Uzvara šķērsgriezumā

Piedāvājam jums ”Sportland Magazine” jaunākā žurnāla izdevuma rakstu par to, kas slēpjas aiz katras uzvaras sportā, kam ir jāiet cauri, lai kaut ko sasniegtu, kā arī to, vai arī Tu vari būt uzvarētājs. Aizraujošo un moderno ”Sportland Magazine”  jau no 1. novembra meklē visos ”Sportland” veikalos!

Konsultē Žermēna Vazne, LSPA asociētā profesore, un Sandra Rozenštoka, Sporta laboratorijas galvenā ārste.

 

Uzvara šķērsgriezumā

Uz pjedestāla stāvošs, laimīgs sportists, kas pateicībā noliecas, kad viņam kaklā tiek likta zelta medaļa, ir… medaļas redzamā puse. Medaļas otrā pusē slēpjas ceļš, kuru sportists gājis, lai varētu sevi saukt par uzvarētāju, domas, kuras domājis, un attieksme.

 

 

Sacensībās sportisti nemācās – tā ir vieta, kurā tiek atrādīts treniņos paveiktais un gūta vērtīga pieredze un atziņas gan par savu fizisko, gan mentālo gatavību uzvarai. Fiziskā sagatavotība ir tā, kuru mēs redzam ar neapbruņotu aci un kuru sportists ir atnācis demonstrēt. Tomēr laikā, kad konkurence kļūst aizvien sīvāka un sasniegtie rezultāti ir aizlidojuši rekordu debesīs, ļoti labu sportistu no uzvarētāja nereti šķir tieši mentālā sagatavotība stresam un – galvenais – uzvarai. Mēs pagriezām uzvaras medaļas otru pusi, lai paskatītos, kā tā rodas, un paņemtu kādu mācību no sportistiem arī savai dzīvei.

 

 

KO DOMĀ UZVARĒTĀJS?

Uzvara dzimst galvā

Pasaulē jau vairākus gadu desmitus tiek runāts par to, ka mentālā noturība – domu, emociju, trauksmes kontrolēšana un pielāgošanās jaunām situācijām, kā arī spēja fokusēties uzvarai jebkādos apstākļos – ir tā, kas atšķir uzvarētājus no pārējiem sportistiem. Tā ir spēja nepadoties neparedzētos apstākļos, kas draud izsist no sliedēm. Pat kad šķiet – kaunpilns zaudējums ir neizbēgams –, tieši spēja saņemties un nepadoties ir viens no čempiona raksturlielumiem. Ķermeņa fizisko pusi uzkačāt gan reizēm ir nesalīdzināmi vieglāk nekā morālo – ķermeņa kustības un tehniskas kļūdas ātri vien tiek atšifrētas, labotas, pieslīpētas. Bet to, kas notiek sportista galvā, tik viegli vis nepamanīt. Šīs pasaules izprašana ir laikietilpīga, un tā ir viens no iemesliem, kāpēc sportistu mentālajai sagatavošanai ne vienmēr tiek pievērsta pietiekama uzmanība, nereti atstājot to pašu ziņā.

 

Prāts veido realitāti

Lai arī domas un realitāte nereti ir divi dažādi stāsti, izrādās – tas, kas paslēpies galvā, pavisam reāli un fiziski vada mūs. Īpaši sportā, kur ļoti svarīga ir kustību precizitāte, un to lielā mērā regulē tieši nervu sistēma – tā īstajā brīdī dod impulsus saspringt vajadzīgajiem muskuļiem pareizajā stiprumā, lai sekotu precīza kustība. Ir sporta veidi, kuros nepieciešama ārkārtīgi precīza nervu sistēmas darbība, piemēram, mākslas vingrošana, un ir tādi, kuros mazāk, tomēr skaidrs ir viens: ja sportists pirms starta nespēj nomierināt dancojošos nervus, baidās un trīc, šāds prāta stāvoklis var spēcīgi ietekmēt sportisko sniegumu. Kaut vai basketbolā, kur sportistiem jāmet soda metieni, – spriedze ir milzīga, likmes tāpat, tūkstošiem vērojošu acu… Ja sportists nespēj abstrahēties no šā spiediena, metiens, kuru viņš slīpējis katrā treniņā jau no bērna kājas, nešaubīgi būs garām. Četrkārtējais olimpietis un trīskārtējais olimpisko medaļu ieguvējs airēšanā austrālietis Bodens Hensons ir teicis: “Vienalga, cik spēcīgs, veiksmīgs un fiziski attīstīts ir sportists, ja viņš neprot regulēt savu trauksmi, tas samazina iespēju pārvarēt konkurentus.”

Uzvarētāju domas

Izdala triju veidu trauksmes izpausmes: kognitīvā jeb prāta trauksme (domas un koncentrēšanās problēmas), somatiskā jeb ķermeniskā trauksme (vēdergraizes, sirds trakošana, svīšana, trīcēšana) un ticības zudums, kas izpaužas kā vēlme padoties, jo šķiet, ka viss zaudēts. Ir vairāki veidi, kā psihologi iesaka strādāt ar sevi pirms svarīgām sacensībām, lai nomierinātu prātu un neizraisītu traucējošas ķermeniskās reakcijas. Un tas attiecas ne vien uz sportu, bet var tikt praktizēts arī ikdienas darbos.

 

Izvēlēties un saglabāt pozitīvu attieksmi

Es nevaru! Man nesanāks! Ak Dievs, ko es te daru? Tās ir tikai dažas no domām, kas mēdz uznākt vājuma brīdī pirms atbildīgiem pasākumiem. Psihologi uzsver, ka negatīvās domas ir svarīgi pārformulēt un abstrahēties no tām. Būtiska ir pozitīva saruna ar sevi, lai ienākošās šaubas ātri apstrādātu, pārfrāzētu un novirzītu citur. Garo distanču skrējēja un Latvijas čempione pusmaratonā 2016. gadā Jolanta Liepiņa: “Es domāju, ka viens no spēcīgākajiem motivācijas stūrakmeņiem ir kvalitatīvi treniņi sagatavošanās posmā. Tas dod pārliecību, ka varu, ka esmu spēcīga, ka man izdosies. Kad piedzīvots ilgāks laika posms bez treniņiem, šī pārliecība trūkst, tas savukārt ļauj galvā iezagties šaubām, bailēm, nedrošībai. Kad izdodas tikt no šiem mošķiem vaļā, rodas spēks un ātrums, kāds līdz tam nav bijis.”

 

Vadītā iztēle

Katru reizi, kad trīskārtējais Tour De France uzvarētājs Kriss Frūms ir sacensību trasē, viņš iedomājas, ka viņam ir kulīte ar monētām. Katru reizi, kad viņš sacensībās nelietderīgi iztērē enerģiju, no kulītes tiek izņemtas monētas. Viņš maksā katru reizi, kad minas pret vēju, kad, minoties kalnā, apdzen pretinieku, tā vietā, lai pagaidītu, kad slīpums beigsies. Viņš maksā pat par tik vienkāršām lietām kā ūdens paņemšana no mašīnas, kas sacensību laikā seko sportistiem. Viņš maksā tāpēc, ka visas šīs situācijas laupa enerģiju, kas trases pēdējos kilometros būs izšķirīgi svarīga. Žurnālam Wired talantīgais britu riteņbraucējs atklāj, ka sacensību laikā viņa mērķis ir turēt prātā šo monētu kulīti iespējami pilnāku, jo pat sīka enerģijas izšķērdēšana var maksāt uzvaru. Psiholoģijā šo sauc par vadīto iztēli – sportists savu enerģiju iedomājas kā reālu, saprotamu lietu, tādējādi maksimāli seko līdzi ķermeniskajām sajūtām, lai nejauši neiznāktu situācija, kad enerģija beidzas ātrāk nekā trase. Šis gan nav vienīgais paņēmiens, kā izmantot vadīto iztēli. Iztēlojoties veiksmi, sportistu pārņem pacilātība, kas var palīdzēt mobilizēties, nomierināties un koncentrēties. Tiesa, vairumā gadījumu veiksmīgāka stratēģija ir koncentrēšanās uz tagadējo mirkli, nevis goda pjedestālu. Eiropas vicečempions motokrosā Toms Macuks: “Uz starta līnijas nekad nedomāju par uzvaru. Ja šķiet, ka sacensībās uzvarēsi, pārstāj censties un vairs nebrauc ar pilnu atdevi, neizliec sevi pilnībā. Un brīdī, kad trasē saproti, ka nemaz tik viegli neies, atkal saņemties ir grūti. Uz sacensībām jādodas ar vēlmi uzvarēt, nevis kā uzvarētājam. Tā ir liela atšķirība.” Kāds cits vadīto iztēli izmanto, lai pirms sacensībām galvā izietu trasi, tādējādi būtu mierīgāks uz starta līnijas.

 

Mērķi un pašmotivācija

Vienmēr nepieciešams konkrēts mērķis, kura vārdā cilvēks pilnībā nododas tam, ko dara. Vienam tās būs olimpiskās spēles, citam – sava personīgā rekorda pārspēšana. Mērķim jābūt augstam, bet reālam, un to vislabāk sadalīt daudz mazākos, lai justu gandarījumu, izbaudītu panākumus, tas savukārt motivētu ar vēl lielāku sparu turpināt iesākto. Ja mērķis uzreiz tiek uzlikts ļoti augsts, ir grūti izjust panākumu un veiksmes garšu, taču tas var laupīt cīņas sparu un iedvesmu. “Lai būtu čempions, ir jābūt lielai sporta ētikai un disciplīnai – ir jāsaprot, ka tu darbojies sev, nevis kādam citam. Ir jāsaprot, ko tu dari, kur tu esi un uz kurieni tiecies. Ja cilvēks dara lietas uz haļavu, viņš nekad nebūs uzvarētājs. Dzīve nav tik gara,” atzīst vairākkārtējais Latvijas čempions velotriālā Ansis Dermaks. Var būt lieliski satrenēts un talantīgs cilvēks, bet, ja viņš raksturā ir bezmērķīgs un bez degsmes, savu talantu ir grūti realizēt. Ja ir otrādi – sportistam ir mērķa un misijas izjūta, bet slikta fiziskā sagatavotība –, ar lielu darbu un vēlmi nepadoties var daudz panākt. Augsta līmeņa sportistiem gan lielākoties piemīt abi faktori.

 

Sevis zināšana

Atšķiras arī tas, kā sportisti noskaņojas sacensībām. Kādam vajag mieru, kādam uzkurināt un sadusmot sevi, lai uz startu var doties uzvilkts un gatavs darbībai. Piemēram, šķēpmetēja Madara Palameika atklāj, ka pirms starta cenšas laiku pavadīt pēc iespējas mierīgāk un pāragri neiespringt. Uzkrāj pozitīvās emocijas, citreiz esot vienai, citreiz – ar draugiem vai ģimeni. Arī esot sacensību sektorā, viņa cenšas procesu maksimāli izbaudīt. Sportiste atzīst: “Ja man sanāk būt psiholoģiski atbrīvotai un pozitīvā noskaņojumā, noteikti sasniegšu ko labu! Galvenais ir neļaut vaļu šaubām!”

Daudzi sportisti atzīst, ka pirms sacensībām daudz nedomā – vienkārši iet un dara to, uz ko ir spējīgi. Tam gan nepieciešama zināma pieredze un spēcīga psihe. Lielāka pieredze nozīmē to, ka no neparedzētām situācijām sportists pratīs iziet intuitīvi.

  

Ticība sev pāri visam

Nav iespējams dienas laikā pazaudēt visu – zināšanas, prasmes, iemaņas, fizisko sagatavotību, pie kuras strādāts gadiem ilgi. Bet ticību sev var pazaudēt dažās minūtēs. Tai gan vienmēr jābūt balansā – ja tā ir ļoti augsta un nepamatota, var pienācīgi nenovērtēt pretinieku un pārvērtēt savas spējas. Ja ticība sev ir zema, nepatikšanas ir neizbēgamas. Tiklīdz cilvēks saprot, ka viņš pats vada savu ķermeni, noskaņojumu, stresa līmeni, iztēli un koncentrāciju, tas rada pārliecību par sevi un savām spējām – ka viss ir atkarīgs no viņa paša, nevis no kāda cita, piemēram, trenera, kura nav klāt, vai atbalstītājiem, kuru ir par maz. Pārliecībai, protams, pamatā jābūt labai fiziskajai sagatavotībai un tehnikai, tikai tad varam sākt runāt par psiholoģiju. Divkārtējais pasaules čempions kvadriciklu motokrosā Edgars Meņģelis: “Viena no čempiona īpašībām ir tā, ka viņš uzticas pirmām kārtām pats sev. Un tikai tad seko treneris un pārējie. Savu treniņu grafiku esmu saplānojis pats – varbūt tas nav pareizākais vai labākais, bet man tas palīdz visvairāk. Tehnika mani ir pievīlusi ļoti daudz reižu, bet visās neveiksmēs atbildību uzņemos pats, jo viss ir galvā. Ja pirms sacensībām esmu sakārtojis visu un ar dziļu domu sekojis līdzi sagatavošanās procesam, nekas nevar noiet greizi.”

 

Uzvaras otrā pusē

Tomēr ne vienmēr uzvaram. Citreiz neesam pienācīgi sagatavojušies, bet reizēm – kāds cits ir vienkārši sagatavojies maķenīt labāk. Visgudrāk jau laikam no zaudējuma paņemt mācību, saprotot savas kļūdas, un tad to aizmirst vai vismaz nekavēties atmiņās par to, it īpaši, ja tas bijis smags. Zaudējums ir ļoti laba pieredze, jo – galu galā – no tā iemācāmies vairāk nekā no uzvaras. Uzvarā var noķert lidojuma sajūtu un pilnīgu laimi, bet, ja uzvaras seko cita citai, rodas spriedze par to, cik tad ilgi tā turpināsies. “Zaudējumus dienas beigās sev piedodu – manā dabā nav skatīties uz aizmuguri. Paņemu pieredzi, izanalizēju situāciju un bez pārmetumiem eju tālāk. Tas pat kaut kādā ziņā motivē strādāt vēl vairāk, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Visu neveiksmju un veiksmju summa mani ir atvedusi tur, kur esmu pašreiz, un par to esmu ļoti pateicīgs,” savā pieredzē dalās Edgars Meņģelis.

 

 

KĀ IZSKATĀS UZVARĒTĀJS?

 

Uzvara var iedzimt

Veicot kompleksās slodzes testus, ārsti nereti novēro, ka cilvēkam ir dabas dots talants sportot, kaut viņš nemaz ar sportu nenodarbojas. Piemēram, ļoti labā līmenī ir maksimālā skābekļa patēriņš. Tas nozīmē, ka ģenētiskais mantojums nodrošina ļoti labu pamatu turpmākajai izaugsmei. Svarīgs dzīves posms ir tieši pusaugu gadi, kad organisms aug un arī muskuļu masa pakāpeniski palielinās, līdz ar to secīgi var attīstīties sirds un elpošanas sistēma – visas funkcionālās sistēmas, kuras liek bāzi visai dzīvei. Tāpēc nereti ir tā, ka cilvēki, kas trenējušies pusaudžu gados, tad pārtraukuši sportot un pēc gadiem desmit atkal atgriežas sportā, var būt pārāki par tiem, kas pusaudžu gadus treniņiem nav veltījuši.

 

Ķermeņa efektivitāte

Trenētam cilvēkam ķermenis strādā daudz efektīvāk nekā, piemēram, biroja darbiniekam. Lai uzturētu ķermeņa efektivitāti, ir svarīgs dzelžains treniņu režīms, jo funkcionālās sistēmas ir jāuztur tonusā visu laiku, citādi tās sāks darboties aizvien lēnāk un neefektīvāk – ķermenis netērē resursus tam, kas nav organismam nepieciešams. Piemēram, “ierindas” cilvēkam sirds sūknē ap 17 litriem asiņu, profesionālam sportistam – līdz 35. Tas nozīmē, ka sportista sirds minūtē izdara divreiz lielāku darbu, viņam ir daudz lielāka skābekļa un barības piegāde muskuļiem, daudz labāka vielmaiņas galaproduktu izvadīšana, kas nodrošina to, ka sportists visu var veikt ātrāk un ilgāk. Tas pats attiecas arī uz skābekļa uzņemšanu – sportista ķermenis daudz efektīvāk izmantos katru uzņemto litru. Tas viss ir trenējams, bet katram ir savas ģenētiskās robežas, kuras dabiskā veidā pabīdīt nevar. Sportistiem, mēģinot sasniegt vislabākos rezultātus, nereti traucē tas, ka viņi vienkārši pārtrenējas. Nenotiek atjaunošanās, un nākamais treniņš sanāk kā noguruma krāšana, nevis fiziskās formas uzlabošana. Tad vienā brīdī var sākties bedre – panīkums fiziskajos sasniegumos, kas nomāc arī morāli.

 

Pareizā izvēle

Daudz nosaka arī tas, vai cilvēks vispār ir izvēlējies sev fiziski piemērotu sporta veidu. Muskuļu šķiedru attiecība, saišu elastība un lokanība ir tikai daži aspekti, kas nosaka, kādā sporta veidā cilvēks varētu gūt labākos panākumus. Nereti jau no malas redzams, ka, piemēram, cilvēks ir tik smalks un viņam ģenētiski nav dota lielo muskuļu opcija, īpaši, ja arī vecāki ir tievi un slaidi, līdz ar to nekāds muskuļu kalns no viņa nesanāks. Šādam cilvēkam ir dots skriet, braukt ar riteni – viņam ir talants nevis būt stipram, bet gan veiklam, ātram, izturīgam. Tāpēc ir vērtīgi padomāt, kas ir dabas dots un ko ar to var panākt, – un ne jau tikai sportā.

 

Pārdozētā uzvara

Mēs dzīvojam pasaulē, kur valda uzvaras kults. Pasaule tiek dalīta uzvarētājos un zaudētājos, jo šķiet – ja cilvēks ir uzvarējis kādā savas dzīves šķautnē, visa viņa dzīve ir izdevusies. Tāpēc filmu zvaigznes, olimpiskie uzvarētāji, politiķi, veiksmīgi biznesmeņi kļūst par kulta objektiem, kuru dzīves gribam sev, kaut patiesībā redzam tikai vienu no tās pusēm – uzvarošo. Uzvara ir rezultāts, un tad, kad cilvēki kļūst apsēsti ar rezultātu, mēs nepamanām un zaudējam prieku, kas rodas ceļā uz to. Mēs nenovērtējam to, cik tālu jau esam tikuši, redzēdami tikai to, cik tālu vēl jāiet, un savā ceļā pasmiedamies par tiem, kam nav izdevies uzvarēt. Un beigās, lai fokusētos uz sevi un meklētu laimi savā pasaulē, mēs apliecinājumu tam, ka esam pietiekami labi, sākam meklēt ārpasaulē – uzvarās. Patiesībā uzvara kā tāda nenes pilnīgu piepildījumu un laimi, īpaši tad, ja pēc vienas sākam domāt jau par nākamo. Taisni otrādi, tā var kļūt par atkarību un stresa izraisītāju. Lielāks prieks un apmierinājums slēpjas uzvarās, kurās cilvēki drīzāk uzvar sevi pašu, savas bailes, nedrošību, nevis otru cilvēku.

 

Veiksmīgie rada veiksmi

Dzīves paradokss – cilvēki, kas ir veiksmīgi, paši rada apstākļus, kuros viņi var realizēties un parādīt savas spējas. Viņi izmanto jebkuru izdevību, ko liktenis sniedz. Tie cilvēki, kas nav tik veiksmīgi vai uzņēmīgi, gaida, ka visi apstākļi sakritīs tā, lai viņi beidzot varētu paspīdēt. Tie, kam iekšā ir uzvarētāju gēns, biežāk izvēlas riskēt un saprot: ja viņi darīs to, ko darījuši vienmēr, arī rezultāts būs tāds pats kā vienmēr. Lai mainītu rezultātu, jāmaina scenāriji, un bieži vien tas nozīmē došanos ārā no sev tik labi zināmās un mīļās komforta zonas. Viņi saprot, ka jāpieņem arī tādi izaicinājumi, kas sākumā var šķist pārāk grūti, nepaveicami vai nepiemēroti, jo tie dos jaunas pieredzes, zināšanas un vērtības.