Motosportists Matīss Karro ir zināms kā ļoti aktīvs un dzīvespriecīgs sportists. Matīss negaužas par gaidāmo sniegu, viņš to gaida, jo patika pret slaloma slēpošanu ņem virsroku pār aukstumu. Taču motokross un slaloms nav motosportista vienīgais prieks. Ir vēl kaut kas.
Matīss, kā klājas?
Auksti.
Ļoti?
Ziema nāk virsū. (Saberzē rokas.)
Ko šoziem esi paredzējis darīt?
Visdrīzāk izbaudīt ziemu. Vakardien biju Ērgļos ciemos pie draudzenes vecākiem un šorīt skatos – Madonā viss ir sasnidzis balts. Tad jau tūlīt, tūlīt ies vaļā. Mans mehāniķis Voldemārs Garkājis ar iesauku Itālis Riekstu kalnā jau gatavojas pirmajiem mīnusiem, lai uzpūstu sniegu. Tāpēc visdrīzāk, kad tas būs iespējams, braukšu uz kalnu.
Ar dēli vai slēpēm?
Braucot ar dēli, esmu laimīgs, ja līdz lejai tieku bez kritiena. Bet mans čoms Gundars Osis, kurš ir Māra Štromberga mehāniķis, parasti man sagādā profesionālas slaloma slēpes. Pēdējo gadu laikā no slēpošanas esmu ķēris pamatīgu kaifu, jo līkumā griežu strauji un zemu – tā, ka elkonis skar zemi.
Gluži kā Stupelis.
(Iesmejas.) Jā, viņš to dara blakusvāģī, bet – es uz slēpēm.
O, tas prasa labu fizisko sagatavotību.
Ja slēpes pareizi nenoslogo, tās tevi izmet kā raķete. Nedrīkst slinkot, slēpes ar kājām ir jāspiež zemē.
Nezinu, vai esi braucis, bet varbūt šogad sevi jāpierāda skijoringā…
Skijoringā esmu braucis.
Uz slēpēm vai pie stūres?
Pie stūres. Bērnībā ar 50 kubikcentimetru motociklu braucu skijoringā, bet uz slēpēm stāvēja mans tētis. Kad biju mazs puika, ieņēmām labas vietas. Bet pēdējoreiz skijoringā piedalījos 2009. gadā. Es saorganizēju riepas. Tiesa, ne pašas labākās, bet vienu modeli vājākas. Taču braukt varēja. Finišā iebraucu piecpadsmitais. Krita gan mans slēpotājs, gan es. Lieks pasažieris man tikai traucē. Tajās pašās sacensībās bija arī solo starts, bez slēpotāja. Tad gan – kā braucu, tā aizbraucu pa spici.
Zinu, ka viena no Tavām divriteņu kaislībām ir fiksītis. Ikdienā mēdz ar to pārvietoties, kamēr vēl nav sniegs?
Šovasar varbūt divas reizes riteni izvilku no garāžas. Ņemot vērā vasarā gūto ceļgala traumu, nevēlējos lieki riskēt un mocīt operēto celi. Šovasar, pateicoties autoskolai Einšteins, nokārtoju A kategorijas tiesības. Lai gan antīkais 1977. gada Ducati cafe racer motocikls man ir pāris gadu un es braucu pa ielām, kopš vasaras daru to pavisam legāli. Siltajā laikā gana izvizinājos pa pilsētu.
Tev labāk patīk braukt pa pilsētu?
Manuprāt, ārpus Rīgas ar moci var kļūt garlaicīgi. Bet pilsētā ir citādāk. Braukšana starp mašīnām, stāvēšana pie luksofora, vēl pasmaidi kādam – tā man patīk. Ja vēl jāpadara kaut kādi darbiņi, tad uzmet mugursomu plecos, un laika patēriņu attiecībā pret mašīnu nevar salīdzināt.
Kā Tev gāja, kārtojot tiesības?
Ļoti labi. Varu palielīties, ka visus eksāmenus noliku bez kļūdām. Bet ir vēl trešais iemesls, kāpēc šovasar tik maz uzkāpu fiksīša sedlos…
Un tas būtu?
Manam bijušajam sponsoram no Anglijas, kurš pārstāv enerģijas dzērienu Route 77, piederēja antīkā automašīna 1952. gada Chevrolet 3100. Tā ir viena no manām sapņu mašīnām. Un septembrī tā nonāca manā īpašumā.
Zini, antīkie autiņi ir kā slimība. Pēc dažiem gadiem Tev visdrīzāk būs vēl daži spēkrati.
Ir vēl divas mašīnas, kuras vēlos nopirkt. Gribu Wolksvagen T1 busiņu un 1967. gada Dodge Charger, kam komplektā jāpērk arī benzīntanks. (Smejas.)
Šogad plāno piedalīties Showel Race sacensībās?
Tad jau redzēs. (Norāda uz draudzeni, kura sēž blakus.) Lūk, mans pārinieks arī tepat. Es labi pazīstu Gintu Bārdu, kurš piedalās šī pasākuma organizēšanā. Viņš mani aicināja iemēģināt spēkus bobslejā. To gan es ļoti gribu – nobraukt ar īstu bobu un noķert tās sajūtas.
Tavuprāt, slinkot ir labi vai slikti?
Slinkot ir jāmāk.
Kā tas ir?
(smejas.) Parasti visi slinko par daudz.
Nu, jā, jo tā ir vieglāk…
Teksts: Ralfs Dravnieks
Gustavs Terzens. Ekspress intervija