Skeletonista Martina Dukura titulu saraksts ir garš. Bet ne jau medaļas ir viņa stāsta varoņi. Martins pats ir centrālais tēls. Tāpēc šoreiz par viņu.
Piedāvājam jums ”Sportland Magazine” jaunākā žurnāla izdevuma interviju ar Martinu Dukuru. Aizraujošo un moderno ”Sportland Magazine” jau no 1. novembra meklē visos ”Sportland” veikalos!
KONKURSS!!!
Lasi interviju, atbildi uz jautājumu – ”Kas vēl ir mainījis Martina Dukura skatījumu uz lietu dabu, izņemot viņa vecākus?”. Pareizo atbildi raksti komentārā un piedalies izlozē, kurā vari laimēt augstas kvalitātes ziemas jaku. Atbildes vari iesniegt līdz 20. decembrim, kad noskaidrosim laimīgo uzvarētāju.
Konkurss ir noslēdzies, tāpēc ar prieku sveicam konkursa uzvarētāju un lielisko ziemas jaku saimnieku- Reini Āboltiņu! Sazinieties ar mums par dāvanas saņemšanu, rakstot uz mūsu sportlandmagazine.lv facebook kontu!
– Kāda šobrīd ir tava iekšējā sajūta?
– Jūtos labi. Ja sportiskajā ziņā viss rit, kā ieplānots, arī emocionāli jūtos labi. Viss ir saistīts.
– Tu spēj sevi atslēgt no tā, ka esi sportists? Uz kādu brīdi spēj būt vienkārši Martins?
– Tas nav vienkārši, jo visa mana dzīve ir pakārtota sportam. Visu nedēļu pavadu treniņos, tāpēc brīvajā laikā nemaz negribu atpūsties aktīvi. Atslēdzos, skatoties kino, pavadot laiku ar meitām un ģimeni.
– Starp citu, mēdz teikt, ka tikai stipriem vīriešiem dzimst meitas.
– Lai tā būtu!
– Teici, ka brīvās dienas nevēlies pavadīt aktīvi. Spēj vienkārši gulēt dīvānā, nedarot neko?
– Jā, jo mājās jūtos vislabāk. Es varu apgulties un neko nedarīt. Māja ir mana pils. Man, piemēram, neprasās braukt ceļojumos.
– Bet, ja tu nebūtu sportists, spētu vienkārši gulēt, neko nedarot?
– Nē, uz vietas nespētu nosēdēt, kaut kā tā enerģija būtu jādedzina. Godīgi sakot, neesmu drošs, vai spētu darīt sēdošu darbu. Man prasās pēc kustībām, vides maiņas un lai iesāktais rit uz priekšu. Pēc dabas esmu tāds – man vajag tagad un tūliņ. Proti, esmu straujš un nepacietīgs.
– Tāpēc tava distance ir tik īsa.
– Varbūt.
– Kā tu sevi atbrīvo no adrenalīna radītās sajūtas pēc brauciena?
– Adrenalīns noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc vispār to daru. Ja nebūtu taureņu, kas dejo pa vēderu, nebūtu jēgas. Tā ir sajūta, ko nevar noķert ikdienā. No vienas puses, nogurdina, bet, no otras, – prasās vēl.
– Un tomēr pastāsti par to īso eiforijas brīdi pēc brauciena.
– Par to nav laika domāt, jo seko formālā puse: dopinga analīze, pakošanās uz nākamo vietu, tehnikas sūtīšana – dzīve turpinās. Tu attopies tikai vēlu vakarā.
– Kāda ir iekšējā apziņa pēc uzvaras?
– Tas mirklis ir īss, bet tu sajūties varens. Tu stāvi uz pjedestāla augstākā pakāpiena, kamēr lielvalstis – Krievija, Vācija – atrodas zemāk. Un skan Latvijas himna. Es pārstāvu valsti, un tas manī vairo patriotismu.
– Ņemot vērā to, cik reižu esi kļuvis par čempionu, godīgi – vai joprojām izbaudi katru sacensību?
– Visas reizes nav vienādas. Zini, dažkārt ne pārāk augsta ranga sacensības izvēršas par gana interesantu un intriģējošu pasākumu, tā ka emocijas pietiek ļoti plašam spektram.
– Kā tu pats skaties uz saviem panākumiem? Starp citu, man patika, kā tu pateici kādā intervijā: medaļas mājās katrs pats var uztaisīt.
– Tā ir. Jo galvenais ir tas, kā no ienākšanas sportā, no nulles punkta, tiekam tik tālu, cik nu katrs tiek. Man tiešām medaļas nav svarīgākās. Es vairāk novērtēju ceļu un procesu. Sports ir kopums. Nevaru pateikt, ka dzenos pakaļ bleķa gabalam ar striķi un tas nu mani dara laimīgu. Ja nebūtu medaļu, es tik un tā piedalītos.
– Bieži sportisti saka: labāk ir zaudēt, jo tas kaut ko māca. Manuprāt, tu esi tādā pieredzes zenītā, ka tev diezin vai zaudējums kalpo kā mācība.
– Nē, māca joprojām. Uzvara ir pašapziņai, bet zaudējums motivē rakt no jauna. Tāpēc uzvaras eiforijai ir jākāpj pāri un jārok tālāk.
– Tev tā ir bijis, ka pašapziņas dēļ šķiet, ka visu jau zini?
– Arī tā man nav bijis. Katru gadu es braucu uz trasi un pamanu jaunas atklāsmes. Un tad šķiet: johaidī, es braucu jau padsmit gadu un visu laiku atklāju ko jaunu!
– Kādu no šīm atziņām vari atklāt?
– Nevaru. Ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka tās ir sporta nianses, kas jums neko neizteiks. Tie nav spārnotie teicieni.
– Nesen runāju ar kādu baikeri, kas cieta avārijā. Viņš teica, ka lēmums, kā rīkoties, lai iznākums nebūtu letāls, bija jāpieņem dažās sekundes desmitdaļās. Tu noteikti saproti, par ko viņš runā.
– Uzskatu, ka spēja pieņemt zibenīgus lēmumus ir viens no sportista lielākajiem trumpjiem. Tiklīdz notiek atkāpes no ideālās līnijas, tev ir jāpieņem steidzams lēmums, lai atgrieztos ierindā.
Uzvara ir pašapziņai, bet zaudējums motivē rakt no jauna. Tāpēc uzvaras eiforijai ir jākāpj pāri un jārok tālāk.
– Vari, lūdzu, aprakstīt to sajūtu, kā tas ir – triekties ar galvu pa priekšu lejā pa trasi, zinot, ka tavs pārvietošanās ātrums ir 100 un vairāk kilometru stundā?
– Man šķiet, tas joprojām ir pietiekami bailīgi, lai gan daru to gana ilgi. Organismam pārdzīvojums ir milzīgs. Iedomājies, es stāvu pirms starta un man ir auksti, bet pēc nobrauciena, kas ildzis vien trīs minūtes, esmu nosvīdis slapjš. Nezinu, ar kādu fizisko darbību šo var salīdzināt, lai tik ātrā laikā tā nosvīstu. Lādiņš ir pamatīgs.
– Un kas notiek tavā galvā?
– Galvai ir jābūt skaidrai, bez bailēm. Bailes bloķē ķermeni.
– Tu šķieti ļoti mierīgs. Tevi uz avantūrām var pierunāt? Piemēram, braucam tagad lēkt ar gumiju!
– Gan jau, ka var. Lai gan tagad esmu salīdzinoši prātīgs, pusaudža gados biju diezgan traks.
– Kas veido tavu garīgo dzīvi?
– Man patīk kino. Apsēdies, noslēdzies un uz divām stundām esi citur. Kamēr skaties filmu, tu vari iztēloties sevi kādā varoņa ādā.
– Te ir viena nianse: nedrīkst nošaut greizi ar tēla izvēli.
– Smagas filmas cenšos neskatīties. Skatos kaut ko tādu, kas prātu izvēdina. Starp citu, man patīk atslēgties, pastrādājot pie mājas un risinot tehniskus jautājumus. Tad es darbojos, domāju, izlādējos un vakarā jūtu foršu, patīkamu nogurumu.
– Vai tas nozīmē, ka ikdienā arī meklē vienpatību?
– Lai gan agrāk domāju, ka varētu būt vienpatis, godīgi sakot, vienatnē nejūtos omulīgi, cilvēku sabiedrība man ir nepieciešama. Es gan neesmu baigais pļāpa, galvenais, lai kāds ir līdzās.
– Vai ir kāds cilvēks, izņemot vecākus, kas tavā dzīvē mainījis skatījumu uz lietu dabu?
– Man patika, kā reiz izteicās mūsu bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, – tas šķita iespaidīgi, kā cilvēks ar savu runu spēj citus iedvesmot emocionāli. Man patika arī viņas nesalaužamā nostāja.
– Gatavojoties intervijai, lasīju, ka esi ieguvis bakalaura grādu ekonomikā.
– Dunduks nevienam nav vajadzīgs. Ir forši, ja cilvēks domā, ka visu iespējams sasniegt ar sportu, tomēr dzīvē gadās visādi.
– Ar sportu un ekonomiku var vilkt paralēles?
– Ir pieprasījums, ir piedāvājums.
– Iegūt izglītību bija tikpat grūti kā izcīnīt pasaules kausu?
– Man šķiet, vēl grūtāk. Man ļoti smagi gāja statistikā. Pasniedzēja negribēja izlikt četras balles, pēc punktiem mana atzīme bija 3,6. Viņa teica, ka 3,6 nav četri. Es teicu: „Tā, vai nu es tūliņ pat izņemšu dokumentus, vai arī mēs šo situāciju atrisināsim, jo 3,6 ir četri. Par 3,5 mēs vēl varētu pastrīdēties, bet 3,6 nav diskusijas vērts temats.”
– Džordžs Orvels rakstīja, ka divi plus divi dažkārt ir pieci, bet dažkārt trīs.
– Jā, un dažkārt divi plus divi ir 3,6.
Foto: LETA/Scanpix