Kristaps Liepiņš: Gribu kāpt kalnos!

 

Visa dzīve ir kāpšana kalnā, kura virsotni mēs nepazīstam, jo tie, kas reiz to sasnieguši, neatgriežas. /Zenta Mauriņa/

“Arī es gribu kāpt kalnos! Bet nezinu, ar ko sākt…”

 

Šos vārdus šajos divpadsmit gados, kopš “Kalnu Grupas” alpīnisma pamatu mācību kursa aizsākšanas esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Jau izsenis kalni ir vilinājuši cilvēkus ar savu skaistumu, ar skarbajiem pārbaudījumiem, kuri gaida ikvienu kalnos kāpēju, ar nezināmo un neparedzamo. Arī par to, kādas veidojas cilvēku savstarpējās attiecības kalnos, kāds tiešums, atklātība, palīdzēšana viens otram – arī par to klīst nostāsti… Protams, ne viss ir tikai skaisti un romantiski – pastāv arī grūtības, risks, dažādi apdraudējumi cilvēka dzīvībai, pat nāves draudi un, iespējams, tieši tas vēl vairāk padara kalnos kāpšanu kaut kādā veidā īpašu, noslēpumainu, vilinošu. Tad nu tajā brīdī rodas tas “ļoti vēlos, bet baidos; gribu, bet nezinu kā…” Atbilde ir ļoti vienkārša: ir jāsper pirmais solis! Un tad jau tālāk, – soli pa solim. Tādējādi noskaidrosies gan šī brīža varēšanas, gan vēlmes, gan iespējas, gan arī tas, kā un ko darīt tālāk, lai “gribu kāpt kalnos!” pārvērstos par “es kāpju kalnos!” un “kāpšana kalnos – tā ir mana aizraušanās, kaislība, un mīlestība uz mūžu!”

Protams, lai cik tas arī paredzami nebūtu, visa pamatā ir laba fiziskā sagatavotība. Kāpšana kalnos ir saistīta ar lielu fizisku piepūli, pie tam, apstākļos, kuri nav raksturīgi mūsu ikdienas dzīves vietai. Pārvietošanās pa kalnu reljefu, – stāvi kāpumi augšup un atkal lejā pa birstošām akmeņu šķembām, brienot sniega pēdas vai kāpjot pa stāvām klintīm un ledu, – tam visam vajadzīgs gan spēks, gan izturība, gan līdzsvara sajūta un kustību koordinācija. Izturība – tas ir viens no atslēgas vārdiem, uz kuru jāfokusējas gatavojoties kalniem. Uzreiz jāsaka, no savas kalnu ceļojumu grupu vadīšanas pieredzes zinu, ka ar treniņiem “pāris reizes nedēļā pa nepilnai stundiņai” diemžēl nav pietiekoši, lai labi justos pat iesācēju līmeņa kalnu pārgājienā. Ne ar jogas nodarbībām, ne ar muskuļu “pumpēšanu” sporta zālē, ne ar “bodibaika mīņāšanu” trīs reizes nedēļā nepietiek tam, lai puslīdz komfortabli justos pat klasiskajā “vieglā” maršruta kāpienā uz Monblānu Alpos. Augšminētās sporta nodarbības lieliski sagatavos jūsu muskuļus, bet ne sirdi! Daudz esmu dzirdējis “es varu kāpt, jūtu, ka man ir spēks, tikai… paelpot grūti!” – tas tieši ir šis izturības trūkums! Un izturība radīsies un stiprināsies tieši salīdzinoši lēnos, bet ilgstošos treniņos. Ieteikumi? Papildus jau ierastajiem spēka treniņiem divas reizes nedēļā atrast laiku par pusotru stundu ilgākiem treniņiem, doties uz pēc iespejas kalnaināku apvidu (piemēram, Latvijā – Sigulda, Carnikava, Jaunogre, Baldone, Tērvete, Milzkalne u.c.), un ar nelielu mugursomiņu, kurā ir viss nepieciešamais (mazliet ēdamais, dzeramais, lietus jaka, individuālā aptieciņa u.c.) plecos, ar trekinga nūjām rokās (tā mēs iesaistīsim treniņā vairāk muskuļus un mazliet pasargāsim no triecienslodzes ceļu un potīšu locītavas), raitā tempā skraidīt pa pakalniem augšā un lejā. Nebija grūti? Kāpiniet tempu, izvēlaties stāvākas un augstākas nogāzes, pagariniet treniņa laiku.

 

Trekings – kalnu pārgājieni pieredzes iegūšanai

 

Kā nākošais solis uz lielākiem mērķiem kalnos varētu būt došanās kalnu pārgājienā. Tuvākie kalnainie apvidi mums ir visai netālu – Zviedrija un Norvēģija ar savu ziemeļniecisko skarbumu uz vienu pusi, Polija ar klinšainajiem Tartriem un Ukraina ar gleznainajiem Karpatiem – uz otru. Mazliet tālāk – Dolomītu kalni starp Austriju un Itāliju ar neskaitāmiem kalķakmens virsotņu torņiem un bezgalīgām takām ielejās starp tiem, Alpu kalni, kas ieliekušies starp Itāliju, Šveici un Franciju, Pireneji Spānijā, Kaukāza kalnu dienvidu nokalnes teiksmu uz dziesmu apvītajā Gruzijā un vēl daudz kas cits… Milzīgi plašs piedāvājums, atliek izvēlēties! Var doties paļaujoties paši uz savu galvu, var pievienoties tiem, kas piedāvā grupu ceļojumus. Var izmantot arī “klasiskos” kalnu trekinga maršrutus, piemēram GR20 taku Korsikā, kas tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām kalnu pārgājiena takām Eiropā – tā šķērso gandrīz visu Korsikas salu no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Katram no šiem variantiem būs vēl daudzi “apakšvarianti” – piemēram, gribam doties līnijveida maršutā vai radiālos “turp-atpakaļ” izgājienos, ar nakšņošanu iekārtotos kempingos, kalnu namiņos vai teltīs nekurienes vidū, ar mazāku vai lielāku sarežģītību reljefa pārvarēšanā, – līdz ar to arī iespēja izvēlēties savām vēlmēm atbilstošāko.

Bet nedomājiet, ka “trekings – ai, tas jau nav nekas īpašs!” Arī trekinga pārgājieni var būt izaicinoši, ilgstoši, tehniski sarežģīti un bīstami. Kas ir tas, kas jūs uzrunā visvairāk? Krāsainie Atlasa kalni Marokā, Wadi Rum tuksnešainie klinšu kalni Jordānijā, ledus un sniega “tuksnesis” Grenlandē, Vidusāzijas ezeru “pērles” Fanu kalnos Tadžikistānā, ielejas starp nepiekāpīgi stāvajām kalnu smailēm Ziemeļtjanšana kalnos Kirgizstānā, saulē sakarsušu un “wadi” kanjonu izvagotu klinšu stāvie kāpumi Omānā vai “pastaigas” starp Himalaju kalnu “milžiem” – pasaulē augstāko kalnu, astoņtūkstošnieku, virsotnēm Nepālā? Izgājiens uz pāris dienām vai uz pāris nedēļām? Pasaules iepazīšana sākās ar lēmumu iziet no mājām. Tas, ko savā ceļā satiksim, redzēsim un atklāsim, iepriekš pat nav iedomājams. Tam visam vēl klāt nāks citi izziņas slāņi – pasaules dabas daudzveidība, dažādu valstu un tautu kultūras atšķirības, – krāsas, skaņas, smaržas, garšas… Tas viss lai ir kā labākā motivācija pārvarēt neērtības un grūtības!

 

Klinšu kāpšana, ledus vai “dzelzs takas”?

 

Tieši kāpt, ne tikai pastaigāt pa kalniem – tā taču bija sākotnējā vēlme? Vairāk gribās kāpt pa klintīm, vai pa sniegu un ledu? Zemos un siltos kalnos vai “augstu un auksti” versijā? To nevar īsti saprast, zināt un būt pārliecinātam, kamēr neesi to visu pamēģinājis. Pamēģināšanai lieliski noderēs profesionāli veidotas apmācību nodarbības un kursi – visas šīs aktivitātes ir saistītas ar paaugstinātu risku, līdz ar to pašdarbība ar attieksmi “ai, es to redzēju Jūtūbā” var novest pie nelāga iznākuma. Profesionāli sagatavots kalnos kāpšanas iepazīšanas kurss vedīs jūs cauri visām šīm bīstamajām nodarbēm soli pa solim, brīdinot par iespējamajiem apdraudējumiem un atbildot uz visiem jūsu jautājumiem, gan par ekipējumu, gan par drošināšanas organizēšanu dažādās sitācijās, gan par gatavošanos nākošajam līmenim, ja tādā vēlaties pāriet, gan arī izskaidros jums, kā darbojas mūsu ķermeņa un prāta “ķīmija”. Runājot par šo “ķīmiju” – protams, viena no biedējošākajām kāpšanas sastāvdaļām visiem kāpšanas iesācējiem ir bailes no augstuma. Te nu varu teikt – tās bailes saglabājas pat daudzus gadus kāpjot lielos augstumos, tās tikai kļūst pierastākas, savādākas, ne tik dramatiskas. Ar laiku pie tām pierodam, spējam kontrolēt savu uzvedību. Un tajā pašā laikā sākam saprast, ka bailes ir prāta sastāvdaļa, kā loģiskas un brīdinošas drošības barjeras, kas mūs brīdina par to, ka esam vēl līdz šim nestaigātas teritorijas priekšā, kas liek koncentrēt mūsu uzmanību, spēkus un atbildību.

 

Ir arī tādi cilvēki, kuri vēlas visu izzināt bez apmācību kursiem. Līdzīgi kā braukšanā ar auto – ir iespēja iet uz autoskolu, bet ir iespēja arī pašam sēsties pie automašīnas stūres un – “tad jau redzēs, kas sanāks…” Klinšu kāpšanas (pareizāk gan – klinšu sienu imitācijas kāpšanas) iespējas tagad ir daudzās lielākās un pat mazākās pilsētās – kāpšanas sienas ar koka paneļiem un plastikāta aizķerēm ir atrodamas gan skolu sporta zālēs, gan sporta kompleksos gan brīvā dabā. Daži atslēgas vārdi internetā vai pāris jautājumi sociālajos tīklos un jūs tiksiet pie interesējošās informācijas par vietu, laiku, izmaksām un papildus nosacījumiem. Mazliet ekipējuma, atbilstošs sporta apģērbs, nedaudz pamatzināšanas par kāpšanu un drošināšanu – un laipni lūgti kāpēju pulkā! Neapšaubāmi, arī šāds pašizziņas un pašmācības process, lai arī lielākajā gadījumā attīstības ziņā krietni laikietilpīgāks, būs aizraujoši interesants.

 

Vēl viens pieminēšanas vērts starpsolis vai “tehniskais atzars” kāpšanas iemaņu apgūšanai ir kāpšana pa Via Ferrata maršrutiem. Tās ir ar metāla trosēm, ķēdēm, pakāpieniem un drošināšanas punktiem aprīkotas kalnu takas, kuras ved cauri dziļiem kanjoniem, pāri stāvām klintīm un līdz pat daudzām kalnu virsotnēm. Brīnišķīga iespēja puslīdz droši nokļūt vietās, kas citādi nebūtu pieejamas tiem, kas nav īsti kalnos kāpēji! Vietās, kur kalnu un klinšu nav, šī kāpšanas novirziena mācību (un, nenoliedzami, arī izklaides!) lomu spēlē piedzīvojumu parku virvju (trošu) trases. Ja jau esi izmēģinājis tās, šķita aizraujoši, esi gatavs doties tālāk – esi uz pareizā ceļa!

 

 

Zemākas vai augstākas virsotnes – laika jautājums

 

Kaut ko sarežģītāku? Kaut ko augstāku? Lūgtum! Viss atkarīgs no tā, kādas ir tavas vēlmes, iespējas, un laika, kuru esi gatavs ziedot šo savu sapņu piepildīšanai. Ir cilvēki, kuri man ir jautājuši gan par Everestu (augstākā kalnu virsotne pasaulē, Himalajos, uz Tibetas un Nepālas robežas), gan tādi, kas interesējušies par Eigera Ziemeļu sienu (viens no sarežģītākajiem un bīstamākajiem kalnu maršrutiem Eiropā, Šveices Alpos). “Varam? Uzvedīsi?” Mana atbilde aizvien ir “Jā!” Jautājums ir tikai par to, vai pilnībā apzinies to, ko nozīmē šī tava vēlme, vai esi gatavs ieguldīt šīs ieceres realizēšanā atbilstošu laiku un, – nevienam nav noslēpums, – arī apjomīgus līdzekļus? Varbūt sāksim ar Monblānu, Matterhornu? Ievērojot jau iepriekš pāris reizes minēto “soli pa solim” principu, ceļā uz Everestu vai Eigeru būs vismaz kādi četri pieci, katrā no šiem gadījumiem pilnīgi atšķirīgi “starpsoļi”, bez kuriem došanās uz savu sapni var pārvērsties par absolūtu fiasko gan materiāli, gan eksistenciāli.

 

Savulaik rakstniece Zenta Mauriņa, viena no pagājušā gadsimta izcilākajām Latvijas domātājām, rakstīja: “Visa dzīve ir kāpšana kalnā, kura virsotni mēs nepazīstam, jo tie, kas reiz to sasnieguši, neatgriežas.” Iespējams, kādam šis citāts liek domāt par fatālismu, cilvēka dzīves nolemtību un neatgriezenisko zūdamību. Tomēr man labpatīk tajā saskatīt ko citu, daudz tiešāku un patiešām, tieši ar kalnu virsotnēm saistīto. Manuprāt, kalni atklāj, atkailina cilvēka rakstura būtību – tā apņēmību, mērķtiecību, spēju pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību. Kalni liek cilvēkam mainīties. Kalni piespiež norūdīties ne tikai cilvēka ķermenim, bet arī tā prātam. Cilvēks, kurš saniedzis kalna virsotni, neatgriežas lejā tāds, kāds tas ir bijis pirms tam, – tas atgriežas kā cits cilvēks, jo ir iepazinis to neierobežoto brīvību, kura ir aiz baiļu un neziņas robežbarjerām.

Teksts: Kristaps Liepiņš

Alpīnisma instruktors, piedzīvojumu ceļojumu organizators