Fitnesa kluba SQUAD Hour vadītājs, Life Fitness Academy master treneris un NTC elevated treneris Kristaps Strods atzīst, ka viņa dzīves filozofija ir kustēties. Viņam ir grūti atrasties miera stāvoklī gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, tieši tādēļ viņš katru rītu mostas ar sajūtu, ka vēlas kaut ko darīt.
– Vai jau bērnībā sapņoji savu dzīvi tik lielā mērā saistīt ar sportu?
– Bērnībā vairākus gadus spēlēju gan tenisu, gan izmēģināju citus sporta veidus. Šī pieredze man ļāva saprast, ka mans ķermenis spēj pielāgoties dažādām vides maiņām, proti, varu gan trenēties sporta zāle, gan stadionā. Man jau no bērnības bija sajūta, ka man sevi jāattīsta pēc iespējas daudzpusīgāk, nevis tikai jāpievēršas vienam sporta veidam.
– Kas ir tavs lielākais motivators, kādēļ nodarboties ar sportu?
– Mana dzīve vienmēr bijusi saistīta ar kustību gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā ir manas dzīves filosofija – kustēties. Nav pat tik būtiski, ar kādu sporta veidu nodarbojies, bet galvenais ir to darīt. Man ir grūti nosēdēt mierā, un tādēļ arī manu dzīvi raksturo nemitīga kustība. Tā arī ir lielākā motivācija. Sports man nozīmē arī sacensību, jo es pats amatieru līmenī esmu startējis arī vieglatlētikas sacensībās. Dalība tajās manī ir gan radījusi vēlmi tiekties pēc aizvien jauniem mērķiem, gan ļāvusi izbaudīt, ko nozīmē pirmssacensību uztraukums un adrenalīna pieplūdums ķermenī.
– Bet tev ir tādas dienas, kad trūkst motivācijas?
– Pēdējo gadu laikā darba apjoms ir pieaudzis, trenējot citus cilvēkus un darot citas ar sporta jomu saistītas lietas, tādēļ personīgajiem treniņiem patiesībā paliek mazāk laika. Pēc tam, kad visu dienu ir aktīvi sanācis strādāt ar klientiem un atrasties vienā vidē, ir grūtāk atrast motivāciju pašam trenēties. Tad motivācijai nav nozīmes, ir vienkārši jāsaņemas un jādara. Man palīdz vides maiņa – ja, piemēram, visu dienu esmu strādājis trenažieru zālē, tad pats savu treniņu dienas beigās labprāt izpildīšu stadionā – jūtu, ka to burtiski pieprasa mans ķermenis.
– Tu acīmredzot proti ieklausīties savā ķermenī – ne visiem tas izdodas…
– Riskēju izklausīties vecs, bet šī spēja aug līdz ar pieredzi – jo vairāk ieklausies, jo vairāk sadzirdi. Manuprāt, katra saslimšana vai trauma treniņā vai sacensībās par kaut ko liecina – visbiežāk ķermenis signalizē, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina. Bet, ja ikdienā tiek ievērots samērīgums, tad katru dienu cilvēkam būtu jāpamostas ar sajūtu, ka viņš vēlas kaut ko darīt.
– Tu esi treneris, kas ļoti norāda uz piemērota apģērba valkāšanu treniņos…
– Jā, šī man ir tuva tēma, jo, manuprāt, ar katru gadu cilvēku prasības pēc piemērota un atbilstoša apģērba un apaviem treniņos pieaug. Pats sekoju līdzi tam, lai man būtu atbilstoši apavi un apģērbs konkrētajam treniņam, un mācu to arī saviem klientiem. Atbilstošiem apaviem, manuprāt, ir vislielākā nozīme, jo kustība nereti sākas tieši ar pēdu. Mani klienti visbiežāk ir informēti, ka man ir augstas prasības par atbilstošu apģērbu un apaviem.
– Vai tava ģimene arī mīl dažādas fiziskās aktivitātes?
– Jā, esam sportiska ģimene. Vecākais dēls ļoti aktīvā līmenī nodarbojas ar futbolu, tādēļ manas nedēļas nogales visbiežāk paiet tribīnēs, atbalstot viņu dažādos turnīros. Tā kā ar ģimeni dzīvojam ārpus Rīgas, tad brīvdienās mums patīk arī doties pastaigās gar Daugavu un pavadīt laiku brīvā dabā.
– Viena lieta ir atbalstīt un just līdzi bērniem, pavisam cita – piedalīties pašam. Kādi ir tavi paša personīgie mērķi sportā nākotnei?
– Es gribētu sportot vēl regulārāk un darīt to ar vēl lielāku baudu. Man ir svarīgi, lai es no katra treniņa gūtu arī labas sajūtas. Bet, ja esmu pavisam atklāts, tad es kādu reizi vēl gribētu iziet uz skrejceliņa un piedalīties vieglatlētikas sacensībās. Nezinu, kas ir tas galamērķis, ko vēlos sasniegt, bet adrenalīns piedalīties un sajust sacensību garšu mani velk atpakaļ. Sacensību sajūta ir viena no intensīvākajām sajūtām pasaulē.
Teksts: Liene Pālēna
Kā veselīgi atgūt formu pēc dzemdībām?