Viens no tiem diviem

Hokejists Andris Džeriņš Latvijas izlases sastāvā savas karjeras laikā ir aizvadījis deviņus Pasaules čempionātus hokejā. Izlases labākā uzbrucēja stāsts sācies Aiviekstē, kur hokeja pamatus viņam un vēl bariņam puiku ielicis matemātikas skolotājs un hokeja entuziasts Aivars Sinelis. Kopš tā brīža Džeriņš vienmēr ticējis, ka hokejā var sasniegt daudz. Viņš nekļūdījās. 

– Tu neesi no Rīgas, pareizi?

– Es nāku no Aiviekstes, bet no 11 gadu vecuma dzīvoju Rīgā, mācījos internātskolā un spēlēju hokeju.

– Tik agri Rīgā nonāci, pateicoties hokejam?

– Pateicoties hokejam, vecākiem, abiem brāļiem un manam pirmajam trenerim Aivaram Sinelim, kurš mums mācīja pirmos soļus hokejā. Nu jau diemžēl Aivars ir devies aizsaulē.

– Kā tu atradi savu pirmo treneri?

– Viņš drīzāk atrada mani. Pirmsākumos mēs spēlējām atklātā laukumā, kurš izskatījās tāds drusku saguris. ­Aivars uzņēmās iniciatīvu. Viņš vāca kopā puikas, kuri gribēja spēlēt. Cik viņš zināja, tik arī mums iedeva.

– Aivars pats bija hokejists?

– Nē, viņš bija matemātikas skolotājs, kuram patika hokejs.

– Šķiet, hokejs ir visai dārgs sporta veids. Esi dzimis turīgā ģimenē?  

– Bērnībā man nekā netrūka. Mēs visi bērni ģimenē vienmēr bijām apģērbti un paēduši. Taču es pieņemu, ka vecākiem nemaz tik rožaini negāja. Viņiem nācās daudz pieciest. Kā saka, nācās arī padzīvot uz sausiem kartupeļiem, lai mēs varētu dzīvot Rīgā.

– Jūs ar brāli Rīgā sākāt dzīvot vienlaikus?

– Guntis pārcēlās jau pirms manis. Bet ņem vērā, ka man bija vēl viens brālis un divas māsas. Taču vecāki mums atdeva visu, kas viņiem bija. Tāpēc ceru, ka viņi ar mums tagad lepojas.

– Interesanti, ka jau 11 gados pieņēmi lēmumu savu dzīvi saistīt ar hokeju.

– (Smejas.) Tobrīd tas nešķita nekas tāds īpašs. Likās – ja gribu spēlēt hokeju, tad nav citu variantu. Mani brāļi spēlēja, un es viņiem sekoju. Tolaik Latvijas hokeja izlase tika A grupā. Arī šim faktam bija sava nozīme. Tajos laikos Latvijā pasaules čempionāts hokejā bija milzīgs notikums. Un, šķiet, joprojām tā ir.

– Tu vēl atceries, ar ko hokejs tevi ­savaldzināja?

– Man patīk spēle, man patīk spēlēt. Patīk būt komandā, kopīgi trenēties un just, ka tas viss nāk dabiski un neprasa lielu piespiešanos. Tad tu to dari ar prieku un baudu, zinot, ka citreiz būs grūti, taču tu arī apzinies, ka grūtos mirkļus aizmirsīsi brīdī, kad iemetīsi vārtus vai uzvarēsi.

– Kāda ir sajūta, iemetot vārtus?

– Tad, kad pilnā arēnā iemet nozīmīgus vārtus, sajūtas, kuras gūsti, nav aizstājamas ar jebko citu. Pilnīgi godīgi. Tas ir sajūtu pārplūdums. Mirkli pirms metiena tu jūti sastingumu visapkārt, visi klātesošie ir uzvilkti, bet, kad vārti ir gūti, visas šīs uzvilktās emocijas tiek atbrīvotas. Vēl tikpat patīkami, lai gan es baigi sen neesmu to darījis, ir kārtīgi izkauties uz ledus. Sajūta, kas pārņem pēc tam, ir unikāla. Arēnā enerģija, kas plūst no cilvēkiem, bija elektrizējoša. Lai arī zinu, ka kautiņā neuzvarēju, tobrīd man nekas nesāpēja, lai gan man bija pārsista uzacs un tecēja asinis.

– Kautiņš, par kuru runā, notika, jau esot izlases sastāvā?

– Nē, nē. Tobrīd spēlēju junioros Kanādā.

– Hokejā ir svarīgi uzvarēt kautiņā uz ledus?

– Protams, nekad negribas zaudēt, jo zaudēt nozīmē just sāpes. Svarīgi, kāda veida situācija tā ir un kā reaģē tavi ­komandas biedri. Varbūt esi gājis kādu ­aizstāvēt vai izgājis pret kādu lielāku spēlētāju ar lielāku pieredzi. Tam visam ir nozīme.

– Tu šķieti visai karstasinīgs uz ledus.

– Varbūt kādreiz tā bija. Domāju, šobrīd esmu kļuvis daudzkārt mierīgāks.

– Daži sportisti sportu saista arī ar ­politiku. Kāda ir tava attieksme šajā jautājumā, ja runājam par pasaules čempionātu?

– Nevaru runāt par citiem. Es izlasē spēlēju, jo man un manai ģimenei tas ir svarīgi. Vecāki var teikt: lūk, tur spēlē mans dēls, bet bērni: lūk, tas ir mans tētis, kurš aizstāv mūsu valsts godu un nes gan Latvijas, gan ģimenes vārdu. Sports vieno visus. Vienalga, vai tu esi latvietis vai zviedrs. Esmu spēlējis visdažādākajās komandās, kuru sastāvā ir visdažādāko valstu pārstāvji.

– Izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs ar savu pieeju un attieksmi ir iekarojis ­daudzu hokeja fanu sirdi. Ko tu vari teikt par viņu?

– Ne velti Hārtlijs tagad ir KHL konferences finālā. Visur, kur strādājis kā treneris, Hārtlijs ir uzvarējis. Pagaidām izņēmums ir vienīgi pasaules čempionāts. Taču būsim godīgi – viņam ir jāstrādā ar komandu, kas nav favorīti.

– Ko Hārtlijs jums kā komandai māca?

– Viņš mums sniedz pārliecību un struktūru. Hārtlijs nešūpojas nevienā savā lēmumā. Viņš vienmēr uzklausīs. Viņa teiktajam vienmēr būs pamatojums, un viņš nekad neliks darīt kaut ko bez ­iemesla.

– Esi guvis arī kādu atziņu sev?

– Katrs treneris kaut ko iedod. Visdrīzāk kaut kas manā spēlē stila ziņā ir mainījies, bet neko konkrētu gan nevarēšu nosaukt, jo esmu to sevī uzsūcis kā kaut ko pašsaprotamu.

– Hārtlijs spēlētājiem saka labus vārdus?

– Labus? Protams! Ja mēs spēlējam labi, kāpēc lai viņš to nedarītu? Dažkārt vajadzīgi arī motivējoši vārdi.

– Tu izlases sastāvā esi spēlēs astoņos pasaules čempionātos.

– Deviņos! Katrs no čempionātiem bijis ļoti īpašs un arī atšķirīgs. Šo gadu laikā hokejs ir ļoti mainījies, mainījušās ir arī grupas, punktu sistēmas, noteikumi un arī mūsu lomas.

– Kādu lomu iedala, ar tādu jāspēlē.

– Tāpēc tā ir izlase, un tas ir unikāli. Piemēram, uz čempionātu atbrauc Zemgus Girgensons no NHL, bet izlasē pieņem tādu lomu, kādu treneris viņam dod. Ja treneris viņam liek iet pret otras komandas labākajiem spēlētājiem, tas nozīmē, ka viņam nāksies strādāt ļoti daudz, turklāt bez ripas, esot aizsardzībā. Taču viņš šo uzdevumu pieņem ar lepnumu.

– Kurš no čempionātiem tev pašam palicis atmiņā?

– 2018. gada čempionāts.

– Jā, tas bija ļoti labs.

– Mēs uzvarējām vairāk nekā zaudējām un tikām ceturtdaļfinālā, turklāt nebijām necik tālu no pusfināla. Taču jāatzīst, ka zviedri bija labāki, tāpēc arī nav kauns par sevi un paveikto. Vēl man palicis atmiņā Maskavas čempionāts. Sagatavošanās posms bija grūts. Čempionāta beigas bija saspringtas, jo saņēmu piedāvājumu no citas līgas. Plus – mana drauga Oskara Cibuļska sievai pēdējās spēles laikā sākās dzemdības. Pēc spēles Oskars pat neatsveicinājās. Viņš novilka formu un uzreiz lidoja mājās, lai būtu kopā ar ģimeni.  

– Tu pēc uzvarētām spēlēm vari iemigt? Adrenalīns nesit pa nerviem?

– Kad spēlēju Zviedrijā, iepazinos ar NHL spēlētāju Danielu Tjernkvistu. Viņš pateica vienu baigo lietu, kas man uzreiz iespiedās prātā. Proti, pēc katras spēles – sliktas vai labas – ejot dušā, tu emocijas, lai kādas tās būtu, nomazgā un turpat arī atstāj. Protams, grūtāk emocijas nomazgāt pēc sliktām spēlēm. Es cenšos neko nenest uz mājām, jo tur mani gaida divas skaistas, mazas meitiņas un sieva.

– Meitas tevi kaut kādā mērā nav padarījušas par jūtīgāku hokejistu? 

– (Smejas.) Varbūt. Es par to neesmu domājis.

– Tev ir bijusi tā laime spēlēt ar brāli plecu pie pleca.

– O, jā! Tā ir unikāla sajūta. Pirmos vārtus izlasē es guvu pārbaudes spēlē pret Vāciju, spēlējot vairākumā kopā ar brāli Arēnā Rīga. Brālis bija pie vārtiem, bet es – maliņā.

– Pieredze hokejā palīdz arī ikdienas dzīvē?

– Hokejs kā tāds man diez vai palīdz, bet ir dažādi ieguvumi. Viens no tiem ir disciplīna. Arī darbs komandā, kas paredz rēķināšanos un komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Turklāt komunikācijai ne vienmēr jābūt verbālai. Tā var būt arī ķermeņa valoda, kurai ir liela nozīme, pasniedzot sevi – izrādot vai neizrādot savas sajūtas. Komunikācijā ir svarīgi uz soliņa sēdošajiem citam citu mēģināt uzmundrināt, jo pretējā gadījumā viss var noripot lejup pa kalnu ļoti ātri.

– Tev ir diezgan maz brīvā laika. Tev atliek laiks hobijiem?

– Man patīk spēlēt tenisu un makšķerēt. Ja gadās, kāds brīvs brīdis es cenšos aizskriet līdz ūdeņiem.

– Ja tu tagad atskaties no tā brīža, kad stāvi Aiviekstē uz ledus, kur tevi trenē ­Aivars Sinelis, spēj noticēt, ka esi sasniedzis to visu, par ko runājām?

– Jā, jo man tas nešķiet nereāli. Turklāt tobrīd es tam visam ticēju. Protams, atskatoties es redzu, cik daudz ir noticis, lai es būtu tur, kur esmu. Viens no maniem treneriem – Aivars Skudra – kad vēl biju ļoti jauns, teica, ka, ja no mūsu komandas, kurā ir divdesmit spēlētāju, vismaz divi izaugs līdz Latvijas izlases līmenim, tas jau būs ļoti labs rezultāts. Tāpēc līdz junioru vecumam, kad pametu Latviju, man vienlīdz svarīgas bija arī mācības skolā, jo nezināju, vai tiešām būšu hokejists. Taču tagad es esmu viens no tiem diviem.

Teksts: Ralfs Dravnieks. Foto: Sportland arhīvs.