SEGUMA IZVĒLE

Skriešanas seguma maiņa ir iespēja dažādot savu treniņu rutīnu un vairāk attīstīt kādu no spējām. Par katru no virsmām ir fakti, ko ņemt vērā.

Lai kuru skriešanas virsmu izvēlētos, vispirms jātiek skaidrībā ar ļoti svarīgu jautājumu – kādi ir skriešanas apavi. Dažādās virsmas citu no citas praktiskā ziņā atšķir virsmas cietības pakāpe. Jo vairāk kilometru pieveiksi, skrienot pa asfaltētām vai pat betonētām gājēju ietvēm, jo lielāka locītavām vajadzība pēc amortizācijas atbalsta. Ja skriešanas maršruts lielākoties ir šāds, jārēķinās, ka cietā virsma radīs lielāku triecienu ceļu locītavām, tāpēc ieteicams apavos likt papildu pēdiņas – vislabāk individuāli savai pēdai veidotas. Pēdiņas ne tikai amortizēs triecienu, tās skriešanas laikā kopumā atbalstīs pēdu un potīti. Krasai seguma maiņai gan ieteicams nedaudz saga­tavoties. Vismaz būt drošam, ka ikdienas skrējienā jau šobrīd neiesāpas ne celis, ne potīte. Krasa seguma maiņa var būt arī kā pēdējais piliens kādu brīdi snaudušai pārslodzes traumai. 

Skrējiens pilsētā

Visbiežāk pilsētā skriešanai izmantosi ­asfalta, betona un mīksto stadiona segumu. Viscietākais no šiem ir betona segums, kas to ierindo ne tik vēlamo virsmu sarakstā. Īpaši, ja skrējēja gaitas vēl tikai uzsāc. Ja rīta maršrutā jāskrien cauri parkam, tā nav liela vaina, galvenais – pa šādu segumu neskriet bieži un ilgstoši. Cietās betona flīzes locītavām vairāk liek just triecienu, cieš arī kauli un muskuļi.

Asfaltētās gājēju ietves ir vispieejamākās. Ja izdodas atrast maršrutu bez daudz ­luksoforiem, gājējiem, nomaļus no lielas satiksmes, tad šādas skriešanas plusi ir iespēja noturēt vienmērīgu skriešanas ritmu, kontrolēt ātrumu un pulsu, kā arī brīvi plānot maršrutu.

Iespējams, netālu no mājām ir nesen izbūvēts stadions ar sintētisko gumijas segumu. No vienas puses, segums ir mīksts, pat atsperīgs, un pa to ir viegli skriet. Tomēr vispiemērotākais tas būs īsām sprinta distancēm, jo ilgstoša riņķošana, ja vēlies noskriet vairākus kilometrus, nemaz nenāks par labu potītēm, ceļgaliem un gurniem un var pat veicināt vienu no skrējēju likstām – iekaisumu ceļa locītavā jeb ceļgala bursītu. Apļa kopgarums ir visai īss, taisnā distance – pavisam neliela. Tāpēc stadionu labāk atstāt īsajiem ātruma skrējieniem.

Skrējiens tuvāk dabai

Jūras krasts, grants ceļš vai meža takas jau ir pavisam cits skrējiens. Jūras krasta pluss, bet arī izaicinājums ir mīkstās smiltis. Lai arī tās vairākkārt samazina triecienu uz locītavām, smiltis rada pamatīgu pretestību, tā pārvēršot skrējienu diezgan jaudīgā treniņā, un uzliek papildu slodzi muskuļiem un saitēm. Mīkstās smiltis padara potīti viegli ievainojamu, tāpēc labāk turēties tuvāk krasta līnijai, kur segums ir stingrāks. Un vēl kāda svarīga nianse – jūras krasts ir slīps.  Tas nozīmē, ka, skrienot vienā virzienā, viena kāja veido dziļāku iekritienu nekā otra. Asimetriskā skriešana nelabvēlīgi ietekmē pēdu, potīti, celi, gūžu un muguru. Tāpēc noteikti skrien arī pretējā virzienā, un vēlams, lai skaistais jūras krasts ir īsākā distances daļa.

Grūti tomēr būs atrast vēl kādu tik aizraujošu un pārsteidzošu skriešanas virsmu kā meža takas. Daloties savā pieredzē, taku ultramaratonists Michael d’Aulerio no Amerikas, kurš dažos gados pieveicis vairāk nekā 50 ultramaratonus, saka īsi: «Skrienot pa takām, tu ātri iemācies, ka, ja skatīsies uz augšu, tad kritīsi lejā.» Saknes, akmeņi, zari, pauguri, čiekuri un bedrītes, ceļi augšup lejup padara meža takas tik interesantas un arī sarežģītas. Ik pa laikam jāpārlec kādam šķērslim vai jāpievar stāvs augstums, tāpēc sirds ritmu noturēt vienmērīgu ir diezgan grūti, un iesācējam labāk sākt ar īsāko distanci. Pa meža takām nebūs iespējams un noteikti nav arī vēlams skriet, klausoties austiņās mūziku, jo takas prasa visu uzmanību un koncentrēšanos. Turklāt skrienot pārvietojamies ātri, tātad reakcijai jābūt īpaši ātrai un prātam – skaidram un asam. Tajā pašā laikā takas kā segums nav ne pārāk ciets, ne arī pārāk mīksts, tāpēc ļoti labs locītavām.

Rimants Liepiņš, taku skrējējs, Stirnu buks organizators:

«Protams, man sirdij tuvākas ir meža takas, jo tad ir iespēja būt tuvāk dabai un skrējienā esi vairāk saskaņā ar sevi, ir vieglāk sadzirdēt savas domas. Nav mašīnu, citu cilvēku, trokšņu, kas traucētu vai izsistu no ritma. Tomēr neskrienu tikai pa takām, jo viss atkarīgs no mērķa. Mežā diezgan grūti skriet intervāla treniņus, noturēt zemu pulsu, jo ir daudz šķēršļu, kas skrējiena laikā jāpārvar – saknes, akmeņi, pauguri. Tāpēc diezgan liela daļa manu skrējienu noteikti ir pa asfaltu, taisniem un gariem gabaliem, lai vairāk trenētu un attīstītu izturību. Pavasaris ir īstais laiks, lai sevi uzlādētu ar skrējienu mežā – ticiet man, nav nekā skaistāka par skrējienu agrā rītā, kad putni neticami skaļi piedzied mežu un saule tikko uzlēkusi.»

Edgars Simanovičs, šosejas skrējējs, ultramaratonists:

«Mans uzskats un pārliecība ir tādi, ka lielākoties jāskrien pa tādu segumu, uz kāda gaidāmas sacensības. Tā kā esmu šosejas skrējējs, tad 80% treniņu un skrējienu ir pa asfalta ceļiem. Lai daudz skrietu pa asfaltu, protams, svarīgākais ir apavi, lai tie pietiekami labi amortizētu triecienu, ko cietās virsmas dēļ saņem locītavas. Savus 20% treniņu aizvadu arī mežā, skrienot krosus vai garākus gabalus ziemā. Meža taku pluss ir tas, ka skrējienā vairāk tiek attīstīta pēda, jo darbam tiek pieslēgti vairāki mazie stabilizējošie muskulīši, kas asfalta skrējiena laikā mēdz slinkot. Katram segumam ir savi plusi, un ir labi ik pa laikam segumu dažādot.»

Teksts: Kate Beresņeva. Foto: Shutterstock .