Caur sāpēm un traumām uz jaunām virsotnēm

Latvijas Olimpiskās vienības gaitenī ceļā pie fizioterapeita neviļus satikušies motosportists Kaspars Stupelis un šķēpmetēja Līna Mūze – abi, nu jau smaidot, salīdzina veiktās ceļgala operācijas griezuma vietas. Līna nosmej, ka Kaspars tagad ir viņas autoritāte – arī gribot atgriezties sportā tikpat ātri. Abi guvuši līdzīgas sporta traumas – krustenisko saišu plīsums un traumēts menisks. Abiem trauma aizcirtusi durvis deguna priekšā uz būtiskām karjeras iespējām – Kasparam cīņu par ceturto pasaules čempiona titulu, savukārt Līnai atņemta godam nopelnītā ceļazīme uz 2016. gada olimpiskajām spēlēm.

Piedāvājam jums ”Sportland Magazine” jaunākā žurnāla izdevuma, raksta par Kaspara Stupeļa un Līnas Mūzes stāstiem par atgriešanos sportā pēc traumām, paplašinājumu, kur varat arī noskatīties kā Aivaram Mežvēveram gāja motokrosa trasē ar Kasparu Stupeli. Aizraujošo un moderno ”Sportland Magazine”  jau no 1. novembra meklē visos ”Sportland” veikalos!

Konsultē Gundega Ulme, Latvijas Sporta psiholoģijas asociācijas sporta psiholoģe.

 

Profesionāliem sportistiem nākas pieņemt faktu, ka trau mas agrāk vai vēlāk var tikt gūtas. Īpaši tādos trauma tiskos sporta veidos kā motok ross. Runājot ar motosportisti em, vien retais atklāti stāsta par emocionālām grūtībām saistībā ar traumu. Iespējams, piedzīvotās emocijas trasē ir krietni spēcīgākas nekā iegūto traumu radītās emocijas. Pirmie sporta traumu gadījumos parasti tiek apmeklēti citi speciālisti, piemēram, ārsti, fizioterapeiti – tajā brīdī fiziskā veselība ir pirmajā vietā. Sporta psihologs būs noderīgs gadījumos, ja pēc gūtās traumas tiek izjustas spēcīgas emocijas. Piemēram, ilgstošāki neveiksmes periodi, atkārtota trauma vai situācijā, ja traumas tiek gūtas bieži un rada sportistā nevērtīguma izjūtu, pašnoniecinājumu, dusmas un citas spēcīgas emocijas. Ir ļoti svarīgi, lai sportistam nepaliek iekšēja baiļu izjūta, kas var negatīvi ietekmēt sportiskos rezultātus. Turklāt, izjūtot bailes, ķermenis tiek papildus saspridzināts, kas rada lielāku iespējamību satraumēties atkārtoti. Būtiski ir spēt sakoncentrēt pozitīvu skatījumu un mērķus uz nākotni, nešaustot sevi par to, “kā būtu, ja būtu bijis”. Rehabilitācijas periodā sportista emocionālais stāvoklis ievērojami ietekmē atlabšanas procesu, tāpēc nenovērtējama loma ir sportista stresa regulācijas prasmēm, pārliecībai par sevi, kā arī sociālajam atbalstam no apkārtējiem. Ir svarīgi, lai tiktu atjaunots kontakts ar savu iekšējo motivācijas avotu.

STĀSTS PAR KASPARU

Kad Kaspars vēsā angļu mierā citu pēc citas sauc karjeras laikā gūtās traumas, apmulstu. Zināju, ka nebūs viena vien, bet tik daudziem medicīniskajiem terminiem neesmu gatava. Saraksts patiešām iespaidīgs – no smadzeņu trīcēm ar un bez samaņas zudumiem līdz mugurkaula skriemeļa kompresijas lūzumam. Vissmagāk pārdzīvojis pēdējo – kreisā ceļgala – traumu. Bet ko nozīmē pārdzīvot? Kasparam gadu laikā iestājies zināms rūdījums, jo, stāstot par karjeras laikā gūtajiem savainojumiem, šķiet, ka runā par ikdienišķiem sīkumiem.

Kaspars Stupelis: – Mana nostāja ir tāda – ko tur daudz pārdzīvot. Neko jau nepalīdzēs tas, ka stāvēsi stūrī un šņukstēsi. Man ir izveidojusies sava veida sistēma. Pirmais – saprotu, kas par traumu gūta. Otrais – apzinos, cik ilgu laiku man prasīs atlabšana. Trešais – aprēķinu, kad atkal varēšu kāpt uz moča. Kad lauzu muguru, pēc kritiena pakustināju kājas – kustas, tātad nav tik traki. Protams, arī izanalizēju, kāpēc tā notika, lai turpmāk nekas tāds neatkārtotos.

– Bet kāda trauma no visa garā saraksta taču ir tāda, par kuru vari teikt – tas nebija viegli?

Kaspars Stupelis: Jā, šī pēdējā ceļgala trauma. Sāpes bija nenormālas, naktīs gulēt nevarēju.

– Tas ir fiziskā ziņā. Bet emocionālajā?

Kaspars Stupelis: Profesionālajā sportā nedrīkst ielaist emocijas. Tiklīdz tās ielaistas, sāc domāt ne to, ko vajag, analizēt, minstināties, baidīties. Mana pārdzīvošana ir tāda – eju pie fizioterapeita, uz sporta zāli, vingroju, ievēroju visus norādījumus, lai sagaidītu zaļo gaismu nākamajam posmam. Tā, sperot soli pa solim, esmu atpakaļ.

– Pēc visām gūtajām traumām nevienā brīdī neesi aizdomājies par to, vai vajag turpināt nodarboties ar motokrosu?

Kaspars Stupelis: Nē!

– Skan neticami. 

Kaspars Stupelis: Ā, jā, pēc ceļgala operācijas, kad modos no narkozes, biju panikā, sala, trīcēju, neizturami sāpēja. Tad gan nodomāju – kam man tas motokross! Bet tas bija uz īsi brīdi un narkozes iespaidā.

– Vai nav bijušas šaubas par to, vai varēsi atgriezties profesionālajā sportā un vai būsi gana spēcīgs?

Kaspars Stupelis: Daudzi sportisti ir pierādījuši, ka var atgriezties, turklāt vēl stiprāki nekā iepriekš. Piemēram, Raiens Villopoto atgriezās pēc krustenisko saišu plīsuma un kļuva par četrkārtēju čempionu.

– Beidzamā trauma bija pašā sezonas sākumā, sabrucinot uz 2016. gadu liktās cerības.

Kaspars Stupelis: Jā, tā daudz mainīja, bet es ātri savācos. Man bija mani audzēkņi, ko trenēju, – Vairis Aleksejevs, Kārlis Bole, Reinis Nitišs. Pievērsos vairāk viņiem. Braucu līdzi Kārlim uz posmiem, Reinim uz sacensībām. Sākumā bija ļoti grūti – katrs lidojums nenāca par labu manam celim. Aprīlī sacensību laikā Kārlis krita, satraumēdams muguru, – rezultātā bija nepieciešama rehabilitācija un nevarēja vairs startēt. Līdz ar to arī es sāku vairāk dzīvot pa mājām un veltīt laiku sev.

– Teici, ka pēc traumas izanalizē, kāpēc tā notika.

Kaspars Stupelis: Esmu par to daudz domājis. Šajā gadījumā – ja tu dari tik daudz, ka pats vairs neproti atpūsties, trenējies divas trīs reizes dienā, ne par ko citu nedomā, – kāds no augšas tevi noliek mierā, nosūtot piespiedu atpūtā. Cita atziņa, ko esmu guvis agrāk, – ja ir zudis entuziasms, kaut kādā ziņā iestājusies rutīna un vairs nenovērtē to, kas ir, tas var tikt atņemts. Un tādā brīdī tu pārliecinies, ka tas taču ir tas, ko tu no sirds gribi darīt. Tad esi gatavs darīt visu, lai varētu atgriezties vēl stiprāks, nekā biji.

– Vai tev šķiet, ka esi arī kaut ko zaudējis?

Kaspars Stupelis: Pirmo reizi karjeras laikā man ir gads bez vērā ņemamiem panākumiem, kas attiecīgi atspoguļojas finansiāli. Bet nu tāds ir motokross, bez traumām nekādi.

 

STĀSTS PAR LĪNU

Līnas acis mirdz, stāstot, kā pēc metiena apbrīno šķēpa lidojuma graciozitāti, vienlaikus domās uzrunājot šķēpu: “Es izdarīju visu, tagad tev ir jālido!” Tāpat sportistes acis mirdz, atceroties par neaprakstāmo izjūtu, kādu viņa kā debitante guva Londonas olimpiskajās spēlēs, ierindojoties 13. vietā. Taču, stāstot, kā caur pirkstiem izslīdējusi smagā darbā nopelnītā iespēja piedalīties šāgada olimpiādē, Līnas sirds joprojām smeldz.

 

Līna Mūze: Teikšu atklāti, trauma man bija šoks, ko tā līdz galam neesmu aptvērusi, ņemot vērā, ka traumēta ir štopera kāja – tā, uz kuras gulstas lielākā slodze. Turklāt nevaru nosaukt nevienu sportistu, kas šāda veida traumu guvis, metot šķēpu.

– Vai vairāk pārdzīvo par pašu traumu vai to, ka olimpiāde gājusi secen?

Līna Mūze: Par olimpiādi. Nespēju sagremot, ka man atņemta šī iespēja, ko tik smagā darbā biju nopelnījusi, četrus gadus gatavojoties tam vienam startam – nozīmīgākajam, kas sportistam vispār ir. Pirmās trīs nedēļas šķita, ka prāts neslēdzas kopā ar ķermeni. Sapratu, ka viena netikšu galā, izvēlējos sev par palīgu Latvijas Olimpiskās vienības sporta psiholoģi Daci Eikenu. Ar viņas palīdzību līdz operācijai sakārtojām domas. Esmu viņai ļoti pateicīga par to, ka spēja mani tik perfekti nolasīt. Pēc dažām sarunas minūtēm un Daces precīzi uzdotajiem jautājumiem es spēju loģiski pastāstīt, kas ar mani notiek. Un tikai pēc operācijas, kad mani nostādīja fakta priekšā par to, kādi būs mani turpmākie mēneši, cik ilga būs rehabilitācija, ka, iespējams, nevarēšu atgriezties šķēpmešanā, – tikai tad veselību sāku novērtēt augstāk par visām sacensībām. Esmu jauna, būs man vēl citas olimpiādes, tagad svarīgākais ir atlabt.

– Vai pati vēroji olimpiādi?

Līna Mūze: Treneris brīdināja, ka emocionāli grūtākās dienas būs operācijas diena, olimpisko spēļu atklāšanas, sieviešu kvalifikācijas un sieviešu fināla diena. Nekad nebiju pie TV ekrāna pavadījusi sacensības, kurās man bija jābūt klāt. Lai arī šķita, ka nespēšu, tomēr skatījos. Sākumā raudāju, bet tad sapratu, ka viņi taču ir strādājuši tikpat smagi un viņiem tas ir tikpat nozīmīgi kā man. Līdzi jutu visiem mūsu sportistiem.

– Vai sev kā pārmet notikušo?

Līna Mūze: Domāju, ka varēju taču izlaist Eiropas čempionātu vai varēju nemest tik agresīvi. Bet ar to riskēšanu nekad nevar zināt – to brīdi, kad vajag nevis paiet vienu soli uz priekšu, bet atkāpties divus atpakaļ, ir grūti noķert. Profesionālais sports ir risks – ja gribi labu rezultātu, jāiet uz visu. Šajā gadījumā gribēju sasniegt vairāk. Zināju, ka man olimpiādē būs jāmet tālāk. Kā treniņsacensības šīs bija nozīmīgākās, un es riskēju. Bet risks neattaisnojās. Diezgan sāpīga mācība dzīves ierakstā, bet tam visam jātiek pāri.

– Vai esi atkodusi šīs mācības skaidrojumu?

Līna Mūze: Jāprot apstāties, kad ķermenis liek apstāties. Biju ļoti sevi izsmēlusi sagatavošanās periodā, olimpiādes normatīvi vēl nebija zināmi, tāpēc startēju vairākās sacensībās. Plecs, kāja sāpēja, kaut kā visu apārstēju un turpināju tālāk. Tāpat jāsakārto komanda sev apkārt, manā gadījumā kaut kā pietrūka. Ja grib sasniegt augstus rezultātus, komandai jābūt spēcīgai. Jo stingrāks ir plāns un komanda, jo grūtāk izsist no līdzsvara.

– Kas motivē būt stiprai rehabilitācijas procesā?

Līna Mūze: Šī trauma ir tāda, kas prasa laiku un kur pati pilnā mērā esmu atbildīga par rehabilitācijas procesu. Ja speru kādu pārgalvīgāku soli, galvā uzreiz skan ārsta Jāņa Viļuma teiktais: “Es tavu celi vienas stundas vietā šuvu četras!” Vispār Viļums ir fantastisks ārsts ar lielisku humora izjūtu. Jūtos atbildīga arī viņa priekšā, zinot, cik ļoti liels darbs ieguldīts, lai tikai es spētu atgriezties profesionālajā sportā.

– Kas tevi motivē uzvarēt?

Līna Mūze: Man svarīgākais ir dzirdēt Latvijas himnu. Līdz šim, pateicoties man, tā ir skanējusi tikai vienu reizi. Ir bijuši divi ļoti sāpīgi zaudējumi, kad paliku otrā. Ja to darītu naudas dēļ, nepiedalītos ne Latvijas, ne pasaules, ne Eiropas čempionātā, jo prēmija, ko izmaksā valsts par šiem sasniegumiem, ir maza. Pēc gadiem atceras un novērtē olimpiskos, pasaules un Eiropas čempionus. Un es gribu šīs vērtīgās medaļas, ar kurām varu lepoties. Un tad, kad man būs sešdesmit un es mācīšu mazos šķēpmetējus, gribu, lai viņi mani vērtē augstāk un zina, ka es to nedarīju savas dzīves labklājības uzlabošanas dēļ. Es gribu savas lielās medaļas, un nekāda trauma mani neapstādinās.

 

TESTS

Aivars Mežvēvers

Sportland pārdošanas daļas vadītājs

“Daudzi sporta veidi no malas izskatās vieglāki, nekā tie patiesībā ir. Šajā gadījumā līdzīgi domāju arī par motokrosu ar blakusvāģiem. Man bija lieliska izdevība iejusties kantētāja lomā un, lai arī iepriekš nojautu, ka tas nebūs viegli,  pēc nelielā brauciena biju pārsteigts – cik patiesībā grūti tas ir. Adrenalīns brauciena laikā ir maksimāls!”

 

Kaspars Stupelis

Motosportists

“Motokross ir ļoti sarežģīts. Nepieciešama izturība, spēks, jābūt elastīgam, ātram, nevar baidīties no ātruma, bet tai pašā laikā nedrīkst būt pārgalvīgs, jāprot operatīvi pieņemt lēmumu. Grūts. Interesants.”