Baltieši var stumt

– Kā jūs sevi šobrīd redzat uz Latvijas velokultūras skatuves?

– Ko tas nozīmē? (Iesmejas.)

– Cik liela loma ir jūsu personībai?

– To jums vajadzētu jautāt citiem. Neērti sevi lielīt. 

– Bet kāda ir jūsu iekšējā izjūta?

– Normāla. (Smejas.) Mēs esam lielākie un vadošie pasākumu organizatori. Ne tikai riteņbraukšanā, bet kopumā. Igo Japiņa sporta aģentūra organizē SEB MTB seriālu, Rīgas velomaratonu, Vienības braucienu un Latvijas Gada balvu sportā.

– Tad jau jūs var dēvēt par pasākumu organizēšanas gigantu!

– (Iesmejas). Latvijas mērogā. Lai gan vārds „gigants” man nepatīk. Mēs vienkārši darbojamies. 

– Vai piekrītat apgalvojumam: Igo Japiņš ir Latvijas velokultūras pamatlicējs?

– Zem šī gan es neparakstītos. Pagājušajā gadā, kad izdevām grāmatu Riteņbraukšanas sports Latvijā trīs gadsimtos, atzīmējām riteņbraukšanas 130. gadadienu Latvijā. Pirms manis bijis ļoti daudz nozīmīgu cilvēku. Bet es esmu viens no masu pasākumu organizēšanas pionieriem. Tas gan. 

– Kad sākāt nodarboties ar riteņbraukšanas pasākumu organizēšanu, vai pats gaidījāt, ka tautas atsaucība būs tik liela?

– 1996. gadā beidzu savas trenera gaitas. 1997. gadā Arnis Lazdiņš – tā laika Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs – mani ievilka sporta mārketingā. Riteņbraukšana ir cieši saistīta ar reklāmu, arī paši riteņbraucēji ir reklāmas nesēji. Man palīdzēja pieredze, ko guvu kā treneris Krievijā. Tur redzēju un sapratu nianses no iekšpuses, tāpēc man nebija grūti īstenot savas idejas pasākumu sagatavošanā. Iesākumā iesaistījos Rīgas kausu organizēšanā. Tad vairākus gadus organizēju Aigara Fadejeva soļošanas festivālu. Smiltenē, sēžot pirtī ar draugiem, kas bija aizrāvušies ar MTB, man teica: „Uztaisi kaut ko no MTB!” No šā joka izveidojās SEB MTB riteņbraukšanas seriāls. 

– Bet jums bija nojauta, ka sanāks tik labi un vērienīgi?

– Nē, vīzijas man nebija. Bet pasākuma attīstības līkne sniedzas augšup pēc katra aizvadītā posma. 

– Jūsuprāt, SEB MTB maratonam vēl ir, kur augt?

– Augt var kvalitātē. Mēs vienmēr varam piedāvāt vēl noslīpētākus pakalpojumus. 

– Pats brīvajā laikā mēdzat uzkāpt uz velosipēda, lai izbrauktu kādu līkumu?

– Protams. Trīs četras reizes nedēļā cenšos pasportot. Es dzīvoju Garciemā, tāpēc mēdzu ar riteni braukt uz darbu. Citreiz aizbraucu līdz Mangaļiem un tad pa bīču. Vislabāk man patīk braukt gar jūru pa meža celiņiem. Ziemā, ja ir sniegs, slēpoju. Un divreiz nedēļā pacilāju svarus. Tāds man tas sports. Mierīgs.

– Kādas jums pašam ir prasības pret velosipēdu?

– Nav man nekādu prasību. Desmit gadus braucu ar alumīnija MTB, ar kuru Aleksejs Saramotins uzvarēja Tartu maratonu. Tikai pērn paņēmu jaunu riteni no komandas. Bet es neiespringstu. Nemaz. Ā, vēl man ir Petera Sagana velosipēds. Tolaik viņš ar šo riteni brauca Cannondale komandā. Starptautiskajai Riteņbraukšanas federācijai ir saistības ar komandām. Pēc sacensībām komandu riteņi nonāk federācijas rokās un tālāk tiek izdalīti federācijām visā pasaulē. Pie mums nonāca Cannondale riteņi, ko izdalījām džekiem. Petera riteni paturēju sev ar piebildi: ja redzēšu kādu, kas ir spējīgs pretendēt uz Saganu nākotnē, riteni dabūs viņš.

– Jūs esat bijis treneris ar lieliskiem panākumiem. Kāda ir jūsu panākumu atslēga?

– Ir tāds teiciens: labam trenerim ir jābūt labam degunam un labai acij. 

– Tātad jāprot ieraudzīt talantu savā skolniekā.

– Jābūt fīlingam uz visu. Man karjeras laikā ir laimējies braukt kopā ar daudziem izciliem sportistiem, un pilnīgi droši varu teikt, ka mans tēvs bija viens no izcilākajiem treneriem. 

– Kādam vēl jābūt trenerim?

– Trenerim vienmēr jāmeklē kas jauns, jāatrodas pašā spicē. Ir jāpārzina progresīvākās treniņa metodes ne tikai savā sporta veidā vien. 

– Vai, runājot par latviešiem, mēs varam piesaukt kaut kādu riteņbraukšanas gēnu, kas mums piemīt?

– Par to esmu daudz domājis. Es pat teiktu – nevis latviešiem, bet vēl plašāk, proti, baltiešiem. Gan lietuviešiem, gan igauņiem ir daudz izcilu braucēju, baltiešiem ir senas riteņbraukšanas tradīcijas. Baltieši ir gudri, un

mums ir ļoti laba saikne ar tehniskiem elementiem.

Bobslejs, skeletons, kamaniņas, šķēpa mešana, riteņbraukšana…

Latvietis nevar vienkārši ņemt un skriet, bet, ja viņš stumj, tad var nostumt. Saprotat?

– Saprotu. Pēdējais jautājums: kad Latvijā atdzims velotreks?

– Tad, kad to uzcels. Ja atkal nenotiks kaut kādi brīnumi, tad 2020. gadā vajadzētu būt. Šogad rudenī mēs sāksim organizēt sacensības triju gadu garumā Paņevežā, tajās varēs piedalīties ikviens. Šobrīd mūsu vājais posms ir treneri. Ceram, ka sacensību iespaidā apstākļi mainīsies. Trekā sacensības notiek uz ātrumu – tur ļoti labi var redzēt un palabot gan sportistu, gan tehniku. Būtībā, tas ir darbs ar ļoti smalkiem instrumentiem – līdz desmitdaļām un simtdaļām. Šosejā šādas mērvienības neko nenozīmē. Bet labs treka treneris ar panākumiem var strādāt arī šosejas riteņbraukšanā.