Alpīniste un The North Face vēstnese Latvijā Kristīne Liepiņa par kāpšanu kalnos ar vīru un to, kā intensīva kopābūšana ekstrēmos apstākļos ietekmē savstarpējās attiecības. 
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka, lai pārbaudītu divu cilvēku attiecības, vajadzētu kopā aizbraukt tālā ceļojumā vai aiziet izaicinošā pārgājienā. Tas satuvina, ļauj iepazīt vienam otru, pārbauda to, vai spējam uzticēties. Savukārt citi saka – pāriem tomēr nevajadzētu kopā nodarboties ar riskantām aktivitātēm, jo tajās paaugstināta stresa apstākļos var rasties dažādas konfliktsituācijas, kuras var būt par iemeslu nesaskaņu sākumam un pat nopietniem konfliktiem, kuri var novest pie šķiršanās. Nenoliedzami, augsta riska situācijās emocijas vienmēr ir saasinātas. Tā ir laba augsne pārpratumiem un asai komunikācijai. Bet kāda ir dzīve pāriem, kuri kopā riska situācijās bieži vien atrodas 24 stundas diennaktī?
Ar savu vīru Kristapu kopā kalnos kāpju jau septiņus gadus. Laulībā esam sešus no tiem. Tomēr kalnos mēs neesam tikai vīrs un sieva vai mīļākie, bet drīzāk – sadarbības partneri, kuriem jāsadarbojas, kopīgi risinot neskaitāmus mazākus un lielākus uzdevumus. Manuprāt, problēmas augsta riska aktivitātēs rodas, ja cilvēki nespēj nošķirt emocionālo no tehniskās informācijas. Būtiski ir tas, lai cilvēki, kuri ir kopā tik intensīvi gan laika, gan darbības ziņā, viens otru uzmanīgi uzklausītu un konstruktīvi papildinātu. Viņu starpā nedrīkst būt nepārvaramu pretrunu, tāpēc savlaicīgi jāvienojas par mērķiem un noteikumiem.
Esmu domājusi – cik daudz tad mēs esam kopā, atrodoties kalnu maršrutos vai uz kilometriem garas klinšu vai ledus sienas. Patiesībā – ļoti maz! Tomēr esam, vārda tiešā un pārnestā nozīmē, kopā sasaistīti – bieži vien starp mums ir drošināšanas virve. Nopietnos kāpienos reāli kopā esam tikai īsos brīžos, kuros pārrunājam maršruta tehnisko informāciju. Kāpjot mēs pat īsti nerunājam, jo esam iemācījušies saprasties bez vārdiem. Zinām, kurš ko domā un kāds ir nākamais solis. Ne augstkalnos, ne pie aktīvas kustības, ne arī bīstamās vietās jau īpaši arī nepapļāpāsi – šeit organismam ir citas prioritātes, piemēram, lēnas un dziļas elpošanas saglabāšana. Ir jāspēj nošķirt tos brīžus, kur nepieciešama īsa, asa un precīza komunikācija, lai otrs saprastu situācijas nopietnību vai pat iespējamo apdraudējumu. Konflikti ir, nenoliegšu. Kā jau jebkurās attiecībās, kurās cilvēkiem ir savs viedoklis. Tomēr šie konflikti ir īsi. Tie notiek un ātri tiek aizmirsti, jo jārisina jau nākamā situācija.
Esot kopā kalnos 24 stundas diennaktī vairākas dienas pēc kārtas, sastrīdoties nevari pēkšņi aiziet uz citu istabu, aizcērtot durvis. Pieņemot lēmumus, ir svarīgi ieklausīties otra argumentos. Tur slēpjas sadarbības brīnums – cilvēki neieciklējas uz savu taisnību un ir gatavi uzklausīt viens otru, ne tikai nedaudz piekāpjoties, bet pieņemot labāko lēmuma versiju. Un, pat ja vēlāk izrādīsies, ka tas ir bijis nepareizs lēmums, – tas ir jūsu kopīgs lēmums, un šeit nav vietas «tā jau es domāju» vai «es taču teicu» frāzēm. Kalnos ir citādas problēmas nekā ikdienā, dažreiz jāpieņem pat neracionāli lēmumi un jābūt spējīgam mobilizēties improvizācijām. Tādos brīžos daudz svarīgāka ir kopīga stratēģiska domāšana – bieži no tā atkarīga pašu izdzīvošana. Šīs situācijas iemāca ieklausīties, kopīgi analizēt, paļauties vienam uz otru. Pat ja iekšēji «uzvāries», nākas iemācīties savas nelāgās emocijas pieslāpēt, neuzkraujot otram savu grūtumu.
Jā, būšana kalnos palīdz personības izaugsmei. Pirmajos kalnu braucienos pārliecinājos, ka mana fiziskā kondīcija, maigi sakot, ir slikta. Sapratu – ja gribu kāpt kalnos kopā ar mīļoto cilvēku un lai mēs kaut ko kopīgi spētu paveikt, man ir jāspēj izdarīt daudz vairāk un jākļūst par līdzvērtīgu partneri. Protams, labi, ja blakus otrs ir spēcīgāks, tomēr vājākie šādā gadījumā nedrīkst spekulēt un spēlēt uz jūtām – drošības jautājumos kompromisi netiek pieļauti! Tāpēc, ja kāds mums jautā, kur likt sasaites vājāko biedru, mūsu atbilde ir – atstāt mājās. Kad uztici kādam savu drošināšanas virvi, tā ir īpaša sajūta. Arī attiecībās es nevēlētos būt ar cilvēku, kurš nevēlētos vai nespētu mani noturēt kritienā. Tā ir brīnišķīga sajūta, ja tev blakus ir cilvēks, uz kuru vari paļauties, lai tu varētu ar mazākām bailēm pietuvoties savām spēju robežām. Kāpēc tas svarīgi? Ja mēs neejam pāri savām iedomātajām spēju robežām, tad izzināšanas un atklāšanas process vairs nenotiek.
Vislielāko izaicinājumu un gandarījumu man rada nopietni kāpieni – milzu klinšu sienas vai kāpieni uz kalnu virsotnēm pa ledainām nogāzēm ar leduskritumiem, ar lavīnu bīstamību. Tā ir došanās nezināmajā vistīrākajā formā. Dažreiz nezināms ir viss: organisma rezistence augstumā, laikapstākļi, maršruta stāvoklis un tas, kas mūs sagaida rīt. Bet visinteresantākais kalnos ir ne tikai pabūt virsotnē, bet visu šo kāpšanas procesu izprast, pieņemt lēmumus un izdarīt to pašu spēkiem. Tāpēc skaistākie kāpieni ir tie, kur esam tikai divatā! Tieši tur mēs redzam otra vājās vietas un arī nebaidāmies par tām runāt skaļi – ja kas tāds tiek teikts, tad, ne lai aizvainotu, bet lai mēģinātu veikt uzlabojumus.
Protams, ne vienmēr viss ir tik saulaini, kā gribētos. Manu noskaņojumu var ietekmēt arī laikapstākļi. Un, ja ilgstoši saglabājas slikts laiks, kā arī ja ir ierobežoti pārtikas resursi un neesi izgulējies, kaitina ne tikai apkārtējie, bet arī pašas emocijas. Tad sev jautāju – kāpēc esmu šeit? Vai man to visu vajag? Šādos brīžos esmu izmēģinājusi gan nerunāšanas taktiku, gan balss pacelšanu, gan lamāšanos. Palīdz. Tomēr labi, ja sasaites biedrs tādos brīžos spēj saglabāt humora izjūtu, pat ja man jokot negribas. Arī tas palīdz.
Izklausīsies sievišķīgi, bet man vienkārši ir paveicies, jo mans sasaites biedrs gandrīz vienmēr ir pieklājīgs, naktīs guļ nekrācot, ir pacietīgs, tīrīgs, nekad nežēlojas un dara vairāk, nekā spēj. Tad arī es varu izdarīt vairāk. Dažreiz sev jautāju, vai gribētu kāpt kalnos viena, bez Kristapa. Nē, negribētu. Tur augšā zūd viss pasaulīgais un ir ļoti spilgtas krāsas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Man vajag ar viņu dalīties piedzīvojumā, pieredzē un bailēs. Kristapa klātbūtne dāvā man laimi, iedvesmu, dzīvesprieku un sniedz drošību. Kas gan vēl sievietei ir vajadzīgs?
Seko līdzi: Kristīnes un Kristapa Liepiņa kalnu piedzīvojumiem Instagram: @kristapsvx un @kristine.liepina
Teksts: Kristīne Liepiņa. Foto: no personiskā arhīva.
Virslīgas sezonas intriga: vai trofeja paliks Rīgā?