Laiks iet uz augšu

2018. gads Latvijas futbolā noteikti nesīs pārmaiņas, jo pirmo reizi 22 gadu laikā Latvijas Futbola federācijai (LFF) būs cits prezidents. Taču šis fakts nav vienīgais pārmaiņu vēstnesis pašmāju futbola saimniecībā. Pēdējos gados ir ieguldīts liels un sistemātisks darbs, kam nevajadzētu palikt bez rezultātiem. LFF izpilddirektors Edgars Pukinsks spriež: «Ja 2012. gadā uzņemtais kurss ir pareizs, pēc trijiem četriem gadiem plūksim pirmos augļus.»

– Šogad mainās prezidents. Tev, kā vienam no Federācijas vadītājiem, ir skaidrs, kurā virzienā pēc vēlēšanām stūrēs Latvijas futbola kuģis?

– Ir trīs kandidāti un trīs scenāriji. Varu dalīties iespaidos, ņemot vērā prezidenta amata kandidātu iesniegtās programmas un to, ko zinu un dzirdu futbola vidē. Ja uzvarēs Krišjānis Kļaviņš, būs centieni diezgan būtiski mainīt tieši LFF iekšējo vidi. Ja varētu, viņš mainītu cilvēkus, kas pieņem lēmumus. Viņa fokuss būtu uz sacensību sistēmu un izlasēm. Lai arī Vadima Ļašenko programma ir ļoti plaša, dzirdot, ko viņš runā, var spriest, ka viņa fokuss ir infrastruktūra un elitāri profesionālais futbols. Raugi, viss augšgals. Bet Kaspara Gorkša programma ir ar diezgan jaunu un plašu redzējumu – grassroots jeb tautas futbola attīstība, futbola nozīmes veicināšana sabiedrībā un sociālā atbildība.  Protams, viņam ir arī tas, kas Vadimam, – gan elites sports, gan reģionu attīstība un infrastruktūra. Īsi sakot, Gorkša fokuss – futbols tuvāk tautai, Ļašenko – kvalitāte tiem, kas jau ir futbolā, bet Kļaviņam – revolūcijas mēģinājums. Manuprāt, pēdējos gados Latvijā ir sakārtota tieši elites futbola struktūra, un esam nonākuši līdz tam, vai sistēma, ko ieviesām, tiešām nesīs rezultātus.

– Tas ir tuvāko gadu jautājums?

– Triju četru gadu laikā jāsāk redzēt sistēmas rezultāti. To ieviesām 2012. gadā – astoņos desmit gados rezultātiem ir jāparādās. Grūti gan teikt, vai Latvijas U-19 izlases iekļūšana elites raundā starp 28 spēcīgākajām Eiropas izlasēm jau ir sistēmas augļi vai tomēr veiksme. Ja salīdzinām, ka pirms tam bija bezsistēma un tagad ir sistēma, jau ir jābūt rezultātiem. Ja redzēsim pozitīvas tendences, pilnveidosim esošo sistēmu, ja neredzēsim – kardināli pārskatīsim un mainīsim būtiskus elementus. Taču elites futbols nav viss futbols. Jāfokusējas arī uz tautas futbolu. Nozīmīgi radīt apstākļus, lai Latvijā ikviens – jaunietis, treneris, tienesis un citi – varētu būt futbolā. Un te ir runa par stratēģiju, nevis tikai vienas dienas izlases rezultātiem. Par to, ko futbols kā sporta veids var sabiedrībai dot.

– Ko tas var dot?

– Skan naivi, bet – piepildīt sapņus. Ar futbolu iespējams realizēties ļoti daudzos veidos. Ne tikai gūt superīgas emocijas, skriet un dauzīties, būt kopā ar draugiem, bet arī izdzīvot sapņus no maza bērna pagalmā līdz UEFA Čempionu līgai. Futbols arvien ir pieejamākais sporta veids, un tas ir futbola lielākais spēks. Mums, kā lielākajai sporta organizācijai Latvijā, ir svarīgi parādīt, ka strādājam ne tikai dažiem desmitiem vai tūkstošiem, kas šobrīd ir futbolā, bet radām apstākļus visā Latvijā, dodam iespēju iesaistīties, gūt pieredzi, emocijas un panākt to, ko paredz mūsu stratēģija. Raugi – ka futbols ir Latvijas sirdī jeb ikvienam tīkams un cienīts sporta veids.

– Kādā pozīcijā futbols šobrīd ir? Cik tuvu Latvijas sirdij?

– Esam labākā pozīcijā, nekā paši sev skaļi sakām. Ja neskatās tikai uz anonīmiem komentētājiem medijos, bet ņem vērā cilvēkus, ko sastopam visā Latvijā, redzam, ka katru gadu viņi arvien pozitīvāk raugās uz šo spēli, sāk izprast, kas futbolā notiek. Ir pārkāpts slieksnis, kad futbols bija distancējies no visa pārējā un vārījās savā sulā. Esam kļuvuši vairāk atvērti. Arvien biežāk pasākumos, piemēram, reģionos, dzirdu, ka cilvēki saka – beidzot futbols ir klāt. Cilvēki to sāk novērtēt. Un arvien vairāk cilvēki iesaistās – pieaug gan spēlētāju, gan sacensību daudzums, lai arī Latvijā iedzīvotāju skaits rūk. Statistika, ko esam analizējuši, salīdzinot ar jebkuru citu sporta spēļu veidu, liecina, ka futbols izplatības un dalībnieku ziņā ir divus, trīs un četrus soļus priekšā.

– Mūsu futbola seja ir Latvijas izlase, taču izlase nav viss Latvijas futbols!

– Par to ir stāsts. Tā ir galvenā problēma. Nepacietīgais latvietis grib asociēties ar lielu veiksmes stāstu, bet nepaskatās plašāk. Patiesībā tas ir lielais spēks, ko dod jebkurš sporta veids. Medaļas ir patīkamas, bet vērtība ir nevis medaļā, bet tajā, ko šis pozitīvais rezultāts Latvijā izraisa. Piemēram, jaunieši sāk vairāk nodarboties ar sportu, sabiedrība kļūst veselīgāka. Tāpēc būtiska ir lielo tautas sporta veidu attīstība – dažādi skrējieni, maratoni un tamlīdzīgi. Un tas ir stāsts arī par futbolu.

– Kā lielās Eiropas un pasaules starptautiskās futbola organizācijās, kā UEFA un FIFA, skatās uz Latviju?

– UEFA katru reizi uzsver, ka uz jebkuru asociāciju, tostarp Latvijas, skatās kā paši uz sevi. Tas ir tas pats, kā mēs Latvijā raugāmies uz reģionu attīstību. UEFA nedala, vai tā ir Vācija vai Latvija. No finanšu viedokļa atbalsta programmas visām valstij pieejamas tās pašas – summas neatšķiras. Kas attiecas uz translāciju tiesību pārdošanu, skaidrs, ka tas atkarīgs, cik augsti ir reitingi un lieli tirgi, bet tas jau ir cits stāts. Uz mums neskatās kā uz mazu nostūrīti kaut kur galīgos pāķos, bet kā uz būtisku sastāvdaļu Eiropas un pasaules futbola attīstībā.

– Viņi reāli grib, lai Latvijas futbols attīstās?

– Tā ir panākumu atslēga. Tas mūs atšķir no daudziem sporta veidiem. Mēs zinām, ka naudu ģenerē UEFA Čempionu līga, Eiropas un pasaules čempionāti, bet šie līdzekļi neaiziet tikai dalībniekiem, spēcīgākajām izlasēm un topa līmeņa klubiem, bet tiek investēti atpakaļ katrā valstī. Galvenokārt, lai sekmētu šo grassroots futbola attīstību, izglītību, infrastruktūru un, protams, arī elitāro sportu. Ja investēsi tikai profesionālajā sportā, ilgtermiņā agri vai vēlu spēlētāju resursi apsīks, tāpēc ir jāinvestē savā nākotnē. Dažkārt dzirdam, kāpēc tie miljoni aiziet amatieriem vai bērnu turnīriem, bet, ja skatāmies stratēģiski, tas pats sieviešu futbols ir svarīgs elements ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, lai futbols dominētu konkurencē ar citiem sporta veidiem.

– Pēdējās divās desmitgadēs futbols saražo iespaidīgus naudas līdzekļus. Eiropa izceļas īpaši. Vai tas nozīmē, ka Eiropas futbolā gaidāms spēcīgs uzrāviens?

– Pasaules līmenī ir ļoti daudz organizāciju, kas arī cenšas būvēt savus produktus, attīstīties, pelnīt lielus līdzekļus, iekarot tirgus nišu sporta segmentā. Domāju, nevis būs uzrāviens, bet futbols vienkārši notur un noturēs stabilas līderpozīcijas, kā tas ir jau vairāk nekā simt gadu. Lielas finanses ne tikai ir liels pluss, bet arī uzliek lielu atbildību. Līdzekļi jāprot ieguldīt tā, lai nodrošina ilgtermiņa attīstību, lai ļauj saglabāt līmeni, kurā esi. Mūsu ienākumi noteikti pieaugs, ko apliecināja arī pēdējais UEFA kongress. FIFA, kad par prezidentu ievēlēja Džanni Infantīno, pieņēma lēmumu ievērojami palielināt federāciju finansējumu, taču vienlaikus spēcīgi palielināja prasības. Lai arī šobrīd finansējums palielinās, iespējas to apgūt ir stipri apgrūtinātas, kas ir loģiski, jo tev ir jābūt ļoti spēcīgai organizācijai šeit uz vietas, jābūt stratēģijām visos līmeņos, jāapliecina, ka strādā caurspīdīgi un godprātīgi, un tikai tad tu uz šo finansējumu pretendē. Domāju, šis finansējums vairāk veicina tieši mazo un vidējo federāciju uzrāvienu lokālā mērogā.

– Šovasar liels notikums būs Pasaules kausa finālturnīrs. Ko tev kā futbola cilvēkam tas nozīmē?

– Tā ir futbola dzīves kulminācija – brīdis, kad visa pasaule pielīp pie ekrāniem. Un tur jau ir tās lielās emocijas un rodas lielie sapņi. Un gribas arī šeit, Latvijā, šo spēli attīstīt. Sapņojam un ceram, ka arī mēs kādreiz tur piedalīsimies un piedzīvosim tās emocijas. Pasaules kauss, manuprāt, ir galvenais sporta notikums visā pasaulē, arī priekšā olimpiskajām spēlēm.

Teksts: Juris Pelvis

Foto: Nora Krevņeva-Baibakova, Latvijas Futbola federācija