Viss, kas jāzina par nopietnu alpīnismu…
Teksts: Kristīne Liepiņa
Ala-Arčas kalni Kirgizstānā
Fragments no kalnos rakstītas dienasgrāmatas
20.07.2016., sešpadsmitā diena kalnos
Lai gan dienu skaits, šķiet, vairs nav pat būtisks… Kāds gan kāpiens šodien?! Atkal lietus, aukstums, netīri mati un slikti izmazgātas vai nemazgātas drēbes vēl pēc vakardienas kāpiena – visu ceļu lejup nācām pa lietu un slapju sniegu, kas lejupceļu pa akmeņaino morēnu padarīja vēl slidenāku un lēnāku. Cerība uz sauli šorīt no rīta nepiepildās, ir apmācies ar ik pa laikam uzkrītošām lietus pilēm. Rīta agrumā pie teltīm ganījās kalnu āžu buki. Vēlākā rītā laiks uzlabojās, gaiss iesila par pāris grādiem un uz morēnas parādījās cilvēciņi. Sasaucāmies. Viņi uz augšu, bet mēs jau tur vakar bijām – zinām, tur īsti nav ko redzēt šodien. No rīta kafija un garās brokastis. Kristaps līmē paklājiņus, es kārtoju mantas un jau iekārtoju maisu nemazgātajām drēbēm. Otrs Kristaps (Kristaps M. – Miders, saukts arī par Mazo Kristapu) pēta maršrutu aprakstu grāmatiņu. Tāds visai skumjš noskaņojums valda mūsu nometnē. Par Švābu (Baičečekei 4515m augstās virsotnes rietumu kontoforss, A.Švāba maršruts, kurš pēc grūtību kategorijas novērtēts kā Rus. 5A) esmu skeptiski noskaņota, jo, ja maršruta aprakstā rakstīts “maršruts sausam, labam laikam”, bet šobrīd tas ir draņķīgs, attiecīgi būs mitrs un slidens, tad kāpēc mums tur līst un iespējami skaistu maršrutu padarīt mokošu?!
It kā atpūtas diena. Katrs cenšas sevi izklaidēt, kā māk, – Kristaps staigā pa morēnu un pēta/fotogrāfē puķītes, Kristaps Miders nu jau labu laiku vēro kā vārās tēja, es izlīdu no telts un aizgāju savākt vakar putnu izknābāto un vēja izmētāto miskastes maisiņu. Ārā ir nemīlīgi un auksti. Ūdens kalnu ezerā blakus teltīm ir stindzinoši auksts. Ko darīsim rīt? Lēmums nav pieņemts. Un atkal līst… vai arī vēljoprojām?
Kalnos viss ir mierīgi, bet aizvakar satiktā Anna, kura šodien pastaigājoties uznākusi līdz mums, stāsta, ka Turcijā noticis militārs apvērsums un Francijā kārtējais terorakts. Mēs šeit par to neko nezinām, dzīvojam un uztraucamies par laikapstākļiem, sapņojam par dušu un citādu ēdienu.
Pa morēnu nāk lejā cilvēki ar mugursomām, izskatās, ka krievi no augšējās nometnes, laikam arī viņiem piegriezies sliktais laiks. A, ko darīt? Nekas šeit nav pastāvīgs šajā vasarā. Pilnīgi neraksturīgi, šajā laikā citus gadus šeit ir labi laikapstākļi. Mums labus laikapstākļus vietējie sola jau divas nedēļas, bet šobrīd gandrīz visas dienas kaut kas pil vai līst. Vai snieg…
Abi Kristapi pie izdevības visu laiku ēd. J Protams, cik nu mums tā ēdiena te ir… Šķiet, ka jānoiet uz Raceka būdu palūkoties, kas tur jauns notiek. Vismaz kaut kādas pārmaiņas. Pa ieleju augšā nāk pelēki, visu nosedzoši mākoņi. Ejot uz būdu Kristaps atdzīst, ka Švābu nevarēs kāpt, jo tas šādā dienā nenožūs. Uz takas satiekam Juriju, vietējās alpīnistu nometnes “nač-uču” (mācību daļas vadītāju), uzprasāmies ciemos un pie viņa būdā padzērām tēju un pieēdāmies maizi. Kāpjam atpakaļ uz augšu, līdz savām teltīm. Dienas vidū sāk spīdēt saule un Kristaps jau atkal skatās uz Švābu…
Uzsildīju ūdeni un nomazgājos, mazgājoties vienīgā doma – f**k, f**k – cik auksts vējš! Bet vismaz sajūta tagad daudz labāka. Gribētos vēl matus izmazgāt, bet ir pārāk auksts un pārāk brāzmains vējš. Visu vakaru maļas galvā Švābs, Švābs… nezinu kā labāk un ko darīt.
Lēmums pieņemts – rīt, ja no rīta ir labs laiks, ejam augšā un mēģinam kāpt. Lai Dievs ir ar mums… Gulšņājam pa teltīm. Netālu no telts, ezera otrā pusē ganās buki ar līkiem, teju metru gariem ragiem. Ik pa laikam atskan pamatīgi blīkšķi – kalnu āži saslejas pakaļkājās un badās savā starpā. Pat neliekas ne zinis, ka esam izlīduši no teltīm un tos vērojam. Abi Kristapi pārskata ekipējumu. Saliku visu atlikušo pārtiku rītdienai. Un visi kopā – ceram uz labu laiku.
Pagājušonakt ap pusmakti no Baičečekei virsotnes nāca lejā trīs “gaismiņas”, šodien Raceka kalnu mājā uzzinājām, ka tie bijuši trīs baltkrievi, kuri vakar kāpuši kādu citu maršrutu, blakus Švābam, bet sācis līt un viņi esot pamatīgi “ieberzušies”… Pie būdas viņi žāvēja ekipējumu – virves, fifi āķus un milzu āmurus. J
Īsi pirms saulrieta abi Kristapi lasa un pārraksta Švāba maršruta 12 virvju aprakstu. Es maršruta aprakstu esmu izlasījusi jau reizes piecas, bet bailes tas nemazina. Sildos teltī, jo lēmums ir pieņemts, un ja kas – “varot taču nolaisties “… Sajūtas ir kā pirms katras lielās sienas vai grūtāka kalnu maršruta – neziņa, satraukums un paļaušanās uz kādu augstāku spēku. Guļammaisa dūnu siltums mani mazliet mierina.
21.07.2016., septiņpadsmitā diena kalnos
It kā laicīgi gājām gulēt, bet nevarēju aizmigt, grozījos, gorījos un pie visa tā man ir caurs paklājiņš. Nolaidis gaisu. Naktī sāka spēcīgi līt. Tas ir tik dīvaini, cik strauji nomainās emocijas! Gulēt ejot, – satraukums par nopietno maršrutu – gribās kāpt, bet bailes un neziņa… Tad pēkšņi sāk līt un iestājas atvieglojums – ak, nebūs jākāpj, jo pa slapju vai noledojušu sienu ar klinšukurpēm taču nekāpsim. Bet pēc brīža atkal – bet ja no rīta būs skaidras debesis, tad būs vien jākāpj!? Lai vai kā, naktī pāris reizes pamodos gan no lietus, gan no pilnmēness spožuma, gan no cietas zemes un pustukšā paklājiņa, kuru ik pa laikam jāpiepūš. Gulēju ne pārāk labi, bet 4:00 zvanīja modinātājs. Kristaps izlīda no telts, – pamale esot mākoņaina, bet gaiss esot silts. Aprunājās ar Kristapu Mideru, – esot jāmēģina! Jāmēģina vismaz aiziet līdz maršuta sākumam. Kristaps ielīda atpakaļ teltī un teica to pašu. Sāku rosīties. Mazliet pēc pieciem izgājām Baičečekei Švāba maršruta virzienā. Stāva, akmeņaina morēna, nobiru lauks, kuluārs ar ziemas sniega paliekām starp klinšu bluķiem… Piegājiens man likās pasmags, jau no rīta jūtos sagurusi, iespējams nav prāta darbs pēc kalnos intensīvi pavadītām sešpadsmit dienām septiņpadsmitājā kāpt tik nopietnu maršrutu.
Atradām kāpiena sākumu, atmarķējām virves, es no bailēm divas reizes pačurāju. Kristaps sāka kāpt. Vēl cerēju, ja kas, tad vēl no pirmās virves augšas varēs nolaisties atpakaļ lejā. Patiesību sakot, tā es domāju vienmēr, bet Mazais Kristaps izteicās, ka tagad mūsu vienīgā cerība ir lietus… J No augšas noskanēja vārds “stacija”, – aukstumā stāvot un drošinot šis vārds ir vienīgais, kuru patīkami dzirdēt. Mēs sākām kāpt. Tik ļoti salušas rokas, man, šķiet kāpjot, nebija nekad. Kliedzu no aukstuma un tā, ka nejūtu klints reljefu zem pirkstiem. Pirmā virve bija grūta, ļoti, ļoti grūta. Tik grūta, ka gribējās raudāt no aukstuma un ilgām pēc drošības, siltuma. Piekāpām pie stacijas un es Kristapam teicu, ka nevaru izturēt tādu aukstumu. Jautāju, vai tomēr nav prātīgāk laisties lejā kamēr var un nav sācis līt. Viņš tikai atsmaida, – gan jau mēs “iekāpšoties” un arī diena palikšot siltāka. Jautāju arī Kristapa Midera domas par lejā laišanos, uz ko man viņš atbildēja: “Tu gribi, lai man par 2cm paliek īsāks, ja es izteiktu tādu domu un padotos?”
Pirmās trīs virves Švāba maršrutā man ir miglā tītas – aukstums, bailes, nedrošība, vienaldzība, apātija. Apbrīnoju vīra drosmi un spēju neatkāpties grūtību priekšā. Viņa spēju savākties arī kritiskos posmos, kā maršruta “rozīnītē”, piektajā vai sestajā virvē. Ilgi kāpa, esot bijis “mīzīgi”, bet izkāpa. Man nepatīk skatīties uz vīru bīstamās vietās un ir saprotams kāpēc… Laiks kļuva arvien draņķīgāks, sāka pūst spēcīgs vējš un viegli snigt. Sākot ar sesto virvi klintis vietām bija apledojušas un ar klinšukurpēm kāpjot bija jābūt uzmanīgai, lai nepaslīdētu. Švāba augšējā daļā ir dažas vieglākas virves kāpšanas ziņā, bet tās bija grūtākas psiholoģiski un emocionāli, jo aukstums pieņēmās spēkā, sāka snigt kapājošs krusas veida sniegs un vējš brāzmās raustīja mūs arvien spēcīgāk. Kāju pirksti klinšukurpēs sala nežēlīgi, nelīdzēja ne to kustināšana, ne sildīšana saberzējot ar rokām. Varēju tikai drošināt un gaidīt kāroto vārdu “stacija”, jo laisties lejā tagad, tik augstu uz sienas esot, jau būtu pārāk muļķīgi – sarežģīti un bīstami. Bet augšā gaidīja nezināmais, nepatīkamais traverss un vēl vairāk slapji un apledojuši klinšu akmeņi. Sniegs un apledojums vēl vairāk pastiprina kāju slīdēšanu un roku salšanu. Pēdējās virves drošināju klabinot zobus un trīcot, tik auksts sen nebija bijis, kāju pirkstus klinšukurpēs vairs nejutu, tikai cerēju, ka tie jau nav apsaldēti. Kad man jau likās, ka jābūt pēdējai virvei, Kristaps paziņo, ka tomēr ir vēl kādas trīs virves nevis viena, kā biju domājusi. Tad gan mans mērs bija pilns un tajā brīdī man vienaldzīga bija gan virsotne, gan viss cits. Apraudājos. Pašā emocijām pārsātinātākajā brīdī sākas maršruta traverss no kura baidījos visvairāk un tam bija arī nopietns pamats. Maršruta aprakstā minētais “traverss virs bezdibeņa malas” tiešām bija bezdibeņa malā, – tas bija kritisks brīdis, biju nosalusi, ar krampjiem rokās un nejūtīgām kāju pēdām. Man tagad pašai kauns no tā brīža emocijām, pārāk daudz lamājos, piedodiet, es tā negribēju… Tajā brīdī arī Mazais Kristaps izteicās, ka “pirmās reizes pieredzes un “patagonijas stila” ir gana šodienai”. Lai vai kā pie virsotnes tūra bijām divos dienā, pēc deviņām stundām maršrutā un stindzinošā aukstumā. Vēl divas ar pusi stundas pagāja, kamēr tikām lejā. Protams, kopumā skaists pieredzes kāpiens ar “nekad vairs“ sajūtu. Toties Kristaps L. ir priecīgs un laimīgs. Tie esot tie brīži kapēc dzīvojam… Kristaps apgalvo, ka šis mūsu kāpiens bija “lielisks maršruts, lieliskos laikapstākļos”. Nezinu, man šie “lieliskie laikapstākļi” šobrīd ir mana galējā robeža – sniegs, vējš un aukstums man rada lieku stresu. Tagad sāp apsaldētie kāju pirksti. Ielīdām teltī – es rakstu, Kristaps ēd. Ārā līst. Rīt lejā. Pilnīgi neticās.
Foto: Kristaps Liepiņš (www.vx.lv)
Rūta Dvinska: Patīk lietas, kuras ir citādas!