Nosvērts, mierīgs un smaidīgs. Tāds ir downhill braucējs Kristaps Elstiņš. Lai gan šobrīd Kristapa ikdienas transporta līdzeklis ir auto, viņa dzīvē milzīga loma ir velosipēdam. Gluži kā nebeidzama riņķa līnija ir Elstiņa aizrautība ar sportu, jo spēks ir kustībā, kā saka viņš pats.
Saki, Kristap, no cik gadiem tu sporto?
Tu domā downhill? Tikko aizvadīju ceturto sezonu.
Diezgan ilgi.
Kā uz to skatās. Mani ir sāncenši, kas brauc krietni ilgāk. Bet downhill nav pirmais velosports, ar ko nodarbojos.
Ak, tā. Ar ko brauci pirms tam?
Man bāze uz diviem riteņiem ir lielāka. Divus gadus trenējos motokrosā. Bet finansiālu apsvērumu dēļ krosu nācās pamest. Nedaudz vēlāk, Smiltenē iepazinos ar čaļiem, kuri nodarbojās ar velotriālu. Es kā puisis no laukiem neko par to nezināju. Tāpēc gāju viņiem klāt un jautāju – tas ir sports vai vienkārši izklaide? Lūk, rezultātā ar velotriālu nodarbojos septiņus gadus.
Zinu, ka velotriālā Latvijā spēcīgi ir divi brāļi.
Brāļi Dermaki. Tie ir baigie naži. Ugāle, vieta, no kurienes nāk šie brāļi, ir velotriāla galvaspilsēta Latvijā.
Kas Tevi velotriālā piesaistīja?
Pirmkārt, man patika, ka ar velotriālu nenodarbojas ikkatrs. Otrkārt, velosipēds tiek izmantots absolūti citādāk, nekā tas ir ierasts. Ja dzīvē pamanu kādu lietu, kas mani saista, metos tajā līdz ausīm iekšā. Es tev pateikšu, kāpēc aizgāju no velotriāla. Man sāka pietrūkt adrenalīna. Triāls ir tehnisks un sarežģīts. Viss balstās uz koordināciju un līdzsvaru, bet adrenalīns iztrūkst.
Un tad nāca downhill.
Tieši tā. Downhill ir kaut kas ļoti līdzīgs motokrosam, kura bāze man jau bija. Būtībā sanāk, ka šajā sportā saliku kopā savas motocikla un velo vadīšanas iemaņas.
Tev ir bail no ātruma?
Kas attiecas uz divriteņiem, tad nē. Tajā brīdī man aizkrīt širmis. Tad esmu tikai es un velosipēds. Un to, kas notiek apkārt, nejūtu. Lai gan bailes ir vienmēr, jo nepārtraukti sanāk kāpināt savu braukšanas ātrumu un iemaņas. Varbūt no malas izskatās, ka lidoju, tomēr daudz domāju un apzinos to līmeni, kuru nevajadzētu pārkāpt.
Šogad Siguldā pirmo reizi notika pasaulē zināmais Beton on Fire nobrauciens pa bobsleja trasi, kur piedalījos, izcīnot bronzas godalgu. Lūk, tas bija pasākums ārpus jebkādiem rāmjiem, kur nācās vairākkārt sevi pārvarēt, līdz izdevās nobraukt visu trasi bez bremžu lietošanas, izturot ātrumu līdz 85 km/h un lielu G force spiedienu virāžās.
Pieminēji sevis nosprausto robežu. Nekad neesi to pārkāpis?
Pirms diviem gadiem pārkāpu gan. Bija stāvs nobrauciens, trase bija mitra. Kļūdījos, izvēloties nepareizos apavus un pedāļus. Lēcienā man sanāca neveiksmīgs kritiens, kā rezultātā lauzu mugurkaulu. Pusgadu nogulēju uz gultas korsetē ar metāla stieņiem, kas savelk tā, ka fiziski nevarēju pakustēties. Savukārt ārsts pateica, ka ar riteni vairs nebraukšu.
Pusgada laikā daudz ko pārdomāji?
Protams. Pietika laiks, lai apdomātu privāto dzīvi, nākotni sportā un turpmākās darba iespējas. Tas bija labs laiks, lai pasēdētu mierā un padomātu, jo dzīvē esmu ļoti aktīvs gan darbā, gan sportā.
Atgriezties nebaidījies?
Zināju, ka atgriezīšos trasē. Tolaik man bija sadarbība ar vienu džeku, kurš ražo aplikācijas. Viņš mani finansiāli pabalstīja. Tobrīd viņš taisīja spēlīti Downhill Supreme. Nu, lūk, es vēl gulēju slimnīcā, kad viņš atnāca un atnesa rezerves daļas ritenim priekš jaunās sezonas. Tāpēc pavisam skaidri zināju, ka trauma mani neapturēs. Tā ir atkarība. Atkarības mums mēdz būt dažādas. Velosipēds, adrenalīns un ātrums – tā ir mana atkarība. Un vienīgais, kas to ārstē, ir braukšana.
Ikdienā pārvietojies ar velosipēdu?
Pirms diviem gadiem ričuks bija mana ikdiena. 18 kilometri dienā – norma. Tagad gan biežāk pārvietojos ar automašīnu. Starp citu, tā ir, kad nopērc auto, tu izlaidies (smejas).
Starp citu, tev ir fiksītis?
Nē, mani tas nepaķer. Es nekad neesmu dzinies pakaļ trendiem. Mans pilsētas ritenis ir vienkāršs – ar astoņiem ātrumiem un 29 collu ratiem. Ļoti piemērots pilsētvidei.
Tev ir svarīgi uzvarēt sacensībās?
(Nopūšas.) Zini, man galvenais ir uzvarēt pašam sevi. Ja izpildu to, ko pats sev esmu noteicis, tad esmu apmierināts, neatkarīgi, vai tā ir pirmā vai piektā vieta.
Un kā aizrit Tavas brīvdienas?
Vasaras sezonā, protams, trešdaļa aizrit sacensībās. Savukārt pārējo laiku veltu ģimenei, saviem dzīvniekiem un treniņiem. Un vismaz reizi mēnesi cenšos uzkāpt uz triāla ričuka, jo tas ļoti labi attīsta vestibulāro aparātu. Tāpat es peldu, vingroju uz stieņiem un trenējos BMX trasē.
Vari sevi iedomāties bez sporta?
Kamēr veselība un dullums ļauj, noteikti turpināšu izlikt sevi ekstrēmajos sporta veidos. Ko nesīs nākotne, laiks rādīs, bet bez sporta savu dzīvi iztēloties nevaru, jo spēks ir kustībā.
Ieva Rijniece: Starp divām saulēm