#1
Pazemību. Tas, ka mēs kaut ko spējam paveikt, iespējams, pat vairāk nekā citi, vēl nenozīmē, ka esam pārāki pār citiem, apstākļiem, dabu. Kalnos ir iespēja apjaust dabas radīto formu grandiozitāti salīdzinājumā ar cilvēka trauslo mazumu, redzēt sev tuvumā biedējošu mežonīgo spēku, piemēram, lavīnas vai kalnu upju straumes. Piedzīvot neprognozējamo notikumu secību – straujas laika maiņas, pērkona negaisus, sniega vētras, mežonīga spēka vējus, klinšu pārklāšanos ar biezu, blīvu ledus slāni. Ja esi ko tādu piedzīvojis daudzkārt, tad ikviena bravūrīga replika no malas par kalnu virsotņu „iekarošanu” liekas ļoti smieklīga un pat nedaudz zaimojoša – mēs nespējam iekarot to, kas nav iekarojams. Iespēja pietuvoties debesīm, uzkāpjot kāda kalna virsotnē, ir gan smags fizisks darbs, gan ekvilibrista cienīgs balansēšanas triks starp šābrīža esību un neizzināmo, gan ilgstoša un zemā pazemībā slīgstoša svētceļnieka lūgšana. Tie, kas joprojām domā par „iekarošanu”, iespējams, nav saskārušies ar „iekarojamā” spēku…
#2
Mērķtiecību. Rīkoties tā, lai soli pa solim nonāktu tur, kur vēlamies nonākt, – kas gan var būt vienkāršāks? Tomēr atšķirīgais ir tajā, ko esam definējuši par mērķi. Vai virsotnes sasniegšana ir mērķa kulminācija? Brīdi apstājamies un padomājam! Ikviena virsotne, ja vien nav vēlme palikt tajā uz mūžību, ir tikai pusceļš. Vai nešķiet prātīgi ieplānot arī lejā tikšanu? Skumji, bet, pēc statistikas, tieši lejupceļā notiek liels skaits nelaimju – tās izraisa gan nogurums, gan nepareiza laika un citu izmantojamo resursu sadale. Un, protams, eiforiskā „uzvaras” izjūta. Kalnos esmu redzējis ļoti daudz tādu „varoņu”, kas, nedomājot par to, kā, ar ko un cik droši kāps lejā, koncentrējas tikai uz virsotni. Bez mazākās aizdomāšanās par to, ko darīs, ja viss nenotiks, kā iecerēts… Ja tādam cilvēkam pirmajā reizē viss aiziet no rokas, viņš ir gatavs mesties arī otrajā „iekarošanā”. Trešajā. Agrāk vai vēlāk pienāks tā reize, kad pavirši vieglprātīgā attieksme tiks bargi sodīta. Šņerks! – pa zobiem. Un labi, ja tikai tā. Pēcāk aizbildināšanās būs aptuveni ar vārdiem „tas nav man” vai „nekas jau tur nebija”… Vārdi – es vairs uz kalniem nebraukšu – tikai norāda uz to, ka mērķis izvēlēts pavirši, iespējams, vairāk ar vēlmi pazīmēties, ne tāpēc, ka kalni uzrunājuši un tā bijusi pārdomāta izvēle. Piedzīvot kāpienu, atgriezties, atskatīties un vēlēties atkal un atkal doties šajā sevis un dabas izziņas procesā – tas prasa nopietnu attieksmi, kurā mērķtiecīgai plānošanai ir ļoti būtiska vieta.
#3
Izzināšanu. Sākotnēji tā piemīt ikvienam. No dzimšanas. Kurā brīdī mums šī brīnišķīgā vēlme izzināt pasauli notrulinās, samazinās un izgaist? Atcerieties, kā mēs bērnībā rāpāmies kokos, iepeldējām upes straumē vai aiz otrā sēkļa jūrā? Lēcām no viena šķūnīša jumta uz otru un kāpām augšup pa ugunsdzēsēju kāpnēm līdz pat mājas jumtam? Jā, esam arī krituši un lauzuši vienu otru kāju, aizrijušies ar ūdeni un drebējuši, zobiem klabot, bet nekas mūs neatturēja no atkārtotām ekspedīcijām. Dzīves laiskās ērtības iepazīšana, nodirnot brīvdienas pie televizora un pārēdoties pie dzīves mielasta galdiem, mūs padara aizvien lēnākus un pasīvākus, līdz beidzot ir iespēja pavisam iesēsties savās dzīves gudrajās atrunās: „Ir laiks kļūt atbildīgam un neriskēt”, „savā dzīvē jau pietiekami esmu piedzīvojis”, „es tāpat jūtos labi”… Bet izzināšana nav nepārdomāta riskēšana, tā nav mešanās uz galvas nezināmajā, tā nav mērīšanās ar kaut ko un kaut kā kompensēšana. Izzināšana ir sevis un pasaules tālāka iepazīšana. Kad esam izzinājuši sevi, varam pilnīgāk iepazīt pasaules likumsakarības. Izzināšana nav tikai ģeniāli atklājumi, kurus lemts izdarīt vien retajam, bet gan spēja saglabāt bērnišķīgu ziņkāri, spēju brīnīties un prieku (jā, arī prieku!) par to, ka lietas un apstākļi izrādās daudz dziļāki, interesantāki, skaistāki, augstāki, krāsaināki. Mani ļoti uzrunā The North Face filozofiskais sauklis – Never Stop Exploring. Izziņas priekam nav ne robežu, ne termiņu.
#4
Atbildību. Ja apņēmies ko paveikt, tas jādara ar prātu. Īpaši tas attiecas uz paaugstināta riska aktivitātēm. Manuprāt, ir muļķīgi nelietot ķiveri tur, kur ir liela iespēja pārsist galvu. Tas pats attiecas uz pārējo aizsargaprīkojumu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. No vienas puses, tā ir mana galva, es pats esmu par to atbildīgs, kā gribu, tā daru. No otras – ja ar kādu kas notiek, arī pārējie spiesti iesaistīties, taču tas var radīt papildu apdraudējumu. Ir jābūt izpratnei par aktivitāšu risku, un es nerunāju par kalniem un kāpšanu vien. Kad šo tēmu aizsāku savās iedvesmas lekcijās, ar kalnos kāpšanu nesaistīti uzņēmējdarbības vides cilvēki atzina – mums ir tieši tāpat. Iemācīties uzņemties atbildību par sevi, par saviem tuvākajiem, par citiem cilvēkiem, arī par apkārtējo sabiedrību, valsti un pasauli kopumā. Tas ir darbs mūža garumā. Bet jāsāk ar sevi.
#5
Pacietību. Diemžēl ne vienmēr viss notiek tik ātri un raiti, kā gribētos. Sasteidzot ko būtisku, iegūtais rezultāts bieži vien ir nelāgs vai pat pilnīgi draņķīgs. Kalnos mēdz teikt, ka neviena virsotne nav tā vērta, lai, mēģinot to sasniegt, ietu bojā. Kāda tam saistība ar pacietību? Ir maršruti, kuros labāk pat nemēģināt kāpt, ja nav labvēlīgu laikapstākļu. Slikti laikapstākļi – sēdi teltī un gaidi. Ja tā arī nesagaidi, nekas, dodies lejā un domā par mēģinājumu citā reizē. Ja esi uzsācis kāpt, bet saproti, ka tas nav pa spēkam, labāk dodies lejup. Kalni iemāca atkāpties. Un atkāpšanās nav uzskatāma par zaudējumu! Tieši otrādi – tā sniedz mācību, ļauj iegūt pieredzi. Nupat mūsu pirmajā Dienvidamerikas ekspedīcijā bijām tieši šādā situācijā: samaksājām bargu naudu par nokļūšanu Patagonijā, lidojām pāri puspasaulei, ar visu smago ekipējuma kravu uz muguras stundām vilkāmies pret kalnu, bet laikapstākļi bija tādi, ka doties šajā maršrutā būtu pilnīgs neprāts. Bija tik brāzmaini vēji, ka jau kalnu gāza nost no kājām. Visam pa virsu – sniegs un lietus. Tad nu tu stāvi, skaties uz virsotnēm, kuras tinas mākoņu driskās, un domā: nekas, mēģināsim nākamreiz…
#6
Mīlestību. Bez tās dzīvē nav jēgas darīt pilnīgi neko. Ja kaut kas jādara sakostiem zobiem, iespējams, labāk pameklēt kaut ko citu, vairāk saistošu, uzrunājoši izaicinošāku. Ir jābūt sajūtai, ka dvēsele dzied! Pretējā gadījumā tāda ņergāšanās vien sanāks. Sākumā gan var nepatikt iesāktais tikai tāpēc, ka tas nepadodas tik labi, kā gribētos. Šai garoziņai ir jātiek cauri. Kopā ar pārliecību par saviem spēkiem un jaunajām iemaņām atnāk arī izpratne par notiekošā skaistajām un aizraujošajām niansēm. Un tad jau vari objektīvi izvērtēt – ir tas tavs vai nav.
#7
Dalīšanos. Kāpšana kalnos jau izsenis bijusi saistīta ar savstarpējas palīdzēšanas tradīcijām, jo grūtības cilvēkus apvieno, saliedē. Palīdzēt citiem var dažādi – gan pasniedzot roku grūtākā solī, gan ar labiem vārdiem vai padomu noguruma brīdī. Ja redzi – no virsotnes atgriežas pārguruši kāpēji –, sagaidīt tos ar krūzi siltas tējas. Tā ir sava veida dalīšanās. Ja nāc lejā un satiec ceļā tos, kas iet augšā, pastāsti par iespējamiem šķēršļiem. Ja redzi, kāds rīkojas bīstami ar drošināšanas ekipējumu, pabrīdini un izskaidro. Dalīšanās procesā iesaistītas divas puses – tas, kas dod, un tas, kas saņem. Tā ir brīnišķīga sajūta, ja sastopi cilvēkus, kas novērtē un kam ir vajadzīgs tas, ko esi gatavs dot. Šajā gadījumā – pieredzi, kuras gūšana ir prasījusi ne tikai milzīgu piepūli un daudz laika, bet arī daļu tevis, daļu tavas mīlestības. Jā, ir arī tādi, kas spītīgā pašpārliecinātībā darīs pēc sava prāta un vēl nolamās, ka bāz degunu, kur nevajag, bet, kā teica kāda mana alpīnisma apmācības kursa Kalnu grupa kursante (anestezioloģe reanimatoloģe no „ātrajiem”): „Kristap, necepies! Visus idiotus izglābt nav iespējams…”
Skrējēji cīnīsies “Jēkaba krosā”