar treniņu grafiku.
– Kārli, tu esi fitnesa treneris. Kā pievērsies sportiskajam dzīvesveidam?
– Tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Kādudien draugs mani pierunāja aiziet līdzi uz trenažieru zāli. Es nekad tādā nebiju bijis, un man arī nekad nebija ienākusi tāda doma – aiziet un pamēģināt vai vispār skatīties tajā virzienā. Tā mēs aizgājām kopā. Tas bija īsi pirms manas dzimšanas dienas. Ja nemaldos, vai nu 18, vai 19 gadu palika. Zālē notiekošais mani uzreiz paķēra tā, ka aizrāvos jau tādā kā fanātiskā līmenī. Savā dzimšanas dienā nopirku pirmo abonementu. Tajā laikā es vēl dzīvoju Ogrē un abonementu iegādājos Ogres trenažieru zālē Super Gym. Tālāk viss brīvais laiks tika pavadīts, pētot un lasot dažādu informāciju, kā treniņprocesu var uzlabot.
– Tu esi arī Fitnesa skolas dibinātājs. Pastāsti, kā nonāci līdz idejai par savas skolas atvēršanu un ar ko tā atšķiras no citām!
– Fitnesa skolai pagaidām vēl nav dislokācijas. Tas ir tāds mērķis, vīzija, ka varētu uztaisīt vietu, ko sauc par Fitnesa skolu. Pagaidām tas ir koncepts, kā es strādāju ar klientiem. Kad pats sāku trenēties un pētīju informāciju par to, secināju, ka ir ļoti daudz pretrunīgas un pat nepatiesas informācijas. Fitnesa industrijai piemīt ļoti daudz nepilnību, un lielākā daļa informācijas, kura tiek veidota blogiem un dažādām lielajām fitnesa vietnēm, pamatā tiek rakstīta nevis ar domu kādam palīdzēt, bet gan ar biznesa perspektīvu. Visa tā industrija pamatā griežas uz uztura bagātinātājiem. Tur ir ļoti, ļoti liels bizness apakšā, un tāpēc mainstream publikai informācija tiek taisīta un pasniegta no tāda skatupunkta, it kā tā būtu patiesa, lai varētu pēc iespējas vairāk pārdot. Bet par to, kā lietas patiešām strādā un kā darbojas cilvēka anatomija un fizioloģija, kā strādā treniņu metodika, – par to principā neviens neraksta. Šo kļūdu es pamanīju un izjutu uz savas ādas jau pašā treniņu sākumā, kad mēģināju lasīt žurnālus, lai iegūtu informāciju, bet visu laiku atdūros kā pret sienu, jo sapratu, ka nekas no tā nestrādā. Tad sāku pievērsties citiem avotiem – grāmatām par fizioloģiju, anatomiju – , sāku pētīt treniņu mehāniku, biomehāniku. Tās visas ir pamatnozares, uz ko pamatojas fitness, spēka treniņi. Ir ļoti smalki jāzina, kā kas vislabāk strādā, kas nestrādā un kā to visu savienot kopā. Fitnesa skolas konceptu veidoju ar domu, ka tā būs vieta, kur cilvēkiem tiks dota informācija, kura ir bāzēta nevis uz „kāds kaut ko teica zālē”, „tas strādā tāpēc, ka man strādā’’ vai uz līdzīgām domām, bet uz zinātniskiem pētījumiem, kam pamatā ir fizioloģijas un anatomijas principi par to, kā darbojas cilvēka ķermenis.
Fitnesam ir divas lielas sadaļas – uzturs un fiziskās aktivitātes treniņi. Par šīm tēmām apkopojam un pasniedzam cilvēkiem uz pierādījumiem balstītu informāciju. Mana ideja bija to apkopot vienā avotā latviešu valodā. Angliski vēl šādu informāciju ir iespējams atrast, tikai jāzina, kur meklēt. Bet latviski tādas praktiski nav. Tāpēc tas ir mans otrais un Fitnesa skolas mērķis – izveidot fitnesa tiešsaistes sadaļu. Vietne www.fitnesaskola.lv jau pastāv, bet pie tās vēl tiek cītīgi strādāts, lai tas būtu kvalitatīvākais informācijas avots latviešu valodā par ar fitnesu.
– Kā fitnesa treneris arī tu pats esi motivators saviem audzēkņiem, kuri sākuši apmeklēt treniņus. Tu arī aktīvi darbojies platformā instagram. Kāds ir būtiskākais vēstījums, ko vēlies nodot savai auditorijai?
– Galvenais – nevajag uzķerties un sekot līdzi visām jaunajām tendencēm, ko industrija izdomā un mēģina piedāvāt cilvēkiem, jo tā attīstās virzienā, lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas, un tas ne vienmēr saskan ar to, kas ir cilvēku interesēs – pēc iespējas efektīvāk sasniegt mērķus. Visbiežāk ir tieši pretēji. Es cilvēkiem vienmēr cenšos paskaidrot gan uztura, gan treniņu kontekstā, ka visam pamatā ir spēcīga bāze. Stingrs pamats ir tas, kas strādā jau gadiem, un ir pierādīts, ka tas palīdz sasniegt vēlamo, maksimālo rezultātu.
Nevajag krist galējībās, it īpaši uzturā. Tagad ir daudz dažādu jaunu tendenču, un lielākā daļa cilvēku, kas par tām runā, nemaz nesaprot, kā tās strādā. Ļoti daudz cilvēku tagad ir vegāni tikai tāpēc, ka tas ir stilīgi, tāpat daudzi gavē. Principā šīs tendences cirkulē pa industriju, un kādubrīd viena ir augšgalā, citubrīd – otra. Arī visi šie blogi – tajos nevar nepārtraukti rakstīt par vienu tendenci, vajadzīgas pārmaiņas, lai cilvēki tos lasītu.
Mans mērķis un vēstījums ir pievērst visus cilvēkus, kuri seko man, pašam pamatam un bāzei, kas veido 90–95 procentus rezultāta. Otrs vēstījums – nekad nevajag salīdzināt sevi, savus rezultātus ar kādu citu cilvēku. Fitnesa industrija pati par sevi ir ļoti, ļoti nepatiesa. Tas, ko tu redzi no malas aizkulisēs, nekad nav tā, kā tev tiek pasniegts. Industrijai ir melnā puse, par kuru reti kurš runā. Fitnesa industrijai ļoti patīk fokusēties tikai uz vizuālo, uz to arī pamatojas viss mārketings. Ja tu tikai paskaties uz to vizuālo, bet nezini, kas tiek darīts, lai sasniegtu to, pirmkārt, tev veidojas ļoti nepareizs priekšstats par to, kā cilvēka ķermenim vajadzētu izskatīties, otrkārt, par to, kas ir jādara, lai to sasniegtu.
Mūsdienās cilvēkiem veidojas kompleksi par savu ķermeni, un, ja tu ikdienā turpini sevi bombardēt, sekojot instagram profiliem, kur tiek liktas tikai skaistas bildes, nedodot sekotājam visu to kontekstu, kā pie tādām ķermeņa formām tikt, tad tas tikai problēmu padziļina. Tāpēc tas, ko es vēlos teikt, – koncentrējies tikai uz sevi. Tikai uz savu progresu, tikai uz to, kā tu izskaties. Mēģini katru dienu, mēnesi, gadu būt labāks nekā biji iepriekš un visu laiku uzlabot sevi.
– Vai esi novērojis, kas ir tas, kas visbiežāk cilvēkiem liedz sasniegt mērķus? Kā to pārvarēt?
– Cilvēkiem uz mērķiem ir tāds īstermiņa skatījums, viņi meklē katru jaunāko tendencīti, jo viņiem šķiet, ka tā uzreiz palīdzēs. Tad fitnesa industrija tos cilvēkus met no vienas tendences uz nākamo, uz nākamo, un cilvēks tam visam vienkārši skrien pakaļ, mainot savu režīmu un it visu, – viņš nevar izveidot sev fiksētu režīmu. Vēl tas, ka tās visas tendences nav efektīvs veids, kā sasniegt rezultātu. Lielākā daļa cilvēku neapzinās, ka darbs ar ķermeni prasa ļoti daudz laika. Ja tev ir 30 gadu un ja tavs ķermenis izskatās un jūtas tā… kā jūtas. Ja tas tev prasīja 30 gadu, lai tu nokļūtu līdz šim punktam, tad ir ļoti naivi cerēt, ka pa nedēļu, mēnesi, pat pa pāris mēnešiem būs reāls rezultāts. Bet ilgtermiņā tas būs. Vajag rēķināties ar ilgāku periodu, un tām vajadzētu būt dzīvesveida izmaiņām. Jāmēģina izveidot tādu režīmu, ko var visefektīvāk īstenot savā ikdienas ritmā, jo tai visai fitnesa spēlei atslēga ir tāda, ka tu vari to režīmu noturēt. Bet ja tu mēģini to katru reizi sarežģīt ar lielu daudzumu nevajadzīgas informācijas un neturies pie bāzes, tad pats sev visu sajauc tagad un ilgtermiņā. Visa atslēga ir – ilgtermiņš. Lai nav tā, ka tu pamēģini pāris dienas, nedēļas, bet neredzi rezultātu. Mans ieteikums, kā izvairīties no tā, – izdomā, kas ir vislabākais veids tieši tev, un koncentrējies uz reālistisku treniņu skaitu nedēļā, lai būtu laiks pārējām dzīves prioritātēm. Vispirms vajag izdomāt, cik reižu nedēļā reāli vari aiziet uz zāli. Nākamais – kas ir efektīvākais, ko katrā treniņā vari izdarīt. Tālāk – sāc pieturēties pie šī treniņu režīma, tad lēnām pievieno klāt uzturu. Svarīgi ir salikt visus šos parametrus tā, lai režīmu izveidotu reāli izdarāmu. Nevajag krist galējībās no “netrenējos nemaz” uz sešām septiņām reizēm nedēļā. Tas pats arī par uzturu: ja tam neseko līdzi, bet pēkšņi no visa atsakies, – tas ilgtermiņā nestrādās! Mēģini izveidot tādu režīmu, pie kāda varēsi pieturēties ilgtermiņā.
– Vai piekrīti viedoklim – lai nodarbotos ar sportu, pirmām kārtām vajadzīgs gribasspēks, un, ja tas būs, laiks sportošanai atradīsies vienmēr? Kur tu rodi motivāciju?
– Svarīgākais – ir jāsakārto galva. Jāsaprot, kāpēc tu gribi to darīt. Vai tas ir tāpēc, ka tev kāds pateica, ka tu izskaties ne tā, kā vajag, un to gribi tagad mainīt? Ja motivācija ir no kāda trešā apstākļa un nenāk no tevis, tad jebkas, ko darīsi, būs tikai īstermiņā. Jāsaprot, kāpēc tu gribi sākt sportot, kāpēc gribi mainīt ēšanas paradumus un kāpēc vispār gribi to darīt. Tanī brīdī, kad vari pateikt, kāpēc to vēlies darīt – ka gribi to mainīt tāpēc, ka tev tas ir svarīgi – , jau var runāt, ka tā ir tava prioritāte. Ja tā nav tava prioritāte, tad nekad neatradīsi pietiekoši daudz laika tam. Neviens nekad nav tik ļoti aizņemts tikai tāpēc, ka nav laika, vienkārši jāsakārto prioritātes. Tiklīdz apzinies, kāpēc to vajag, tev šī lieta pakāpjas augstāk, un laiks atrodas pats no sevis.
Man pašam tas ir citādi, jo es strādāju sporta klubā. Ja salīdzinām to laika patēriņu, kas jāvelta, lai trenētos, man tas varētu būt uz pusi mazāks nekā cilvēkiem, kuri sporta zālē nestrādā, jo man nav jātērē laiks, lai sakārtotos, iesēstos mašīnā, aizbrauktu līdz zālei. Tas viss process aizņem pusi no tā laika, ko cilvēks ierēķinājis savam treniņam. Tas, ka pats trenējos piecas reizes nedēļā, nenozīmē, ka citiem arī to vajadzētu. Man tas ir elementāri izdarāms, ja esmu zālē un strādāju ar klientiem. Man pat ir mugurā sporta tērps, pēc klienta es varu pats sākt trenēties.
Runājot par manu motivāciju – ja tu strādā ar cilvēkiem, ja tu viņus trenē, tad daļa no tā, ko tu vari piedāvāt, ir paša pieredze. Ja tu vadi šos cilvēkus caur konkrētu progresa ciklu, tad ideālā variantā pats esi izgājis cauri tādam ciklam, un tanī brīdī tu varēsi efektīvāk atrisināt problēmas, kas gadīsies šajā ceļā, – un tas arī ir viens no manas motivācijas aspektiem: man pašam ir jāvar to visu izdarīt un jāiet tālāk, uz augšu un uz priekšu, lai pēc tam efektīvāk varu palīdzēt cilvēkam, kurš nāk pie manis.
Domāju – ja tu nespēj atrisināt problēmas, kas rodas tava progresa laikā, tad palīdzēt citam būs daudz grūtāk.
– Kā saplānot ikdienu tā, lai atliktu laiks sportam, ģimenei un draugiem? Kā atrast līdzsvaru starp šīm lietām?
– Ne vienmēr dzīvē būs tā ideālā situācija, ka laika pietiks pilnīgi visam. Atsevišķos dzīves posmos mums jāprioritizē lietas un jāsaprot, kurā brīdī kam ir augstākā prioritāte. Protams, tās mainīsies: nāks jaunas, citas ieņems zemāku vietu, citas –augstāku. Jāsaprot, ka nebūs vienmēr laiks paspēt pilnīgi visu.
Tāpēc ir jāizvērtē, kurām lietām var ļaut īstermiņā vai ilgtermiņā nokristies zemāk prioritāšu skalā. Varbūt ir lietas, kas vairs nav tik svarīgas, un uz to rēķina var atvēlēt laiku jaunām prioritātēm. Vienmēr lieku uzsvaru, stāstot un mācot cilvēkiem, ka jāizveido nevis ideālais, bet izpildāmais režīms, lai to var ievērot. Arī ja ir kāds dzīves cikls, kurā par galveno kļūst kas cits, piemēram, cilvēks iet uz zāli, cītīgi trenējas, un tad viņam ir ģimenes pieaugums. Protams, tad vairs nav tik daudz laika, ko veltīt tām lietām, kas agrāk bija nozīmīgas. Šajā gadījumā svarīgi ir sabalansēt laiku, bet noteikti ne kategoriski atmest iepriekšējās prioritātes. Ja uz zāli šis cilvēks gāja četras reizes nedēļā, varbūt viņam ir iespējams rast laiku treniņiem divreiz nedēļā? Svarīgi ir izveidot režīmu, kas ir atbilstošs attiecīgajam laika posmam. Cilvēks vienmēr var atrast optimālo variantu sev, varbūt tas nebūs efektīvākais, bet tas būs labāk nekā nekas.
– Kāda, tavuprāt, ir svarīgākā īpašība, lai sasniegtu mērķus?
– Manuprāt, svarīgākā īpašība, lai sasniegtu mērķus ilgtermiņā – spēja adaptēties. Mums dzīvē visi faktori mainās, un spēja pielāgoties konkrētajām pārmaiņām un visam, ko dzīve nes, ir labākā iespēja ilgtermiņā turpināt strādāt. Tikai strādājot pie kaut kā ilgtermiņā, ir iespējams sasniegt mērķi un rezultātu, un tava spēja adaptēties pie dzīves grūtībām ir tava vērtīgākā īpašība.
– Kādā no intervijām minēji, ka ļoti liela nozīme ir cilvēka mentālajai dabai. Vai arī tā kļūst stiprāka trenējoties?
– Viennozīmīgi. Tā kļūst stiprāka, varētu teikt, ka tas ir uz tā rēķina, ka cilvēks iemācās sev izveidot disciplinējošu režīmu. Tu pats kļūsti disciplinēts, ar laiku vari sevi vairāk kontrolēt atsevišķās situācijās, vari piespiesties darīt lietas, ko varbūt ne vienmēr dari. Piemēram, runājot par tiem pašiem treniņiem: ja tev ir svarīgs mērķis, kāpēc to dari, tad tu sevi piespied un izdari.
Mēdz uzskatīt, ka visu laiku ir jābūt supermotivētam un visu laiku ir jāgrib, jābūt starā par katru treniņu, bet patiesībā tā nemaz nav, jo ikdienā jau tāpat ir daudz atbildības un darba, par ko domāt. Ne vienmēr gribas iet uz treniņu, bet šī disciplīna tevi piespiež aiziet. Tas ir noderīgi gan fitnesā, gan citās jomās dzīvē.
– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies savu treniņu apģērbu?
– Lielāko dienas daļu pavadu sporta apģērbā, tāpēc mans pirmais kritērijs ir ērtums. Otrais kritērijs, bet tikpat svarīgs, ir funkcionalitāte. To es vairāk attiecinu uz apaviem, jo spēka treniņos apavu izvēlei ir liela nozīme. Trešais kritērijs ir dizains, tas ir svarīgs, ja tiek uzņemtas fotogrāfijas mārketinga vajadzībām.
– Sports, laiks, gribasspēks – tie nevar pastāvēt cits bez cita. Kā tu domā, svarīgāks ir gribasspēks vai laiks, lai pievērstos sportam?
– Ja būs pietiekami spēcīgs iemesls, kurš nāk no tevis, tad tev būs gribasspēks. Ja tev būs gribasspēks, tu atradīsi laiku un nonāksi līdz sportam. Viss sākas ar iemeslu.
REBEKA KOHA:VIRZĪTIES TIKAI UZ PRIEKŠU