Iepazīsimies! Pastāstiet nedaudz par sevi…
Dārta: Šobrīd mācos Siguldas Valsts ģimnāzijas 10.klasē. Paralēli mācībām, jau trešo gadu trenējos skeletonā. Lai būtu iespējams savienot mācības ar sportu, jau 2 gadus dzīvoju atsevišķi no vecākiem, Siguldā. Uzskatu, ka esmu patstāvīga, jo dažādus ikdienas sīkumus nākas atrisināt pašai. Jau no mazotnes esmu bijusi ļoti atbildīga un mērķtiecīga, un, manuprāt, tieši šīs rakstura īpašības palīdz man sasniegt augstvērtīgus rezultātus ne tikai sportā, bet arī mācībās. Ikdienā esmu smaidīga un komunikabla. Man patīk, ka šajā sporta veidā ir iespēja kontaktēties ar dažādu valstu sportistiem un treneriem, iegūt jaunus draugus, kā arī pilnveidot svešvalodu zināšanas.
Endija: Mani ir 19 gadi, esmu pabeigusi Siguldas Valsts ģimnāziju un šobrīd studēju LU psiholoģijas 1. kursā. Esmu mērķtiecīga un nospraužot sev mērķi arī eju uz to, neskatoties uz šķēršļiem un grūtībām, kas gadās ceļā. Esmu samērā intraverta, reizēm labāk izvēlos paklusēt, nekā pateikt kaut ko lieku. Mums, trenējoties skeletonā, diezgan bieži sanāk būt ārpus Latvijas, man ļoti patīk iepazīt jaunas kultūras un cilvēkus no dažādām pasaules malām. No katra var iemācīties kaut ko jaunu un tā ir vērtīga dzīves pieredze.
Krists: Man ir 18 gadi. Šobrīd mācos Siguldas Valsts Ģimnāzijas 11.klasē. Paralēli mācībām nodarbojos ar skeletonu. Esmu patstāvīgs, jo dzīvoju šķirti no vecākiem, tāpēc bieži lēmumus par savu dzīvi nākas pieņemt pašam. Uzskatu, ka esmu neatlaidīgs un mērķtiecīgs, jo tikai tā ir iespējams sasniegt augstus rezultātus ne tikai sportā, bet arī dzīvē. Es esmu arī atbildīgs, tāpēc vienmēr cenšos visu iesākto pabeigt līdz galam. Esmu pozitīvi noskaņots, man nav problēmas kontaktēties ar cilvēkiem, tas ir būtiski manā sporta veidā, jo bieži sanāk kontaktēties ar cilvēkiem no citām valstīm.
Ivo: Man patīk atrasties sabiedrībā un satikt jaunus cilvēkus, bet ļoti novērtēju arī laiku vienatnē. Patīk darīt visu pašam, bet ja nav pa spēkam, tad uzticos tikai meistariem savā jomā. Esmu pieklājīgs un izpalīdzīgs.
Kā jūs izdomājāt vai nonācāt līdz tam, ka sākāt nodarboties ar skeletonu? Kas bija tas, kāpēc izvēlējāties tieši šo sporta veidu?
Dārta: Pirms skeletona 6 gadus trenējos vieglatlētikā. Skrēju 60m, 100m un 200m distances. Trenēties vieglatlētikā man ļoti patika un tā bija lieliska pieredze. Ar ģimeni ļoti aktīvi sekojām līdzi arī skeletona sacensībām. Tā bija kā tradīcija – nedēļas nogalēs skatīties Pasaules Kausa sacensības gan bobslejā, gan skeletonā. Ar saviem vieglatlētikas pamatiem sapratu, ka varu mēģināt un pārbaudīt sevi tik izaicinošā sporta veidā kā skeletons. Protams, biju ļoti jauna, bet ar vecāku un vieglatlētikas iedvesmu mans mērķis jau kļuva saredzams.
Endija: Es diezgan ilgu laiku trenējos vieglatlētikā ( apmēram 6 gadus), skrēju sprinta distances (100m, 200m), kā arī 100m/b. Man vienmēr ir bijusi diezgan slikta izturība un daudz labākas ātruma īpašības. Reizēm šķita, ka 200m distance ir par garu un gribētos pat 100m distanci nedaudz saīsināt. Arī mans tā laika treneris bija vairāk gargabalnieku treneris un līdz ar to manā treniņgrupā nebija ar ko kopā trenēties un ar ko līdzvērtīgi spēkoties. Man šīs sprinta distances bija nedaudz tā kā apnikušas un es tur vairs neredzēju tik lielas izaugsmes iespējas, līdz ar to pazuda arī entuziasms. Tad es aizgāju no vieglatlētikas, bet bez sporta iztikt tāpat nevarēju, bija sajūta, ka kaut kas pietrūkst. Tā nu es izdzirdēju pa radio, ka Daugavas stadionā notiks atlase uz skeletonu. Mani tas ļoti ieinteresēja, jo vienmēr biju sekojusi līdzi brāļu startiem. Kā arī man vienmēr ir patikušas tādas “trakas” lietas, tad nu es nolēmu pamēģināt. Mani paņēma un jau tā paša pavasara beigās sāku apmeklēt treniņus.
Krists: Pirms sāku trenēties skeletonā septiņus gadus trenējos futbolā, biju vārtusargs. Futbols nebija mans sapņu sporta veids. Visu mūžu esmu gribējis būt hokejists. Tā kā ģimene vienmēr ir sekojusi līdzi bobsleja un skeletona sacensībām, arī es, iedvesmojoties no brāļu Dukuru spožajiem panākumiem, gribēju pamēģināt šo sporta veidu. Un tā, pateicoties savam pamatskolas skolotājam un draugam Dainim Ļeļevam, nokļuvu skeletonā.
Ivo: Skeletonā nonācu tādēļ, ka jutu, ka neesmu sasniedzis savus sportista karjeras griestus. Patīk asas izjūtas un iziet no komforta zonas, lai uzzinātu savus limitus. Ticu, ka katram cilvēkam ir savs sporta veids kurā viņš var sasniegt augstus rezultātus.
Ar kādiem hobijiem nodarbojaties paralēli sportam? Kā pavadāt brīvo laiku?
Dārta: Ziemas sezonā brīvā laika gandrīz nav. No rīta jāapmeklē skola, bet jau pēcpusdienā ir treniņš, reizēm pat divi. Arī vasaras sezona ir ļoti aizņemta, jo tieši tad tiek izdarīts lielākais darbs fiziskās formas sagatavošanai. Brīvajā laikā, pēc sezonas, labprāt slēpoju. Tā ir iespēja izvēdināt galvu un atslēgt domas no ikdienas. Ļoti patīk arī ceļot un pavadīt laiku gan ar draugiem, gan ģimeni.
Endija: Principā visu laiku aizņem treniņi un skola, līdz ar to brīvā laika paliek ļoti maz, it īpaši ziemas periodā, kad ir sezona un notiek sacensības. Kādā brīvākā mirklī es labprāt pavadu laiku ar ģimeni, jo sezonā gandrīz nesanāk tikties, kā arī tiekos ar draugiem. Šad un tad palasu pa kādai grāmatai un noskatos jaunākās filmas. Atpūsties man patīk aktīvi, labprāt ļaujos jauniem piedzīvojumiem un ja ir iespēja, tad ar lielāko prieku dodos kādā ceļojumā.
Krists: Tā kā es mācos un sportoju, tas arī aizņem visu manu dienu. Sezonas laikā brīvā laika principā nav. Arī vasarā katru otro nedēļu notiek intensīvi treniņi. No treniņiem brīvo laiku labprāt pavadu laukos – omes lauku saimniecībā. Tur ir iespēja pilnībā atslēgties no visa, sakārtot domas, atjaunot spēkus. Ziemā labprāt uzspēlēju hokeju, bet vasarā izbaudu atpūtu dabā, satiekos ar draugiem. Šobrīd brīvo laiku esmu nolēmis veltīt autovadītāju tiesību iegūšanai.
Ivo: Pie maniem hobijiem pieder atpūta pie dabas, tajā pašā laikā patīk spēlēt datorspēles, bet tam atliek arvien mazāk laika. Patīk strādāt svaigā gaisā un kopt dzimto māju apkārtni.
Cik grūti vai viegli ir apvienot mācības ar sportu, lai sasniegtu mērķus abās šajās jomās?
Dārta: Skeletons ir ļoti elitārs sporta veids un sacensības notiek dažādās pasaules valstīs, tāpēc ziemā skolu kavēt sanāk ļoti daudz. Nereti cilvēki man ir teikuši, ka man ir “gaiša galva”, tāpēc, neskatoties uz ilgo prombūtni, savienot mācības ar sportu ir iespējams. Protams, skola un skolotāji ir ļoti pretimnākoši un palīdz apgūt mācībās iekavēto. Arī treneriem ir svarīgi, lai sports nelabvēlīgi neietekmētu mācību rezultātus.
Endija: Mācoties ģimnāzijā bija vieglāk savienot skolu ar mācībām, tagad studējot tas ir nedaudz sarežģītāk, jo sanāk dzīvot gan Rīgā, gan Siguldā un ir daudz jābraukā. Un ziemas periodā sanāk diezgan daudz iekavēt mācībās, bet lielākā daļa pasniedzēju ir ļoti pretimnākoši un palīdz atgūt iekavēto. Kā arī man ļoti palīdz LU sporta servisa centrs, gan daļēji sedzot studiju maksu, gan dažādos citos ar studijām saistītos jautājumos.
Krists: Ņemot vērā, ka skeletons ir ziemas sporta veids, sezonas laikā mācībām neatliek tik daudz laika cik vajadzētu. Sporta un mācību savienošanā ļoti palīdz skola, kurā es mācos, Siguldas Valsts Ģimnāzija. Skola un skolotāji ir ļoti saprotoši un pretimnākoši, un palīdz apgūt iekavētās mācības. Arī treneri seko līdzi mācību rezultātiem.
Ivo: Neuzskatu, ka vari būt 100% izcils gan mācībās, gan sportā. Ir jāizvēlas viens uz kuru vairāk koncentrēties. Skola atņem spēkus treniņiem un otrādāk. Skeletons nebeidzas tikai ar braukšanu trasē un fizisko sagatavotību. Klāt vēl nāk garas stundas garāžā, strādājot pie tehnikas.
Kādu lomu jūsu dzīvē ieņem treneris? Kā viņš spēj iedvesmot?
Dārta: Ikdienā komanda un treneri ir kļuvuši gandrīz kā ģimene, kuri bieži vien mani pazīst labāk nekā es pati. Esmu lepna, ka mūsu komandai ir tik pieredzes bagāts un zinošs treneru kopums. Viņi ar savu attieksmi pret darbu liek mums neatpalikt un kļūt labākiem. Mums, junioriem, ir neizsakāmi paveicies ar to, ka mūs trenē Dainis Dukurs, jo tieši viņš ir izaudzinājis čempionus. Ar mums ikdienā strādā treneris Gints Dzērve. Manuprāt, tieši viņš pazīst mani vislabāk un brīžos, kad nekas nesanāk un ir grūti, viņš atradīs īstos vārdus un darīs visu, lai mūs nomierinātu un atgādinātu mērķi, kuru kopīgi vēlamies sasniegt.
Endija: Treneris ir ļoti svarīga persona jebkura sportista dzīvē. Tas kāds ir treneris un kādas ir attiecības ar viņu milzīgā mērā ietekmē sportista rezultātus. Es varu pateikt, ka man šajā ziņā ir ļoti paveicies. Man mūsu treneris Gints Dzērve ir kā lielais brālis, viņš vienmēr atbalstīs gan labos brīžos, gan arī sliktos. Vienmēr būs blakus un nekad neskoposies ar padomu. Viņš katram audzēknim atrod individuālu pieeju, viņš zin, ka tas, kas der vienam, citam var būt galīgi nepiemērots. Un tas ir ļoti svarīgi! Mums ir tas gods trenēties pie Daiņa Dukura, kurš vienmēr dzen uz priekšu un nekad neatļauj atslābt. Viņa prasīgums liek kļūt arvien labākiem un labākiem. Esmu pateicīga, ka varu trenēties pie tik zināšanām bagāta trenera. Arī Martins un Tomass nekad neliedz padomu. Mums ir dota iespēja trenēties pie un kopā ar labākajiem un tas ir nenovērtējami!
Krists: Tā kā es ikdienā dzīvoju atsevišķi no vecākiem un sezonas laikā nesanāk bieži viņus satikt, tad treneris reizēm aizstāj gan mammu, gan tēti. Es varu teikt, ka treneris ir daļa no manas ģimenes. Es varu būt lepns, ka mani trenē pasaules labāko skeletonistu treneris Dainis Dukurs. Viņš ar savu attieksmi pret darbu un vērtīgajiem padomiem iedvesmo mani darīt visu, lai izcīnītu augstākus rezultātus. Savukārt treneris Gints Dzērve ir draugs, atbalstītājs un iedvesmotājs brīžos, kad ir grūti un ir vajadzīgs kāds, kurš sapurina un atgādina par mērķi, uz kuru tiecamies.
Ivo: Treneris ieņem lielu lomu, jo viņš ir tas, kas redz situāciju no malas un var sniegt savu padomu. Vienmēr ņemu vērā arī ģimenes viedokli svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Pastāstiet – kas ir jūsu kaislības, par ko iededzas acis? Kas Jūs pašus iedvesmo?
Dārta: Mani iedvesmo ātrums, tās sajūtas, kad traucies lielā ātrumā ar galvu pa priekšu lejā pa ledus trasi, kad katrai kustībai ir svarīga nozīme, kad katra simtdaļa var būt izšķiroša. Šīs sajūtas ir vārdiem neaprakstāmas! Protams, tā nav izklaide, bet gan darbs pret kuru jāattiecas ar atbildību. Lai arī brauciens ilgst mazāk par minūti, tas ir laiks, kad neviens no malas vairs nespēj neko ietekmēt. Trasē esmu tikai es un tieši tas ir tas laiks, kad varu sevi pierādīt. Šīs sajūtas liek acīm iedegties un neapstāties pie jau sasniegtā.
Endija: Tā sajūta, kad ar 100-110km/h ar galvu pa priekšu brauc lejup pa trasi ir kaut kas vienreizējs, it īpaši, ja brauciens izdodas tā kā gribējies, sajūtas ir neaprakstāmas! Braucot pa trasi, tā ir sacensība pret laiku, pašam pret sevi, apkārt ir tikai ledus un skeletons. Tas, ka nevari redzēt kurās vietās tajā brīdī ir konkurentes, ir tas, kas manuprāt šo sacensību padara interesantāku un liek izdarīt labāk. Tā sajūta kad ieguldītais darbs atmaksājas un ir rezultāti, pat tikai treniņos, dod milzīgu motivāciju iet tālāk un strādāt vel vairāk.
Krists: Mani iedvesmo mans sporta veids – skeletons. Tās sajūtas, braucot ar galvu pa priekšu lejā pa trasi, ir neatkārtojamas. Tas tiek sirdij sisties straujāk un acīm iemirdzēties. Kad esmu trasē, brauciens ilgst nedaudz mazāk par minūti, un šajā mirklī es jūtos patiesi brīvs un viss ir tikai uz manu atbildību. Kad esi trasē, no malas vairs neviens nevar palīdzēt, esmu tikai es, skeletons un ledus, pa kuru braucu. Šīs sajūtas ir tās, kas liek neapstāties pie esošā, turpināt trenēties, augt un sasniegt vairāk.
Ivo: Mani iedvesmo manas ģimenes prieks, kad sasniedzu labus rezultātus sacensībās un tas, ka viņi ar mani var lepoties. Tajā pašā laikā tas var sagādāt papildus skumjas, ja kaut kas neizdodas, jo ģimene pārdzīvo dubultā.
KO TEV NOZĪMĒ SPORTS?