CrossFit treneris un sporta kluba Sport Factory īpašnieks Jānis Todavčičs atzīst, ka viņam nav nepieciešama motivācija, lai sportotu. To vienkārši prasa viņa ķermenis. Sports ir viņa vājība, darbs un hobijs, bet ne visa dzīve. Lai cik lielu lomu arī viņa dzīvē tas aizņemtu, tomēr vēl daudz lielāku un svarīgāku aizņem ģimene, draugi un viņa personīgās vērtības.
– Tu savā Instagram profilā saki, ka nekas nenotiek vienā dienā, visu nosaka 99 procenti smags darbs un tikai viens procents talanta – vai tas ir arī tavs gadījums?
– To rakstot, daļēji to adresēju tiem cilvēkiem, kas domā, ka trīs mēnešus patrenēsies un iegūs savu sapņu augumu vasaras sezonai. Tā nebūs. Ja vēlies kaut ko sasniegt, tad ir smagi jāstrādā. Šis princips darbojas ikvienā dzīves jomā – kā biznesā, tā sportā. Runājot par talantu, man kādreiz viss ļoti padevās. Es varbūt nebiju labākais, bet biju universāls, uzreiz visu ātri apguvu. Bet esmu sapratis vienu – lai būtu labākais kaut kur, ir jāstrādā.
– Tad sanāk, ka sports ir liela tavas dzīves daļa jau ilgāku laiku…
– Šobrīd sports ir mana ikdiena – darbs un hobijs vienlaicīgi. Manā bērnībā sports bija kā sava veida aktivitāte brīvajā laikā. Kad es augu, nebija mobilie telefoni un planšetdatori, līdz ar to brīvo laiku pavadīju skraidot apkārt, braukājot ar velosipēdu, spēlējot bumbu. Jau skolas laikā piedalījos dažādās sporta sacenībās, bet vēlāk arī sāku apmeklēt sporta skolu. Tā mans ķermenis pierada pie aktīva dzīvesveida. Sports man dod labas sajūtas. Gadu gaitā mans ķermenis ir tā pieradis pie tā visa, ka, ja dažas dienas nepatrenējos, mani pārņem sajūta, ka kaut kas nav kārtībā.
– Kam vēl bez sporta tavā dzīvē ir liela nozīme?
– Sports nav manas dzīves prioritāte. Tā ir liela daļa manas dzīves, bet daudz svarīgāka man ir mana privātā dzīvē – ģimene, radinieki, draugi un savas vērtības. Bet sports man ir vajadzīgs, lai es ikdienā būtu produktīvāks.
– Lai šo produktivitāti noturētu, nepieciešami regulāri treniņi. Kur tu tiem rodi motivāciju?
– Lai trenētos, man motivācija nav vajadzīga – man sportot liek paša ķermenis. Ja vairākas dienas neesmu trenējies, sieva iesaka man aiziet uz treniņu, lai es nepaliktu neizturams. Manuprāt, ikvienu cilvēku motivē sajūta, ka viņš progresē. Cilvēks tādā veidā pats sevi motivē. Mēs, treneri, esam tikai starpposms tam, ievirzām cilvēku pareizā virzienā. Bet viņš pats ir tas, kas paliek labāks, stiprāks, izturīgāks, skaistāks un sadziedē traumas.
– Abi ar sievu popularizējat veselīgu dzīvesveidu – ko jums tas nozīmē?
– Tā ir mūsu ikdiena un darbs. Nav tā, ka mēs kaut ko īpaši popularizētu. Mums vienkārši apkārt pulcējas cilvēki, kurus arī uzrunā mūsu redzējums un vērtības, līdz ar to rodas sajūta, ka, parādot to citiem, tu vari izdarīt kaut ko labu.
– Kādi ir tavi personiskie mērķi nākotnei saistībā ar sportu?
– Es vienmēr esmu sev izvirzījis ilgtermiņa mērķus, proti, darīt to, kas man patīk un padodas tik ilgi, cik iespējams. Protams, man ir vēl mērķis startēt sacensībās, bet ir lietas, pie kurām jānonāk pakāpeniski. Mana pieredze rāda, ka ir sportisti, kas pēkšņi parādās, uzspīd, bet tikpat ātri pazūd, jo pārāk sasteidz visu. Tāpēc es pats sev un citiem iesaku sportot savas veselības labad – mums ir jādzīvo ilgi un jaudīgi.
Teksts: Liene Pālēna.
LORA SAINT: ES PATI SEV ESMU LIELĀKĀ MOTIVĀCIJA