Sibilla, tu daudz ceļo. Kāds bijis tavs nesenākais ceļojums?
Martā biju devusies uz Šrilanku. Uz turieni aizbraukt pakūdīja draudzene, turklāt katru ziemu gribu izmukt no Latvijas un padzīvoties saulītē. Jau decembrī biju aizbraukusi uz Barselonu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Tomēr Āzija vienmēr bijis tas galapunkts, kam nevaru atteikt. Tā nu vienu nedēļu padzīvojām kalnos, bet otru – piekrastē, lai sērfotu.
Tev nepatīk Latvijas ziemas?
Tās īsti pat nav ziemas – pufīgs sniedziņš no debesīm nekrīt. Es arī neesmu tas cilvēks, kurš ziemā aktīvi nodarbojas ar slēpošanu vai snovbordu. Labāk brienu mežā un pastaigājos. Tomēr Latvijā ziemās laikapstākļi ir mainīgi, tāpēc braucu pēc kaut kā konkrēta – pēc saules.
Ar ģimenes draugiem savulaik regulāri devāmies uz Alpiem, tomēr to pārtraucām, jo agrāk spēlēju klavieres, bet kalnos vairākkārt mēdzu salauzt vai izmežģīt pirkstus. Līdz ar to bija jāizvēlas – vai braukt snovot, vai piedalīties mūzikas skolas eksāmenā. Ar laiku pārtraucām braukt uz kalniem, bet mūzikas skolu gan pabeidzu kā teicamniece.
Bez kādām lietām tu savos ceļojumos nevari iztikt?
Tas noteikti ir mobilais telefons. Tajā ir visa nepieciešamā informācija – laiks, kartes, valūtas konvertētājs, pieraksti, turklāt varu arī fotogrāfēt. Man ir arī atsevišķs piezīmju blociņš, kur pierakstu visas izmaksas un vietas, kur esam bijuši. Ja jābrauc uz Āziju, jāņem līdzi mitrās salvetes, jo tur pēc viena autobusa brauciena visa seja ir melna. Arī bez higiēnas lietiņām neiztikt.
Kur ir tava sapņu zeme?
Tās varētu būt Fēru salas. Lai cik man patiktu saule un tropi, tajos kalnos, jūrā un salā kaut kas aizrauj. Un tas tukšums… Pagājušajā gadā bijām Norvēģijā. Tur varējām braukt stundu un nesastapt nevienu pretimbraucošo. Kalnos dzīvo ļoti maz cilvēku, un man tik ļoti patika tā sajūta, kad pamostoties apkārt nav miljons cilvēku un esi viens pats meža vidū.
Būšana ar sevi vienatnē ir kā viens no taviem hobijiem?
Tā ir tāda izbēgšana no realitātes. Mežs ir mana baznīca. Tā ir meditācija, kur klausos tikai putnos vai vējā. Varu apsēsties un nedaudz nomierināties.
Kā tev vispār radās ideja par Playground festivālu?
Netīšām. Trasē 333 pārņēmu veikparka vadību un šķita, ka sezonas beigās vajadzētu lielu ballīti. Tā nu sadabūjām dīdžejus un gaismas, lai veikot varētu arī pa nakti. Un netīšām uz turieni atbrauca 200-300 cilvēku. Sapratām, ka tas ir labi aizgājis, tāpēc nākamgad rīkojām vēlreiz. Pieteicās arī citu sporta veidu pārstāvji, bet ātri vien pārdēvējāmies par Playground festivālu un šogad cenšamies attīstīt to vēl vairāk, lai cilvēki spētu izjust mūsu azartu un entuziasmu, kāpēc kustēties, veikot, braukt ar longbordu. Šie sporta veidi paver citu pasauli – tie liek uzdrīkstēties un jaunatklāt. Playground festivāls ir vieta, kur to visu izbaudīt un piedzīvot!
Tad šis gads festivālā būs iespaidīgākais no līdz šim bijušajiem?
Katru gadu vēlamies būt lielāki un interesantāki. Jā, šobrīd šķiet, ka Playground festivāls apjomā ziņā šogad būs vislielākais. Tomēr tā kā Rīga nekad nav, arī festivāls nekad nebūs gatavs. Katru gadu mūsu piedāvājums tiek uzlabots. Pirmajā gadā šis festivāls bija domāts vairāk sportistiem un jomas pārstāvjiem, jo kopumā tā bija viena liela ballīte, bet šogad mēs domājam arī par jaunajām ģimenēm, tādēļ būs atsevišķa aktivitāšu zona maziem bērniem.
Klau, tu pati ar kādu ekstrēmo sporta veidu nodarbojies? It kā jau minēji sērfošanu, bet Latvijā jau īsti ar to nodarboties nevar.
Latvijā tie ir pāris brīži gadā – vēlā rudenī vai ziemā. Ārpus dzimtenes meklēju vietas, kur var sērfot. Esmu to sērfojusi Filipīnās, Šrilankā, arī Norvēģijā, bet pirmo reizi uz sērfdēļa uzkāpu Marokā.
Kur Latvijā var sērfot?
Ziemeļmolā, daudzi brauc arī uz Klaipēdu. Pati gan tur nekad neesmu mēģinājusi, man tas šķiet superekstrēmi. Nezinu, varbūt šogad kādu dienu saņemšos. Pati vairāk veikoju, ikdienā pārvietojos ar longbordu. Nesen atklāju MTB downhill, kur ar velosipēdu jātraucas lejā pa kalnu.
Tev ģimene zināma kā diezgan traka uz autosportu. Bērnībā noteikti tev apkārt bija vairāk mašīnas nekā lelles un kleitas.
Jā, vairāk laika pavadīju garāžā nekā rotaļistabā. Dzīves brālim, māsai un man izvērtušās citādākas. Māsa bērnībā vairāk laika pavadīja ar mammu un tēvu, kurš vēlāk paņēma Haraldu savā paspārnē. Bet es nokļuvu mūzikas skolā. Tur nomācījos 11 gadus, lai gan kopumā daudz laika pavadīju trasēs, ar paštaisītiem plakātiem atbalstot ģimeni. Autosports man vienmēr bijis ļoti tuvs. Ja iekāpju jaudīgākā un ātrākā automašīnā, man uzreiz sirds pukst straujāk.
Doma pašai iesaistīties autosportā tev nebija?
Bija. Man reiz bija aizmugurējās piedziņas automašīna, spēju izpildīt pāris drifta elementus. Man tas riktīgi iepatikās un domāju, ka tas varētu būt virziens, kur man doties. Tolaik gan vēl nebija pārāk populāri meitenēm nemties ap automašīnām. Tomēr plāni mainījās un tas viss palika pusratā. Toties es sevī atklāju festivāla rīkošanas burvību.
Adidas Runners