Tavs vārds ir sabiedrībā zināms, kā arī atrodams Google meklētājā un viskur citur. Skaidrs, ka esi radoša personība, bet pastāsti – kā tev pašam šķiet, kas tu esi?
Tagad es esmu galvenokārt vīrs un tēvs. Tas ir liels gods un atbildība. Izbaudu to pilnībā! Joprojām darbojos ar Vides Filmu Studijas un citiem projektiem.
Pastāsti kā tev izdevās no mūzikas nokļūt televīzijas pasaulē?
Tas bija diezgan likumsakarīgi – iestājos žurnālistos. Un tad jau pēc kadra ilgi nebija jāmeklē. Man darbošanās televīzijā sākās salīdzinoši agri, kādā 2.kursā – Atom TV rīta programma kanālā TV5. Tad no kāda 2004. gada – Vides Fakti un tad jau viss pārējais. Man TV un radio ir saticīgi formāti, jūtos brīvi tajos. Rakstošajā presē arī esmu startējis, bet tas kaut kā neaizgāja.
Esi aktīvi darbojies dažādos Vides Filmu Studijas projektos. Kas ir tas, kas tevi piesaista šīm tēmām un kas motivē ieguldīt savu laiku un enerģiju šādu projektu realizēšanā?
Pirmkārt cilvēki! Aizrautīgi un radoši cilvēki, kuru motīvi nav merkantili, bet drīzāk radoši meklējoši. Un Vides Filmu Studijā visi tādi ir. Ar šiem cilvēkiem visu laiku ir tāda dēkas un piedzīvojuma sajūta!
Tu noteikti ceļo gan projektu ietvaros, gan personisku mērķu vadīts. Vai ir kāds jocīgs atgadījums vai piedzīvojums, kas tev palicis atmiņā?
Es pārsvarā esmu ceļojis ar saviem raidījumiem vai ar tiem sasitītiem cilvēkiem. Ir bijuši daudzi piedzīvojumi un stāsti, ka grūti izcelt vienu. Atceros, ka 2006. gadā devāmies uz ASV ar Raimondu Dombrovski. Šī ceļojuma laikā nokļuvām kādā jocīgā ciematā Meksikā, kur dzīvoja tie amerikāņi, kuriem nepatika tā laika prezidents Bušs. Ciemats visnotaļ interesants ar tādu meksikānisku nekārtību uz ielām. Cilvēki ar ieročiem brīvi pārvietojās pa ielām. Mūs brīdināja, lai iztiekam bez liekiem pigoriem. Man toreiz bija gari mati – līdz plecam. Braucām ar busiņu, kuram uz jumta bija piestiprināta laiva. Es uzrāpos uz busiņa jumta un iekāpu laivā. Kamēr braucām cauri ciematam, pamanīju, ka cilvēkiem uz balkoniem ir piepūšamās lelles Buša veidolā. Vienam tādam vīrietim pamāju ar roku no braucošā busiņa, taču pretī saņēmu žestu ar iedomu ieroci pie galvas uz uzsaucienu: “Cut your hair!” (Nogriez matus!) Šo labi atceros.
Skatoties uz to, kas šodien notiek aiz loga tepat Latvijā, atcerējos par viskontrastraināko vietu kur esmu bijis. Atlantijas okeāna vidū, Fēru salās bija filmēšana, taču lieta tāda, ka tur gadalaiki mainās ne pa sezonām, bet pa minūtēm! Respektīvi – 5 minūtes saule, tad 5 minūtes vētra, kas pūš pa gaisu un tad 5 minūtes sniegs utt.
Runājot par ceļošanu – vai tev nešķiet, ka jo vairāk cilvēks ceļo un pieredz, jo grūtāk ir izjust to “wow” effektu, nonākot jaunā kultūrā? Varbūt cilvēkus mūsdienās vispār ir grūti pārsteigt?
Jābrauc tur, kur nav būts. Man pašam arī pa Latviju braukājot joprojām ir “wow”! Mani var pārsteigt.
Lieta tāda, ka cilvēki grib tādu kā “pārsteiguma tableti”, lai viss notiek pats no sevis. Ar ceļošanu ir tā, ka – man ir paveicies, tūrisma braucienos nebraucu. Parasti esmu kādā uzdevumā un tad nekad nav garlaicīgi. Negaidu, kad mani pārsteigs. Ja tu novērtē to, ka tu brauc uz svešu vietu, tad jābūt atvērtam prātam. Mani joprojām var pārsteigt tā pati Igaunija vai Alūksne. Ja neesi ieciklējies uz drakoniem, kanjoniem utt., tad spēsi izbaudīt mirki! Indijā man mute bija vaļā uz katra stūra, sākot no ēšanas un beidzot ar to kā cilvēki uzvedas. Nav jābrauc citu ceļojumos – jāizvēlas savs ceļš un savs maršruts un tad tu būsi izvēlējies savu piedzīvojumu, kas tevi noteikti neatstās bez jauniem iespaidiem un emocijām!
Ir cilvēki kam tas piemīt un ir cilvēki, kas to veiksmīgi ir apslāpējuši, bet kas ir tie impulsi, kas liek cilvēkam just vēlmi izzināt pasauli un ceļot?
Man tās ir attiecības ar cilvēkiem. Nonākt saskarsmē ar cilvēkiem. Es pats baigi neraujos kur ceļot, taču ņemot vērā manu profesiju un nodarbošanos, sanāk tā, ka mani visu laiku kāds kaut kur aizrauj. Man patīk arī pabūt mājās. Neesmu kūrortu cilvēks (pagaidām), tāpēc cenšos ņemt tos piedzīvojumus ko dzīve piespēlē.
Esi pabijis daudz neparastās vietās, taču kura, tavuprāt, ir skaistākā vieta Latvijā?
Uz šo nedrīkst atbildēt. Visas pārējās vietas tad apvainosies. Teikšu tā, ka Latvija visa joprojām ir pilna ar visskaistākajām vietām. Atceros gan, ka pērn rudenī bijām Lubāna purvā – neapdzīvotākā vieta Latvijā. Bridām 5km pa purva dūksnāju, lai nonāktu galā. Par spīti tam, ka visiem bija pilnas gavas ar briežu utīm, visi bijām noguruši, netīri un nosvīduši – tas bija tā vērts! Tā vieta ir fantastiska. Purvs un pilnīgs klusums! Vakarā vēl piebraucām pie Lubāna ezera, kur sagaidījām saulrietu. Skaisti.
Ņemot vērā visas tavas nodarbošanās, vai tev atliek laiks hobijiem?
Man patīk bokss. Pēdējā laikā esmu nopietnāk aizrauties ar skriešanu. Tam arī cenšos atlicināt laiku. Aigars Nords un Mārtiņš Priede mani pierunāja noskriet maratonu. Paspēju satraumēt kāju, paspēju to sadziedēt un beigās noskrēju to Rīgas maratonu. Nebija variantu, ja reiz esi ieguldījis darbu un laiku un enerģiju gatavojoties. Šobrīd gan skriešanai īsti laika neatliek, taču ar jauno gadu apņemšos atsākt.
Cik lielu lomu aizņem sports tavā dzīvē?
Ar sportu esmu saistīts jau no mazotnes un tur paldies tēvam, kurš atbalstīja sportošanu. Es sāku ar futbolu, kas man joprojām ir tuvs. Ilgu laiku es darbojos vieglatlētikā – Sporta skolā “Arkādija”. Sports iemāca cilvēkam disciplīnu un veido ‘mugurkaulu’. Atceros, ka ja treniņš sākās 09:00, tad tas nozīmēja ne to, ka deviņos tu ierodies, bet gan to, ka deviņos tu jau esi pārgērbies, iesildījies un gatavs sākt treniņu. Man pat spīdēja junioru izlase.
Caur sāpēm un traumām uz jaunām virsotnēm