Vējiem līdzi

Tā kā Dullais Dauka

Pirmo reizi kaitbordu Aija ieraudzīja Lilastes pludmalē vējainā 2008. gada vasaras dienā, braucot mājās no Līgosvētkiem. Neņemot vērā laikapstākļus, pludmalē bija manāma pamatīga rosība, cilvēki pumpēja pūķus, gāja jūrā, braukājās un lidinājās pa gaisu. Jau pēc mēneša Kiteparty iesācēju seminārā pūķis bija Aijai rokās. Neilgi pēc tam sekoja brauciens uz Ēģipti, lai pagarinātu vasaras sezonu un pabeigtu mācības, savukārt Norvēģijā Aija apguva kaitošanu ziemā ar sniegadēli. Pavasarī Latvijā jau bija uzkrāta bāze un bija skaidrs – pūķis dzīvē ienācis uz palikšanu. Lieki piebilst, ka tagad katri Līgosvētki tiek sagaidīti kopā ar citiem kaitotājiem, – vasaras saulgriežu laiks katru gadu ir vējains.

Kaitbords ir īpaši aizraujošs un piemērots tiem, kam ir tuvas attiecības ar jūru un ūdeni. Aija stāsta, ka jūra viņu vienmēr vilinājusi: jau kopš bērnības viņai paticis pavadīt laiku pludmalē, peldoties, pastaigājoties, sauļojoties vai vienkārši skatoties tālumā. “Tā kā tāds Dullais Dauka,” smejoties saka Aija. “Desmit gadus trenējos peldēšanā, laikam tāpēc man arī nav baiļu, ūdenī jūtos ļoti komfortabli.” Kaitbords iemāca, ka daba un tās spēks jāciena, to ātri vien saprata arī Aija. “Pirmajā vasarā, kad vēl mācījos kaitot, pūķis iekrita ūdenī un nevarēju to vairs pacelt. Pēkšņi sapratu, ka mani velk iekšā jūrā. Redzēju, ka citi kaitbordisti iet no jūras ārā, kāds puisis pat mēģināja man peldēt pakaļ. Saule sāka rietēt, un es pieņēmu lēmumu laist pūķi vaļā un peldēt atpakaļ uz krastu. Pie Baltās kāpas satiku citus kaitotājus, kas teica, ka vējš ir norimis un mainījis virzienu, tāpēc aizbraukt pakaļ pūķim vairs nav iespējams. Varbūtība, ka izdosies atrast pūķi, bija neliela, jo tas varēja ieķerties zvejnieku tīklos vai uzpeldēt virsū kādam šķērslim, piemēram, molam vai laivai, un tikt saplēsts.” Taču ļoti agri nākamajā rītā pūķis atradās divus kilometrus no vietas, kur pēdējo reizi tika manīts, – pie Katrīnbādes, vesels, gandrīz vai salikts mazā paciņā un atsūtīts krastā īpašniecei. “Tā man šķita kā zīme, ka jāturpina,” piebilst Aija.

Kaut kur vienmēr pūš vējš

Kaitbordā ļoti svarīga ir ļaušanās izjūtām. Visbiežāk savaldīt pūķi nesanāk tiem, kas ir pārāk saspringuši, satraukušies. Lai apgūtu kaitošanas pamatus, vajadzīgas kādas trīs četras nodarbības. Taču īstais darbs – darbs ar sevi – sākas tieši pēc pamatu apgūšanas. Daudzi pārtrauc mācīties, jo domā, ka tas paņem par daudz laika. Arī Aija teic, ka bijuši mirkļi, kad šķitis – ir pārāk grūti un sarežģīti. Tomēr jūras vilinājums bijis stiprāks. Aija stāsta, ka daudziem iesācējiem sākums mēdz būt daudzsološs. Palidināt pūķi nav grūti, āķis ir lūpā, un liekas, ka viss sanāks. Tomēr, esot ūdenī, ir ne tikai jāvada pūķis, bet arī jānotur līdzsvars, jācīnās ar viļņiem, kas sagriež otrādi, var aizrīties ar ūdeni, un šāda darbošanās ūdenī paņem daudz spēka. Kad vienā brīdī viss sanāk – cilvēks izceļas no ūdens. Pirmie 100 metri ir milzīgs kaifs. Tomēr arī tas vēl nav pilnīgi viss – vēl ir jāiemācas braukt arī pret vēju, lai varētu tikt atpakaļ. Ja tas neizdodas, šis gabals atpakaļ jāmēro kājām.

Saule, jūra, vējš

Latvija plašo pludmaļu un rudens vētru dēļ ir laba mājvieta kaitbordistiem. Gan pie mums, gan tuvos kaimiņos ir lieliskas vietas, kur kaitot. Latviešu kaitotājiem visiecienītākās, protams, ir mūsu pašu pludmales, Aijai pašai ļoti patīk rietumkrastā – Liepājā, Pāvilostā un Akmeņragā. Taču interesantas vietas atrodamas arī kaimiņos, Igaunijā. Kā vienu no iemīļotākajiem spotiem (tā kaitbordisti sarunvalodā sauc kaitošanas vietas) Aija min nelielu lagūnu Igaunijā, Hēdemēste. Tas ir neliels ciematiņš netālu no Igaunijas–Latvijas robežas, un līdz vietai, kur var kaitot, jāiet apmēram kilometrs. Tomēr gājiens ir tā vērts – lagūna ir neskarta, tajā ir sekls, gluda ūdensvirsma, tā ir ideāla vieta kaitošanai gan iesācējiem, gan tiem, kas vēlas apgūt kādu jaunu triku. Efektu papildina melnbaltās govis, kas tur bieži ganās un ar interesi vēro atnācējus.

Tomēr tie, kurus pūķis ir aizrāvis nopietnāk, agrāk vai vēlāk izmēģinās arī citu zemju ūdeņus. Sekojot vējam, sanāk ceļot pa visu pasauli, jo kaut kur pasaulē vējš pūš vienmēr. Uz Aijas maka, kas ir sagatavots pēc speciāla pasūtījuma Peša Customs, ir iespiests uzraksts “Saule. Jūra. Vējš”. Arī viņas katrs atvaļinājums un ceļojums tagad ir pakārtots vējam un saulei.

Pazīt vēju

Aija nodarbojas arī ar citiem sporta veidiem, taču kaitbords viņai īpaši patīk, jo tajā nav nekādu mehānisku palīglīdzekļu, vari būt viens ar dabu, vētras vidū. “Ir ļoti interesanti vērot laikapstākļus un tā maiņas pie jūras. Var redzēt, ka tālumā jūrā ir vētra vai līst lietus. Reizēm esi vietā, kur no vienas puses spīd saule, bet otrā jau plosās negaiss. Pērn 20. decembrī kaitojot piedzīvojām biezu miglu – jutām, ka lēnām mainās gaiss, vējš norimst, apkārtne kļūst arvien baltāka. Pēc kāda laika vairs nebija iespējams redzēt neko citu, tikai balto miglu.”

Kaitotājiem jāiemācās vērot dabu dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez vēja nekas nenotiks, tāpēc vēja prognožu lapa daudziem kļūst par pirmo, ko atver datorā. Otrkārt, tas ir arī drošības jautājums – redzēt, kad vējš kļūst pārāk stiprs, lai savaldītu pūķi, pamanītu zemūdens akmeņus un tā tālāk. Tā kā vējš neievēro kaitotāju darba grafikus, Aija reizēm ceļas pirms saullēkta, lai brauktu kaitot saullēktā un darbdienas sākumā jau būtu atpakaļ pilsētā. “Vajag sākt kaitot, ja gribas redzēt skaistākos saulrietus un saullēktus pasaulē,” viņa saka. “Mani šis process – saplūst ar dabu, būt ar viļņiem kopā – ļoti uzlādē. Vislielāko enerģiju uzņemu tieši vētrā.”