Maratona vēsture

Tiem, kas vismaz reizi gadā izcīna savu personīgo Maratonas kauju, svarīgāki par visu ir Feidipīda leģendārie vārdi: “Mēs uzvarējām.”

Beidzamajos gados maratona drudzis pārņem arvien vairāk ļaužu visā pasaulē, ASV vien ik gadu notiek vairāk nekā tūkstotis maratonu un skriešanas apavus kājās auj pat tie, kas skolas laikā par visām varītēm mēģinājuši izvairīties no sporta stundām. Turklāt ir arī laba ziņa tiem, kurus baida slavenā 42,195 km distance, – miljoni cilvēku visā pasaulē, domājot par savām spējām, organisma resursiem un veselību, izvēlas skriet pusmaratonu 21,0975 km garumā. Un, ja arī šis šķiet par garu, iesācējiem lieliska iespēja sajust kopīgas skriešanas garšu ir salīdzinoši īsā 10 km distance, kas arvien biežāk tiek iekļauta lielpilsētu maratonu programmā.

Mēs uzvarējām

Svelmains karstums. Gaiss ir tik saules caurvīts, ka katrs elpas vilciens svilina plaušas. Sviedri līst pāri sejai, un vientuļš skrējējs traucas pāri izdegušiem laukiem, min bīstamas takas un šķērso kalnu grēdas, un viņa muskuļi ir saspringuši līdz pēdējam. Asie stari dzeļ ādā, mute ir izkaltusi, un acis piebirušas smilšu putekļiem. Tomēr viņš saņem pēdējos spēkus, ar gluži pārcilvēcisku jaudu noskrien pēdējās jūdzes, lai bezspēkā nokristu pie Atēnu karavadoņa kājām un pirms nāves triumfējoši nočukstētu: mēs uzvarējām. Aptuveni šādi kopš 19. gadsimta vidus tiek iztēlota leģenda par Feidipīdu, ziņnesi, kas vispirms noskrēja ap 240 km no Atēnām līdz Spartai un atpakaļ, lai lūgtu papildspēkus atēniešiem Maratonas kaujā, pats aizdevās līdz kaujas norises vietai, cīnījās kopā ar pārējiem biedriem un visbeidzot, kad uzbrūkošie persiešu karapūļi tika sakauti, viņš devās atpakaļ uz Atēnām, lai nodotu ziņu par uzvaru. Vēl papildu aptuveni 40 km. Tiesa, nav nekādu taustāmu apliecinājumu, ka šāds skrējējs tiešām ir bijis, vien dažādi interpretējamas atsauces uz Hērodota rakstīto, arī precīzu Feidipīda maršrutu nav izdevies rekonstruēt, taču neapgāžami pierādījumi liecina par Maratonas kaujas nozīmi Eiropas civilizācijas attīstībā, ļaujot uzvarēt Rietumu demokrātijas iedīgļiem pār Austrumu proponēto ideju pakļaut pasauli verdzībai un nebrīvei.

Finišēt pie monarhiem

Kad 19. gadsimta beigās tika nolemts atjaunot pāris tūkstošu gadu veco sengrieķu tradīciju – olimpiskās spēles –, kas antīkajā Grieķijā bija reliģisku ceremoniju un ķermeņa kulta godināšanas apvienojums, organizatori ilgi meklēja kādu skaistu leģendu, kura pilnā krāšņumā atklātu Grieķijas vēstures varenību, un apstājās pie Feidipīda – sportista, karotāja un vienkārši dzimtenes patriota – slavenā skrējiena. Līdz ar to kopš 1896. gada maratona skrējiens ir vienīgā disciplīna skriešanā pa ceļu (nevis sporta segumu), kas ir iekļauta olimpisko spēļu programmā. Sākotnēji olimpiskā maratona distance variēja no 40 līdz 42 km – atkarībā no tā, kurus starta un finiša punktus organizatori uzskatīja par piemērotākajiem. Savā ziņā šodienas maratona standarts – 42,195 km – ir gandrīz vai nejaušība, jo, kad 1908. gadā olimpiskās spēles notika Londonā, šāds distances garums tika izvēlēts, lai maratona starts būtu pie Vindzoras pils, savukārt finišs tieši pie karaliskās ģimenes ložām Vaitsitijas stadionā. Tiesa, vēl bija jānoskrien tūkstošiem kilometru, līdz šis standarts tiktu apstiprināts, un tas notika 1924. gadā Parīzes olimpiskajās spēlēs. Taču, atgriežoties pie izsapņotās vīzijas par grieķu gara spēka pacelšanu Olimpa augstumos, jāpiebilst, ka jau ar pirmajām olimpiskajām spēlēm maratonu maisam gals bija vaļā. Amerikāņi turpināja savu ierasto praksi pārņemt no tā sauktās vecās Eiropas visu labāko un arī ne tik labo, un jau 1897. gadā notika pirmais Bostonas maratons, tam sekoja maratons pēc maratona arī citās pasaules lielpilsētās. Bostonas maratonu vērts pieminēt arī citu iemeslu dēļ – šī ir pirmā pilsēta pasaulē, kura kopš 1897. gada ik gadu rīko maratonu, turklāt līdz ar Londonu, Berlīni, Čikāgu, Ņujorku un Tokiju veido maratonu pasaules lielo sešnieku jeb Abbott World Marathon Majors.

Augot maratona popularitātei un arī cilvēku apziņai par fizisko aktivitāšu nozīmi fiziskajai un garīgajai pašsajūtai, pamazām maratoni ieguva gandrīz vai kulta statusu. Par lielo pagrieziena punktu var atzīmēt pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus, kad gandrīz vai katra sevi cienoša pasaules mēroga lielpilsēta saprata: maratona organizēšana ne vien ir pasākums, kas izklaidē iedzīvotājus, bet arī ienes reālu naudu no maratona tūristiem. Te der pieminēt Ņujorkas maratonu – lai arī 1970. gadā tas pulcēja labi ja pārsimt skatītāju un pussimtu skrējēju, pēc pārdomātas pilsētas tēvu stratēģijas dalībnieku skaits pamazām sāka augt un šobrīd tiek uzskatīts par viskuplāk apmeklēto maratonu pasaulē (un būtu nepiedodami nepieminēt Latvijas visu laiku labāko skrējēju Jeļenu Prokopčuku, kura Ņujorkas maratonā pamanījās uzvarēt pat divas reizes – 2005. un 2006. gadā).

“Un kāpēc Feidipīds nenomira pēc divdesmitā kilometra?” Nav precīzu datu, kurš bija pirmais asprātis, šīs frāzes autors, taču tā tiek citēta vēl un vēl, un ne bez iemesla. Jo īpaši skrējēju vidū. Jau kopš maratona distances pirmsākumiem vienmēr tai blakus ir stāvējis mazākais brālītis, tā dēvētais pusmaratons, kas atļauj patērēt krietni mazākus resursus, turklāt arī psiholoģiski ir vieglāk pārvarams divu iemeslu dēļ – apziņa, ka vairāk nekā divdesmit kilometru distance ir pietiekami cienījams attālums, kura pārvarēšanai ir jātrenējas, taču tajā pašā laikā arī iespēja nepārvērtēt savus spēkus un ļauties skrējienam, kas ir pietiekami grūts un smags. Kopš jaunās tūkstošgades pusmaratons ir kļuvis par jauno melno skrējēju vidū, un vairāki prominenti sporta pasaules apskatoši mediji lēš, ka pusmaratonisti pārstāv vislielāko grupu starp garo distanču skrējējiem. Ko vien vērts ir fakts, ka Gēteborgā notikušajā pusmaratonā piedalījās ap 65 tūkstošiem skrējēju un 47 tūkstoši pat pamanījās tikt līdz finišam!