Latvijas spēkavīrs Dainis Zāģeris – no futbola līdz jogai un vienu no spēcīgākajiem vīriem pasaulē!

 Ar spēkavīru Čempionu līgas finālposma uzvarētāju Daini Zāģeri tiekamies Elektrum Olimpiskajā centrā, kamēr deviņus gadus vecais dēls pavada treniņu futbolā. Daiņa muskuļotais stāvs sev līdzi nes ļoti atvērta un pozitīva cilvēka tēlu – spēkavīrs ar plašu sirdi.

• Esi atvedis uz futbola treniņu dēlēnu, arī viņu radini sportam?
• Protams, nevar jau sēdēt mājās ar planšeti rokās.
• Ar kādu sporta veidu pats bērnībā nodarbojies?
• Agrāk bija bargākas ziemas, dauzījāmies pa āru, slēpojām līdz bikšu staras bija sasalušas. Uzreiz pēc skolas gājām kaut ko darīt, nesēdējām pie mājasdarbiem, tas tolaik bija otrajā plānā. Ja uz ūdens bija uzsalis ledus, spēlējām hokeju. Man bija izveidota tik smaga nūja, ka nevarēju pacelt, bet vienalga gāju un darīju. Tā nopietnāk droši vien sanāca nodarboties ar futbolu – biju diezgan labs vārtsargs. Mums tā komanda varbūt nebija tik labi saspēlējusies, tomēr pie manis pēc spēlēm nāca un teica atzinīgus vārdus, ka ir grūti iesist bumbu manis sargātajos vārtos. Daži pat jautāja padomu, kā lai iesit. Arī tagad labprāt uzspēlētu, bet tomēr ir bail, ka varu satraumēties.

Spēlējot futbolu, rezultāts atkarīgs no visas komandas, līdz ar to, ja ir spēles, kurās zaudē ar lieliem pārsvariem, tad vārtsargam ir diezgan grūti. Laukuma otrā malā dažkārt tikām tikai tad, kad es bumbu līdz turienei aizspēru. Tajā pašā laikā paralēli sāku nodarboties ar pauerliftingu jeb spēka trīscīņu. Ar to sāku nodarboties aptuveni 15 gadu vecumā, kad sāku mācīties Kandavā. Tad sāku nopietnāk staigāt uz treniņiem, bet pirmajās sacensībās biju… 14tais no 15 dalībniekiem. (smejas) Diezgan sliktas sacensības. Bet tomēr sāku trenēties, atradu savu ceļu, sāku strauji progresēt un laika gaitā sacensībās regulāri biju trijniekā.

• Kas bija tavs pirmais treneris?
• Pauerliftingā tas bija Raimonds Egle no Kandavas. Viņš vairāk specializējās klasiskajā divcīņā, bet tomēr es apbrīnoju, kā šādā vecumā viņam tik laba forma. Cerams, ka es arī būšu tikpat formīgs viņa vecumā. Tagad trenējos pie Agra Kazeļņika, šogad esam uzlikuši lielas ambīcijas, rāpoju pa zemi gandrīz pēc katra treniņa.
• Pastāsti, kā sākumā gāja ar treniņiem?
• Sākotnēji man bija aptuveni 20 km tāls ceļš līdz Talsiem, finansiālu apsvērumu dēļ nevarēja uz treniņiem visu laiku aizbraukt. Bija tāds periods, kad nebija kur trenēties, lai no tā visa tiktu ārā, pieteicos armijā. Bija doma braukt uz karstajiem punktiem ar LATBAT (Nacionālo bruņoto spēku 1. kājnieku bataljons), lai tiktu ārā no laukiem. Es nekādā gadījumā nesaku, ka tur ir slikti, bet drīzāk finansiāli grūti atrast labu darbu.
• Kā tev veicās armijā?
• Dzīvojām Alūksnē. Tur es izjutu to armiju – disciplīna, konkrēts režīms, rīta rosmes, kas nebija slikti. Tur arī sāku iet trenēties, jo bija pieejama neliela trenažieru zāle. Tad redzēja, ka kaut ko esmu darījis un atļāva man iet uz lielāku zāli. Jau tajā laikā visi bija izbrīnīti, no kurienes tāds spēks. Neatceros, cik tajos laikos spiedu, bet pārsteigti bija daudzi.
• Un pēc armijas?
• Pēc armijas nācu atpakaļ. Armijas laikā, kad biju Liepājā, gāju pie Šveiduka uz trenažieriem, speciāli atprasījos komandierim, lai mani palaiž. Kamēr nebijām podus sagāzuši, tad varēja trenēties mierīgi. (smejas) Kā jau armijā… tevi ieliek kā vecāko un visiem pārējiem vienalga, ko kāds tur saka. Tad,kamēr nebija sastrādātas blēņas, varēja iet uz sporta zāli.

Vēlāk atkal nāca periods, kad treniņi pazuda no mana dienas plāna un biju devies uz laukiem, strādāju dažādus gadījuma darbus. Tad pusotru gadu strādāju Dānijā, tur arī spēlēju futbolu, bet man diemžēl nebija tik plašas angļu valodas zināšanas, skolā apguvu vācu valodu, bet arī tā bija aizmirsusies. Ņēmu rokās vārdnīcu un mācījos nepieciešamākos vārdus – vārtsargs, vārti… Paralēli cilāju svarus. Kad bija uzkrāti līdzekļi, varēja doties atpakaļ un mēģināt iekārtoties Rīgā, bet arī tad viss nebija tik spīdoši.

Ierodoties te, atradu klubu F1 un sāku trenēties tur. Paralēli strādāju uz jumtiem celtniecībā. Tas bija diezgan grūts laiks, jo dienā strādā uz jumta, ārkārtīgā karstumā, nāc mājās, esi pavisam noguris, bet vienalga dodies uz trenažieru zāli. Nākamajā dienā noguris, neizgulējies atkal ej uz darbu sāpošiem muskuļiem. Ar to bija par maz, paņēmu vēl darbu policijā un naktsklubā pieteicos par apsargu. Nezinu, kā izdzīvoju, bet pagaidām varu koncentrēties tikai spēkavīriem.

• Kā nonāci tieši līdz spēkavīriem?
• Trenējoties F1, Jēkabs Sliede mani paaicināja uz sacensībām, kurās piedalās divi sportisti no spēkavīru amatieru grupas un divi no pauerliftinga. Šīs sacensības vinnēju, atceros, ka bija jāceļ mašīna, izdomāju, ka nākamajā gadā jāizmēģina startēt pie Latvijas spēkavīru amatieriem.
• Tā teikt, apostīji gaisu, apskatījies, kā tas ir.
• Jā. Ja nemaldos, tas bija 2008. gads, kad pirmoreiz startēju spēkavīru amatieros, tās sacensības izdevās uzvarēt. Beigās Raimonds (Bergmanis) teica, ka jānāk pie lielajiem.Tā arī sāku, sākotnēji bija grūti, jo visās sacensībās startēju pēc darba naktsklubā…
• Cik bieži sezonā notiek sacensības?
• Kopš startēju Čempionu līgā, sanāk, ka ir 12 -13 sacensību posmi, tad vēl ir World’s Strongest Man u.c. Lietuvā parasti mani uzaicina, tur bieži norisinās komandu sacensības.
• Kā tu tiec galā ar aklimatizāciju un dažādiem citiem stresiem?
• Vai, tas ir trakums. Eiropā nav tik grūti, laika atšķirība ir minimāla. Bet ja saliek kopā ar kolēģi no Igaunijas, kas visbiežāk gadās tieši man, tad ir grūti – viņš ļoti skaļi krāc. Viņa sieva man ir uzdāvinājusi ausu puļķus, pat vairākus komplektus. Kad Dubaijā bija fināls, mani, protams, izvietoja istabiņā ar viņu kopā. Pirmo dienu dzēru miega zāles, liku ausu puļķus… sāku naktī bļaut viņam virsū. Tur bija arī draugi no Bulgārijas, kas numuriņā bija divi, bet katrs savā istabā. Tā nu viņi man teica, lai nāku pie viņiem, abi sadzīvos vienā istabā. Vismaz beidzot biju izgulējies.

Āzijas valstīs aklimatizēties ir grūti. Mitrs, karsts klimats, neesam pie tāda pieraduši. Ķīnā bija grūti, nevarēju izgulēties un atjaunoties, kad bija jāmostas, tad šķiet, ka acis ir sapampušas.

• Diezgan aktīvi gan pauerliftingā, gan spēkavīros sevi piesaka lietuvieši. Kā tu vērtē spēkavīru konkurenci pasaulē?
• Par pauerliftingu neesmu pēdējā laikā sīkāk interesējies. Spēkavīros ļoti stipri ir poļi un kaimiņi lietuvieši. Ļoti spēcīgs ir arī amerikānis Brian Shaw. Nevar teikt, ka latvieši konkurentiem nerada raizes, arī mēs varam daudz. Mūsu vidū ir Raimonds Bergmanis un Agris Kazeļņiks, kas ļoti labi startējuši un uzstādījuši augstus rezultātus. Bergmanis ir vienīgais latvietis, kas pasaules čempionātā guvis trešo vietu, savukārt Kazeļņikam ir Ginesa rekords.
• Vai kilograms zelta, uzvarot Čempionu līgā Dubaijā, nāca viegli?
• Ja godīgi nē, šī bija viena no trakākajām reizēm. Dubaijā pēc pirmās dienas bija nokļūdījušies tiesneši, dienas beigās biju tikai ar 1 punkta pārsvaru, lai gan vajadzēja būt vismaz 5. Tas mani izsita no sliedēm, biju dusmīgs, bet varbūt tā arī labāk, jo citādāk būtu atslābis. Visa šī sezona gadījās smaga gan traumu ziņā, gan arī psiholoģiski, vienubrīd biju diezgan lielā bedrē, sākās dažādas pārdomas. Startēju ar traumām, trīs reizes plīsa muskulis kājā, ieplēsu arī bicepsu, tagad jūtams robs. (rāda roku) Šis mani izsita no sliedēm uz pusotru mēnesi, bija nopirktas biļetes uz divām sacensībām – caur sāpēm Bulgārijā dabūju trešo vietu, bet Anglijā gan nācās izstāties, jo bija pārāk lielas sāpes. Pagājušā sezona bija laba, tādēļ gribējās sasniegumus pārspēt, to gaidīja arī cilvēki man apkārt. Pie šī spiediena, iespējams, sevi sadedzināju, jo esmu tāds cilvēks – ja kāds prasa, es to vēlos dot. Dažkārt domāju, ka visa tā psiholoģija ir kaķim zem astes, bet sports ir cieši saistīts ar to. Ja galvā ir miskaste, tad par kādiem sasniegumiem var runāt?
• Par traumām runājot, kas ir tavā komandā, palīdzot tikt galā šādos brīžos? Fizioterapeitam varētu būt diezgan smags darbs, masējot tavus muskuļus…
• Man ir paveicies būt Mareka Osovska un Rolanda Admidiņa rokās. Šosezon vairāk gāju pie Rolanda. Jāsaka viņam liels paldies, jo pirms Dubaijas viņš man atsūtīja ļoti motivējošu vēstuli, kas man ļoti palīdzēja, izlasīju vairākas reizes. Par fizioterapeitiem varu teikt tikai vislabākos vārdus. Arī bez ķirurga Vitolda Jurkeviča nevar iztikt – viņš mani licis un šuvis kopā neskaitāmas reizes. Šie cilvēki manu ķermeni maksimāli ātri sagatavo atkal gatavu darbam. Psiholoģiski palīdz arī mans draugs Andris Bojārs, kas zina, kā man pieiet, ko pateikt īstajā brīdī. Ar viņa palīdzību nebūtu nonācis tur, kur esmu tagad.
• Vai sarežģīti pabarot tādu mašīnu? Ir noteikts uztura plāns vai ēd pēc sajūtām?
• Man patīk šis sporta veids, jo kad es gribu ēst, tad arī ēdu, man nav strikti noteikta diēta. Naktī pamostos, uzkožu kādu Kāruma sieriņu, jogurtu vai kādu cepumu. Ja sāktu zust svars, tad gan uztrauktos.
• Kādus sporta uzturlīdzekļus tu lieto?
• Protams, ka bez tādiem nevar iztikt, pie šīm slodzēm ar pārtiku vien ir par maz. Lai ātrāk atjaunotos, lietoju BCAA aminoskābes, proteīnu, glutamīnu, kreatīnu – bez šī nevar iztikt. Ja kārtīgi trenējies un nelieto šos preparātus, nākamajā reizē pie svariem nebūs spēka. Lai gan proteīnus nevisai patīk lietot, nedod dievs, atstāsi uz nakti nemazgātu šeikeri un tad tikai mušu tur trūks.
• Kurš no spēkavīru vingrinājumiem ir tavs mīļākais un kuros ir jāuzlabo sniegums?
• Pagaidām cīnos ar tvēriena vingrinājumiem – čemodānos un nēšos ir jādabū ātrums, protams, varu viņus aiznest, bet attiecīgi vajag lielāku tempu. Mīļākie ir plecu, muguras vingrinājumi – baļķis, mašīnu celšana. Patīk arī mest mucas un piedalīties stafetēs. Esmu sācis apmeklēt pat jogas nodarbības, par kurām man vienmēr ir bijis priekšstats, ka nekā grūta jau tur nav! Beigu beigās esmu viss sviedros un skaitu katru minūti pulkstenī, lai tas ātrāk beigtos, jo grūti izturēt. Šogad esmu gatavs iziet jebkam cauri, lai būtu vēl augstāki rezultāti.
• To arī novēlu – pārspēt savus un citu panākumus, uzkāpt vēl nebijušās virsotnēs un… vieglāk izturēt jogas treniņus. Paldies par sarunu, Daini!
• Paldies!