Skriešanas varā

Talantīgs no pirmās dienas

    Ar sportu, kā jau vairākums pusaudžu, Jānis sācis nodarboties pamatskolā. Spēlējis basketbolu, futbolu, bet devītajā klasē aizsācis treniņus soļošanā. „Pēc gada soļošanu pametu. Man nepatika. Es nesajutu to soļošanas garšu,” skaidro Jānis.
 
    Savukārt ar skriešanu Jānis Višķeris sācis nodarboties deviņpadsmit gadu vecumā un kopš divdesmit gadu vecuma skrien, izmantojot pulsometru. „Sacensībās, protams, pulsometru neizmantoju, bet treniņos tas joprojām noder lieliski,” stāsta maratonists. „Pēc pulsometra var redzēt, cik ļoti esi noguris –atjaunošanās ir nepieciešama vai nav.”

    Runājot par pieredzi pusmaratonos, Jānis atceras, ka pirmo pusmaratonu mūžā skrējis kā treniņu, kurš izdevies visai labi, sasniedzot distances laiku stundu un vienpadsmit minūtes. „Nākamajā gadā rezultātu uzlaboju – 1:07:11. Šo rezultātu pārspēju tikai pirms diviem gadiem. Jaunības pluss ir tāds, ka skrienot galvā ir mazāk domu. Jo vairāk domu, jo grūtāk skriet,” piebilst Jānis.

    Atūdeņojies Liepājā

    Pieredzi, kādu Jānis guva pagājušogad, skrienot Liepājas pusmaratonu, jādomā, sportists neaizmirsīs nekad. Un tā kalpos kā mācība vismaz mūžam. „Pagājušajā gadā pirmā vasaras karstā diena sakrita ar Liepājas pusmaratonu. Startu deva vienos dienā, kad saule karājās zenītā, cepinot ar 32 grādu jaudu. Pagājušajā gadā vēl nebiju tik norūdījies, tāpēc piedzīvoju organisma atūdeņošanos,” atceras sportists. „Man bija divi izvēles varianti – izstāties vai iet. Es izvēlējos skriet, jo neesmu radis padoties. Ja nemaldos, no brīža, kad kļuva slikti, līdz distances beigām bija palikuši astoņi kilometri.”
 
    Atūdeņošanās gadījumā vielmaiņa pārtrauc darbu, bet iekšējie orgāni sāk streikot. „Protams, man bija bail mirt. Kad noskrēju, likās – gals nav tālu. Sajūtas ir neizstāstāmas. Tas ir jāizjūt pašam. Skrienot un cīnoties ar sevi, ikkatrs solis likās grūts, bet neviens sportists nav izaudzis bez šīm sajūtām,” par sevis teikto drošs ir Jānis.

    Šogad Jānis pirmo reizi trenējas sešas reizes nedēļā, bet vienu dienu velta atpūtai. „Kāds ir mans mērķis?” Jānis pārjautā. „Man patīk skriet, un man ir laiks to darīt. Vai netēmēju uz Monblānu? Nē! Uz garajām distancēm vispār neparakstos. Uzskatu, kamēr cilvēks ir jauns un var skriet ātri un skaisti, tas ir jādara, bet, kad tie laiki būs pagājuši, var līst, iet vai rāpot kalnos. Tā jau vairs nav skriešana. Tas ir pārgājiens.”

    Nakts Jelgavā

    Runājot par psiholoģisko slodzi, Jānis atzīst – ja vien esi labā fiziskā kondīcijā, skriet visiem pa priekšu nav grūti. „Jelgavā vienlaikus startu deva gan piecīšiem, gan desmitniekiem, gan pusmaratonistiem. Sāncensis Kristaps Bērziņš man aizgāja pa priekšu un turējās 150 metru atstatus. Tomēr pēc astoņiem kilometriem viņu noķēru. Kristaps vienmēr iesāk skriet ļoti ātri. Nesaprotu, kāpēc. Ja cilvēks nav gatavs iet līdz galam, ir kļūdaini tā steigties.”

    Višķeris stāsta, ka skriet lēni – tā ir māksla, proti, jāprot sevi savaldīt un adoptēt tādu tempu, kādu piedāvā pārējie skrējēji. „Mans temps bija labs. Es pat neatskatījos pēc tam, kad apdzinu Kristapu, jo zināju, ka viņš nenāks līdzi. Un rezultātā uzvarēju pusmaratonu ar divu minūšu pārsvaru pār savu tuvāko sekotāju Kristapu Bērziņu, distanci pieveicot 1:07:59,” rezumē skrējējs Jānis Višķeris.
    
Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: Mareks Gaļinovskis