Olimpisko aizkulišu stāsti

Sporta žurnālists Edgars Barbaks Sportlandmagazine.com atklāj savu pieredzi Rio olimpiskajās spēlēs un stāsta par lietām, kuras  līdzjutēji pie TV ekrāniem pat nenojauta.

 

Olimpiskie šausmu stāsti 

 

    Brazīlijā valda ekonomiskā un politiskā krīze, katastrofāli trūkst naudas olimpisko objektu un spēļu infrastruktūras pabeigšanai, policija un armija atsakās veikt savus pienākumus, jo pēdējās algas saņēmtas pirms laba laika, Zikas vīrusa draudu dēļ uz Rio varētu nedoties vairāki atlēti, bažas par pārtikas kvalitāti un, kas galvenais – vietējā kriminalā vide uzreiz atpazīst iebraucējus un aplaupa tos. Ja ļoti pacenstos droši vien varētu pierakstīt vēl krietni vairāk potenciālo draudu, kam gan nebūtu nekādas jēgas, jo viss no tā beigās izrādījās vairāk nekā pārspīlēts. 

 

    Kā žurnālists uz olimpiskajām spēlēm devos pirmo reizi. Pirms tam 11 gadu laikā, ko strādāju LNT, ir pabūts vairākos lielākos un mazākos sporta pasākumos, bet bija aizdomas, ka Rio pārspēs visu kopā ņemot. Būšu atklāts, pirms braukšanas “šausmu stāstus” biju saklausijies tik daudz, ka pat apsvēru iespēju, varbūt tiešām labāk paņemt mēneša atvaļinājumu un doties uz krietni mierīgāko Pāvilostu. Arī mana mamma, kura vēl Ziemassvētkos uzdāvināja piekariņu somai ar uzrakstu “RIO”, kur var ierakstīt savu vārdu un adresi, nu teica: “Ko Tu tur darīsi?”. Šaubas bija arī tāpēc, ka līdz pat pēdējam brīdim nebiju iegādājies biļetes. Par biļetēm ir atsevišķs stāsts – spēļu laikā kāda skandāla sakarā izskanēja viedoklis, ka tikt uz Rio un atpakaļ šajā laikā ir praktiski neiespējami. Vai atkal igauņi ir labāki? Estravel, kas ir Igaunijas nacionālā tūrisma kompānija ar pārstāvniecību Latvijā, sagādāja man biļetes par labu cenu, ar pavisam nelielu gaidīšanu Parīzē jūlija pēdējās dienās, kad liela daļa no mūsu sportistiem jau bija devušies uz Olimpisko ciematu.

 

    Taču stāsts, kurš pilnīgi noteikti bija patiesība – augstās cenas. Tas gan nav nekas unikāls Rio spēlēm, tirgus vienkārši reaģē uz to, ka pilsētā uz īsu laiku ieplūst liela maksātspējīga cilvēku masa. Par tādiem tiek uzskatīt arī žurnālisti, viena nakts speciālajās žurnālistu viesnīcās maksāja aptuveni tikpat, cik mēnesī nopelna kasieris lielveikalā – 250 eiro. Labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem, un dienu pirms izbraukšanas no Latvijas, nodibinājās kontakts ar Mauricio, kurš bija ielicis savu sludinājumu Airbnb, ka izīrējot mazu dzīvoklīti ar skatu uz olimpisko parku par četras reizes lētāku cenu. Tātad, tikai jātic labajam. Tāpat, Rio nevajadzēja arī braukt ar takšiem, kas atbraucējus redzēja tikai kā milzīgus naudas makus un savas skaitītāju  turbo ierīces bija noregulējuši un visaugstāko tarifu. Risinājums ir Uber programma telefonā, kas ietaupīja daudzus reālus un minūtes, bet šoferīši, ja mācēja angļu valodu, kas gan nebija pārāk bieži, bija īsti pilsētas gidi.

 

Olimpiskais parks

 

    Teikšu godīgi, neesmu iedziļinājies, cik tuvu vai tālu olimpiskās būves bija iepriekšējās olimpiskjās spēlēs, bet Rio man likās, ka viss ir tuvu. Olimpiskais parks, kurā notika vīriešu basketbola, paldēšanas, paukošanas, treka, vingrošanas, cīņu un tenisa sacensības, bija vienkārši lielisks. Droši vien vairs nekad nebūs iespējas noskatīties, kā spēlē Nadāls, pēc tam aiziet uz ASV basketbola izlases spēli un, mājas ejot, vēl ieskriet baseinā un redzēt, kā pie kārtējās medaļas tiek Felpss. Un tas viss – dažu, trīs minūšu gājiena rādiusā. Olimpiskajā parkā varēja iekļūt tikai ar derīgu biļeti uz tās dienas sacensībām, kas nozīmēja, ka auditorija bija aptuveni pusi uz pusi vietējie un olimpiskie tūristi. Par spēlēm nevar teikt, ka tās bija visai tautai – lētākā biļete maksāja aptuveni 15 eiro uz priekšsacīkstēm “nepopulārajos” sporta veidos un vairākus simtus eiro uz izšķirošajiem notikumiem basketbolā, peldēšanā un tenisā. Rio vairāki miljoni cilvēku dzīvo favellās, un šādas naudas, ko tērēt par biļeti sporta pasākumiem, viņiem vienkārši nav.

 

    Neliela atkāpe. Brazīlijā, šķiet, futbola izlases krekls ar 10. nummuru ir katram. Citu dienu atkal tiek uzvilkts, kas cits ar Brazīlijas simboliku, un vietējie tiešām velk savas krāsas un lepojas ar tām. Brīvprātīgo formās arī dominēja dzeltenā, zaļā un sarkanā krāsa. Cilvēks no Latvijas, paskatoties apkārt, kur ir pilns ar šādiem cilvēkiem, diezgan viegli var iztēloties, ka nokļuvis kur? Jā, Lietuvā!

 

    Par spīti visam, trīs nedēļu laikā neizdevās satikt nevienu, kurš teiktu – Rio olimpiskās spēles nav vajadzīgas. Vietējie bija priecīgi un lepni, ka tik nozīmīgs notikums notiek pie viņiem un par iespēju izrādīt savu zemi tik daudziem svešiniekiem. Brazīlieši paši cilvēkiem ir atvērti un draudzīgi, un viņiem tiešām ir svarīgi, lai par viņiem runātu labu. Tieši šeit parādās neizmērojamā olimpisko spēļu ietekme uz ekonomiku. Ir iztērēti miljardi, lai sarīkotu spēles, daļa naudas ir atpelnīta ar sponsoriem, biļetēm un augstajām cenām par suvenīriem, bet vēl būs nauda, kas atgriezīsies Brazīlijā pēc gada vai diviem, vai 10, kad tie, kas tur bija pirmo reizi, gribēs atgriezties Ipanemas pludmalē, paballēties vienā no pasaules lielākajām ballītēm Lapā vai savām acīm redzēt slaveno karnevālu, kad visa Brazīlija par godu šim notikumam nedēļu paņem brīvu.

 

Viņi visi ir te!

 

    Mani spilgtākie sportiskie iespaidi noteikti bija jau minētie basketbols, teniss, peldēšana un Useins Bolts. Un ja par Boltu man pirms tam likās nedaudz absurdi maksāt tik lielu naudu, lai redzētu, kā čalis 10 sekundes skrien pa taisnu gabalu, tad pēc 100 metru fināla, kur mana vieta bija tieši pretī finiša līnijai, redzot, kā cilvēks leģenda veic distances otro daļu, kļuva skaidrs, ka tas bija katra centa vērts. Salīdzinājumam, visi brauc pa trasi, un izrādās, ka Boltam taču ir “bembis” un viņš, īpaši nesaspringstot, lai nekļūdītos startā, beigās nospiež pedāli līdz galam, līdz klikšķim. Tie, kam ir bmw, sapratīs. Ja jums nav, pajautājiet draugam, ko tas nozīmē.

 

    Basketbola turnīrā spēles varēja dalīt divās grupās – galīgi neinteresantās, kur uzvarētājs bija zināms jau pirmā puslaika beigās, un tādās, kur viss izšķiras pēdējās sekundēs. Kas interesanti, grupu turnīrā tādu ne mazums bija ar ASV komandas piedalīšanos. Protams, vel arī Argentīnas un Brazīlijas divi papildlaiki, Tonija Pārkera pēdējā spēle Francijas izlasē un emocionālā atvadu preses konference, Austrālijas cīnīšanās. Bija arī, kam just līdzi – brāļiem lietuviešiem, Austrālijas trenerim latvietim un, kas mani iepriecināja visvairāk, Oļegam Latiševam, kurš apliecināja, ka Latvijai ir visaugstākā līmeņa basketbola tiesnesis.

 

Nākamajā daļā – par Brazīlijas pludmalēm, viesošanos Olimpiskajā ciematā un, ko vietējie zina par Latviju.

 

Foto: E.Barbaka personigais arhīvs. AFP/Scanpix/LETA