Kā Sportland darbinieki pieradināja Stiproskrējiena šķēršļus

Astotajā reizē Stiproskrējiens mainīja savu norises vietu no pēdējos gados ierastās kinopilsētiņas “Cinevilla” Tukuma pusē uz slaveno mototrasi “Zelta Zirgs”. Vairāk nekā 4500 dalībnieku vidū, kuri pārbaudīja savas fiziskās un morālās spējas pārvarēt sacensību rīkotāju sarūpētos šķēršļus, bija arī 24 Sportland darbinieki. Sarunai ar Sportland Magazine piekrita biroja administratore Inta Zīriuse, kura Stiproskrējienā debitēja elites klasē, kā arī puiši Agris Galvanovskis un Ivars Garančs.

Sportland Magazine: Kāpēc piedalījāties Stipro skrējienā?

Inta Zīriuse: Stipro skrējiens man kļuvis par nu jau ikgadēju tradīciju un to noteiktu ierakstu sezonas plānoto sacensību kalendārā.

Tas ir lielisks veids, kā pārbaudīt savu spēku robežas un uzņēmumiem saliedēt darbiniekus komandu startā.

Agris Galvanovskis: Stipro skrējiens man ir kā tradīcija. Tā ir vietu kur satieku savas paziņas, draugus un bijušos darba kolēģus.

Sportland Magazine: Cik reizes esat piedalījušies Stiproskrējienā?

Inta Zīriuse: Šogad startēju jau trešo gadu.

Agris Galvanovskis: Piedalos jau piekto gadu.

Ivars Garančs: Es Stipro skrējienā piedalījos piekto reizi, bet pirmo reizi skrēju Elites grupā, kurā izcīnīju 26. vietu.

Sportland Magazine: Kā Stiproskrējiens mainījies šo gadu laikā?

Inta Zīriuse: Šajā laikā pasākums, protams, nedaudz mainījis savu formātu. Šis bija pirmais gads citā pasākuma norises vietā – ierasto kinopilsētu “Cinevilla” nomainījis Motocentrs “Zelta Zirgs”. Līdz ar norises vietas maiņu vērojamas izmaiņas arī trasē un šķēršļos, padarot to, manuprāt, mazliet grūtāk veicamu.

Sportland Magazine: Kādas ir spilgtākās atmiņas no iepriekšējiem gadiem?

Agris Galvanovskis: Atminos savu pirmo Stipro skrējienu. Kā šodien vēl atceros, ka biju nobijies, neziņā, kas mani sagaidīs. Vislielākās bailes sagādāja ūdens šķēršļi, jo tā nu sanāk, ka peldēt īsti nemāku, bet tas nav mani kavējis piecus gadus pievarēt Stipro skrējienu.

Sportland Magazine: Ivar, Tev gadījās kuriozs, startēji ar pilnīgi jauniem Nike apaviem!

Ivars Garančs: Jā, šogad biju izdomājis skriet futbola “bučos”, lai kā tanks varētu iet cauri visiem
dubļiem. Taču pusstundu pirms starta uzzināju, ka tādos apavos ir aizliegts startēt.

Tā nu es īsu brīdi pirms starta paliku basām kājām…

Par laimi pasākumā bija Sportland tirdzniecības telts, kurā nācās neplānoti patērēties. Un tā es ar pilnīgi jauniem un skaistiem Nike apaviem bridu iekšā Ķeguma dubļos.

Sportland Magazine: Inta, kādas sajūtas meitenei šādās sacensībās?  

Inta Zīriuse: Šogad lielākais izaicinājums bija startēt tik nelielā sastāvā – sieviešu elites grupā uz starta izgāja 23 dalībnieces, no kurām finišu sasniedza 22 sievietes. Pirms tam ierasts bija gan startēt, gan šķēršļus pārvarēt, gan finišēt pūlī.

No skatītāju viedokļa puišu starts varbūt šķiet kā pats par sevi saprotams sevis apliecināšanās veids, bet

uz mums meitenēm jūtami skatās savādāk. Jo īpaši elites grupā skrienošās meitenes uzlūko kā tādas mazliet supersievietes (Inta iesmejas) un trases malā ir izteikti jūtams atbalsts.

Sportland Magazine: Ko varat teikt par šī gada trasi?

Inta Zīriuse: Trase konceptuāli saglabājusies tāda pati, bet, protams, no gada uz gadu vērojamas izmaiņas šķēršļos, lai dalībniekos nezustu azarts. Arī laikapstākļi dalībniekus jau otro gadu pēc kārtas lutina – bija saulains, silts un ūdens peldes ir tīkamas, pretstatā laikapsākļiem, kādi bija, piemēram, 2014.gadā, kad gaisa temperatūra bija tuvu nullei un pat krusas atspirdzinājumu saņēmām krietnā devā.

Ivars Garančs: Trase likās interesanta un daudzveidīga, jo bija vajadzīgi gan izturība, gan veiklība un spēks, lai tiktu galā ar šķēršļiem. Visgrūtākais un arī visinteresantākais šķērslis likās ļoti garais dubļu posms mežiņā, kuru tiešām bija ļoti grūti pārvarēt.

Agris Galvanovskis: Piedaloties, es cīnos ar divām lietām – ar nezināmo, šķēršļiem, kas mani sagaida un ūdeni, kas manī ievieš bailes. Pēc skrējiena man bija tāda sajūta, ka lielāka dala no trases bija dubļi un tas man lika aizdomāties, vai tas bija tas, ko sagaidīju no jaunās trases. Ir tāds teiciens: „kas par daudz, tas par skādi.” Šoreiz to bija par daudz, likās, ka organizatori nespēj neko citu izdomāt. Man mērķis vienmēr ir piedalīties un finišēt, to esmu izdarījis jau piecus gadus. Ūdens šķēršļi vienmēr man bijuši mīļākie, jo tur man jācīnās ar savam bailēm.

Sportland Magazine: Kurš šķērslis patika vislabāk?

Inta Zīriuse: Visgaidītākais šķērslis vienmēr un jo īpaši šogad, jo uz palīdzīgajām rokām, šķita, nebūs ko cerēt, bija – Stikla kalns, kurš tomēr padevās kā viens no visvieglākajiem. Kopumā patika, jo trase ar pāris jaunievedumiem un šķēršļiem  kļuvusi mazliet grūtāk veicama, no organizatoru puses ceru uz šādu izaugsmi arī turpmāk.

Sportland Magazine: Tavs TOP3?

Inta Zīriuse: Stikla kalns, Slīcinātājs, kas man personīgi bija grūtākais šķērslis šajā trasē un Optibet gaisa trepe.

Sportland Magazine: Agri, Tu skrēji Tautas klases masu skrējienā..

Agris Galvanovskis: Man visi ir top šķēršļi, jo ikkatrs ir ar savu funkciju, ikkatrā ir vajadzīgs spēks, domāšana un izturība. Vairumā nav runa, cik grūti ir tie, kādi ir tie, bet galvenais ir tas, ka cilvēki skrien kā kopiena – viņi ir nepazīstami, bet šķēršļi viņus vieno, viens otram palīdz, nepamet grūtības.

Skrējienā parādās cilvēku vērtības, kuras mūsdienās ir pazudušas.

Es nekad dzīvē neskriešu Elites grupā, kurā cīnās par naudas balvu, jo tas vairs nav Stipro skrējiens, ja Tu domā par materiālām vērtībām. Tad pazūd vērtību skala attiecībā pret skrējienu,cilvēkiem un sevi. Stipro skrējiens manā izpratnē ir cilvēku grupa, kopiena,kas vienojas vienā skrējienā, lai kopā pārvarētu, kopā cīnītos, kopā finišētu, neatkarīgi no pulksteņa laika formāta. Tādam ir jābūt un jāpaliek Stipro skrējienam, kur visi ir vienlīdzīgi un komanda.

Sportland Magazine:  Vai iesakiet šādu skrējienu arī citiem?

Agris Galvanovskis: Es iesaku visiem, kam ir apņēmība,gribasspēks un vērtības kaut ko jaunu dzīvē izmegināt. Rīkojaties, nebūsiet zaudētāji, tikai ieguvēji!

Inta Zīriuse: Šo skrējienu es iesaku ikvienam, pēc piedzīvojumiem kāram cilvēkam, ar uzsvaru uz savas fiziskās sagatavotības izvērtēšanu pirms šī skrējiena. Šajā skrējienā var tvert gūzmām pozitīvu emociju un caur līdzcilvēku atbalstu pārvarēt aizvien vairāk “Es to nevaru!”, “Man bail!”

Uzdrīkstieties, tas nav tik neiespējami kā izskatās!

Sportland Magazine: Kādi plāni turpmākai sezonai?

Inta Zīriuse: Lai gan šīs sezonas lielākais sportiskais mērķis un izaicinājums “Skrējiensoļojums Rīga-Valmiera” godam aizvadīts, gada griezumā nekas nerimst, brīvās nedēļas nogaļu dienas joprojām turpina aizpildīties ar dažnedažādākajām sacensībām gan Latvijā, gan ārpus tās.

Agris Galvanovskis: Es esmu svētdienas skrējējs, tagad gatavojos Bigbank Skrien Latvija pusmaratona distancēm.

Sportland Magazine: Vai ir vēl kādi citi sporta veidi, ar kuriem nodarbojaties?

Agris Galvanovskis: Viena no neatņemamām sastāvdaļām man ir teniss. Tas ir sporta veids, ko iesaku ikvienam. 

Ivars Garančs: Es spēlēju handbolu 1.līgā Skrīveru komandā, piedalos Latvijas čempionātā ūdenstūrismā kā arī apmeklēju futbola treniņus. Pāris reizes gadā piedalos arī dažādos skrējienos. Kādu laiciņu atpakaļ trenējos un spēlēju hokeju amatieru līgā.

Sportland Magazine: Novēlējums citiem aktīva dzīvesveida piekritējiem

Agris Galvanovskis: Mēss visi zinām, kas ir Džesē Ouensa, tādēļ citēšu viņa teikto, lai zemapziņā ikviens cilvēks atcerētos šos vārdus, uzstādot mērķi un klusumā tos dungotu sev: “Nozīmīgākās kaujas nav par medaļām. Cīņa iekš sevis – neredzama, nenovēršama kauja katrā no mums – lūk, kur tā ir!”, kā arī “Mums visiem ir sapņi. Bet kā likums, lai šie sapņi piepildītos, nepieciešams milzum daudz apņēmības, aizrautības, pašdisciplīnas un centības.”