Rūta Dvinska nav gaišreģe, viņa ir LNT laika ziņu diktore, turklāt itin labi informēta par sporta aizkulisēm. Agrāk nodarbojusies ar kalnu slēpošanu, bet šobrīd dejo tautiskās dejas un bauda pilsētu izbraucienos ar riteni.
Saki, tu mēdz ignorēt to, ko lasi laika ziņās?
Nē, tieši pretēji. Pat pirms sāku strādāt laika ziņu departamentā, ik rītu skatījos, ko rāda iPhone laika ziņu lietotne. Kad pamostos, pirmais, ko izdaru, nočekoju telefonu, jo tā es atveru acis, atmostos. Laikapstākļi nosaka manu garderobi.
Un no kā galvenokārt sastāv tava garderobe?
Pārsvarā tur ir kleitas un svārki. Tāpat biezā slānī man ir dejošanas mēģinājumu apģērbi. Bet, ja runājam par sporta apģērbu, man ir slēpošanas tērps, jo kādreiz nodarbojos ar šo sporta veidu. Bet tas bija sen un vispār tas ir smieklīgi.
Nebija izvēles – bija jāslēpo?
Pirmkārt, esmu dzimusi un augusi Siguldā. Otrkārt, mans tēvs bija PSRS kalnu slēpošanas izlasē. Visa mana ģimene bijusi saistīta ar kalnu slēpošanu.
Slēpošanā piemērotam apģērbam ir liela nozīme, vai ne?
Zini, ja kāds kalna galā čīkst, ka viņam ir auksti, viņam vajadzēja izvēlēties pludmales volejbolu. Tā man vienmēr teica trenere. Es nerunāju par Latviju, – bet cik ir tādu dienu, kad kalnos nav auksti? Alpos pavasarī labi ja mēnesi ir silts.
Man ir svarīgi, lai būtu gan silti, gan komfortabli. Tajā pašā laikā man ir svarīgi saglabāt sievišķību pat slēpošanas trasē. Ja būšu tērpusies biksēs un jakā, svarīgi, lai galvā ir krāsaina cepure ar kiču.
Un kāpēc tev svarīgs ir kičs?
(Domā.) Man tā patīk. Protams, man nekas nenotiks, ja no mājas iziešu džinsos un pelēkā džemperī. Vajag arī tādas dienas. Bet man patīk lietas, kuras ir citādas.
Vai vari definēt savas simpātijas pret sportu?
Man patīk just sportam līdzi. Mans vīrs ir sporta ziņu moderators, tā ir viņa ikdiena. Viņš zina visādas inside lietas, līdz ar to arī es kaut ko uzzinu. Un tad sekot līdzi notikumiem ir interesantāk.
Vēl man patīk iet uz sporta zāli. Laikam jau tāpēc, ka tur varu pabūt vienatnē. Es neeju uz sporta zāli draudzēties, tas ir mans laiks sev.
Man patīk tas brīdis, kad sēžu pirms treniņa pie zāles durvīm un gaidu. Man rokā ir skapīša atslēga un ūdens pudele. Es virpinu pudeli rokā un domāju savas domas.
Kuros brīžos tu dodies pie dabas?
Neesmu MTB distanču braucēja, bet man ir pilsētas ritenis, ar kuru labprāt vizinos pa Siguldu. Dažkārt varu braukāt kaut visu dienu vienu un to pašu maršrutu un ik pēc 500 metriem satikt kādu paziņu, ar ko papļāpāt.
Bet kā ar dzīves baudīšanu pilsētā?
Brīvdienās man patīk lēni un ilgi brokastot mājās. Dažkārt, staigājot pa Vecrīgu, šķiet, ka esi ārzemēs, jo apkārt dzirdi dažnedažādas valodas. Tādos brīžos man patīk būt pilsētā.
Šis būs baigi dīvaini: ja esmu uzvilkusi svārkus vai kleitu un augstpapēžu kurpes, somu nesu rokā un skrienu pāri krustojumam, man patīk tas brīdis, kad atskatos, kā brauc mašīnas, kā man noplīvo mati, un sajūta, ka tikko esmu uzlēkusi uz ietves apmales. (Iesmejas.)
Teksts: Ralfs Dravnieks
Aļona Ostapenko: Paspēt var visu!