Aleksandrs Samoilovs: Pārliecības spēks!

Redzot, kā savu darbu laukumā dara pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs, nav šaubu – viņš izbauda un pārdzīvo katru mirkli. Pludmales volejbols ir kā paātrināts kino, kura atrisinājumu nezina pat paši aktieri. Tāpēc – jo kaislīgāka spēle, jo lielāka iespēja uzvarēt.

Man ir tāds priekšstats, ka tava dzīve rītā un vakarā – visa gada garumā – ir viens vienīgs volejbols. Vai tā ir?

Ne gluži. Tiklīdz beidzas sezona, mēnesi, divus vai pat nedaudz ilgāk volejbolu nespēlēju. Patiesībā šī pauze ir nepieciešama, lai atkal noilgotos pēc bumbas.

Noilgoties?

Jā, lai atkal rastos vēlme spēlēt. Ikdienā spēlējot un trenējoties, pienāk brīdis, kad bumbu redzēt negribu.

Nesen runāju ar Paulu Jonasu, kas teica, ka šobrīd, kamēr atlabst pēc traumas, uz motocikliem pat neskatās, lai nekārdinātu sevi.

Ahā, tas ir pavisam, kas cits. Kad pagājušajā sezonā Jānis guva meniska traumu, mēs mēnesi izlaidām. Tad gan bija tā, ka skatījos sacensības un skaitīju dienas, kad beidzot tikšu laukumā.

Bet atpūtai ir jābūt.

Noteikti. Arī ķermenim nepieciešams atjaunoties, jo, strādājot bez atpūtas, var rasties traumas un zust ātrums.

Kas vēl līdztekus sportam tevi spēj aizraut?

Viss kaut kas. Man viss dzīvē patīk. Man patīk mācīties. Šobrīd strādāju, lai iegūtu trešo augstāko izglītību. Man patīk mākslas darbi. Man patīk spēlēt klavieres un dziedāt. Ar draugiem bieži eju uz karaoki. Trīs gadus esmu gājis dziedāšanas kursos.

Mani aizrauj jebkura sacensība, pat futbola spēle ar draugiem pludmalē. Izaicinājums – tā ir sacensība ar sevi. To var saukt arī par mērķi.

Sievai kāzās gribēju pasniegt dāvanu mūsu mīļāko dziesmu, tāpēc mēnesi gāju kursos, kur mācījos spēlēt klavieres un dziedāt.

Kāda ir tava attieksme pret mākslu?

Ļoti pozitīva, man patīk. Kad ceļoju, eju uz muzejiem. Es bieži apmeklēju operu un baletu. Pat neņemot vērā blīvo grafiku, cenšos izrauties. Pirms trim mēnešiem biju uz Makbetu. Man ļoti patīk arī balets, kas mūsu Nacionālajā operā ir ļoti labā līmenī. Abi ar sievu ejam arī uz teātri. Man patīk M. Čehova Rīgas krievu teātris, jo pēc tautības esmu krievs, līdz ar to man ir daudz vieglāk saprast šo teātri.

Jāatzīst – esi kaislīgs mākslas mīļotājs. Runā, ka krieviem ir brīnišķīga literatūra. Sevišķi klasika.

Taisnība. Es ļoti daudz lasu. Parasti volejbolisti dalās trijās kategorijās: vieni pēc spēles brīvo laiku pavada, skatoties seriālus vai filmas. Otri spēlē datorspēles. Bet trešie lasa. Es piederu pie lasītājiem.

Ko lasi šobrīd?

Ļeva Tolstoja “Karu un miers”. Tagad esmu sācis lasīt trešo daļu.

Un kādas ir Samoilova attiecības ar Dostojevski?

Labas. Esmu lasījis vairākus romānus. Starp citu, pastāv uzskats, ka sabiedrība dalās trijās daļās. Ir cilvēki, kas Dostojevska “Brāļus Karamazovus” nav lasījuši, bet noteikti izlasīs, tad ir tādi, kas jau ir izlasījuši, savukārt atlikušais procents nekad nav lasījis un arī neizlasīs.

Bet Dostojevskis ir sarežģīts, tāpēc iesaka lasīt pakāpeniski. Jāsāk ar “Spēlmani”, tad var lasīt “Idiotu”, pēc tam – “Noziegumu un sodu”.

Starp citu, vai esi lasījis Bulgakova “Meistaru un Margaritu”?

Tā ir mana tēva mīļākā grāmata. Romāns ir uzrakstīts ļoti interesantā veidā. Sātans ar savu svītu rada provokatīvas situācijas. Gluži kā tas notiek ar mums ikdienā, kad strikti nevar pateikt, kas ir labs un kas slikts. Vai kas ir balts un kas ir melns. Ir tikai nokrāsa. Viņi ar šīm situācijām cilvēku pārbaudīja, vēroja, kā tas uzvedīsies, kā reaģēs.

Runājot par apstākļu ietekmi uz cilvēku rīcību, saki – kurā brīdī saprati, ka volejbols ir domāts tev?

Tagad olimpiskajā vienībā uzņem ikvienu, kas izcīnījis medaļu junioru pasaules un Eiropas čempionātā. Kad es sāku savu karjeru pludmales volejbolā, vienībā uzņēma tikai tos, kas pārveda zeltu. Iekļūšana vienībā nodrošināja stipendiju, minimālu iztikšanu, treniņnometnes un ceļazīmes uz sacensībām.

Ar Mārtiņu Pļaviņu aizbraucām uz U 20 Eiropas čempionātu. Tajā pašā laikā man zvanīja mamma un paziņoja, ka esmu uzņemts Rīgas Stradiņa universitātē budžeta grupā. Viņa jautāja, ko esmu izlēmis darīt. Proti, sportot vai studēt?

Es atbildēju: “Ja izcīnīšu zeltu, profesionāli pievērsīšos pludmales volejbolam. Bet, ja ne, studēšu un kļūšu par ārstu.” Rezultātā izcīnījām zeltu.

Jaunībā esi spēlējis arī basketbolu. Vai emocionālā līmenī tas bija tāpat kā spēlēt volejbolu?

Basketbolā neguvu sasniegumus un pārliecību saviem spēkiem. Spēlējot basketbolu, nejutos kā labākais.

Kas ir grūtāks – sports vai dzīve?

Sports ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Un mana dzīve ir pakārtota sportam.