Kad izbaudi uzvaras garšu, grūti apstāties

AĻONA RIBAKOVA – Latvijā tituliem bagātākā peldētāja 200 m brasa disciplīnā

Mana disciplīna

Kaut arī pirmās uzvaras sacensībās sāku gūt kraulā, drīz kļuva skaidrs: mana īstā disciplīna ir brass. Abi ar treneri Germanu Jakubovski pamanījām, ka sacensībās kompleksā, kur ir visi četri peldēšanas veidi, tieši trešajā posmā – brasā, ko uzskata par visgrūtāko, – man veicas pārsteidzoši labi. Visgrūtākais tas ir tāpēc, ka spēki jau sāk izsīkt – tie atkal parādās ceturtajā posmā, kad tuvojas finišs. Taču man ir rekordi arī kraulā un kompleksā.

Pirmais treneris

Pie sava trenera Germana Jakubovska nokļuvu nejauši. Viņš trenēja bērnus manas skolas baseinā, kur trenējos joprojām. Pēc pārcelšanās uz Latviju ,mācības otrajā klasē sāku 72. vidusskolā, kur peldētapmācība ir obligāta visiem bērniem, tomēr pastāv iespēja arī pieteikties uz peldēšanas treniņiem. Tā gluži nebija mana izvēle. Abi mani vecāki ir sportisti, tāpēc jau pirmajā klasē, kad mācījos skolā Igaunijā, sāku trenēties šajā sporta veidā. Treneris bija tēta draugs. Latvijā vienkārši to turpināju. Trenējos ne tikai tāpēc, ka mamma lika, bet man arī patika peldēt, tādēļ īpaši neprotestēju. Germans savukārt bija tikko beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, tāpēc šaubos, vai viņš tobrīd domāja, ka spēs izaudzināt olimpiešus. Pēc laika es pamanīju, ka treneris mācās papildus: meklē literatūru, apmeklē kursus. Bija jūtams, ka viņam patīk šis darbs.

Pirmie sasniegumi

Apzināti un mērķtiecīgi sāku trenēties no četrpadsmit gadu vecuma. Tikai tad sapratu, ka to vajag tieši man, nevis mammai, tētim vai trenerim. Pirms tam sportot motivēja, piemēram, mammas solījumi: izpildīsi ceturto sporta klasi, dabūsi sporta somu. Kad četrpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz pirmajām nopietnajām sacensībām – Eiropas junioru olimpisko festivālu – un tiku pusfinālā, sapratu, ka man ir spējas. Un sāku trenēties tā, lai rezultāti būtu arvien labāki. Man gribējās braukt uz sacensībām vēl un iegūt labas vietas. Pusaudzes vecumā bija svarīgi, ka sacensībās deva ekipējumu, biju ļoti lepna, ka man ir tādas drēbes. Un, kad izbaudi uzvaras garšu, grūti apstāties.

Pirmais rekords

Kad manus rekordus pārspēj kāda cita, tas nav patīkami. Sekoju līdzi un priecājos, ka man joprojām ir nepārspēti rekordi. Mans pirmais rekords bija astoņpadsmit gadu vecumā 400 metru kompleksa disciplīnā īsajā baseinā. Gribēju savu pirmo rekordu sasniegt līdz astoņpadsmit gadu vecumam, kaut gan tas sportista karjeru neietekmē. Es jau pirms sacensībām zināju, ka būs rekords. Man nebija konkurences, sacentos pati ar sevi, tā mēs ar treneri arī trenējāmies.

Kas nosaka rezultātus

Es vienmēr pirms sacensībām zinu, vai man būs labs rezultāts. To nosaka gan tas, cik daudz esmu trenējusies, gan tas, kāda ir mana fiziskā forma, kā jūtos ūdenī, kāda ir sacensību vieta un mana psiholoģiskā sagatavotība. Lai labi startētu, man nedrīkst būt liekā svara, treneris vienmēr uz to ir norādījis. Jā, es trenējos centīgi, bet attiecībā uz ēšanu neesmu tik apzinīga. Arī atpūsties ne vienmēr sanāk tik, cik vajadzētu. Un, jā, sacensību dienā mani vienmēr pārņem bailes. Kaut arī jūtos par sevi pārliecināta un parasti iepriekš zinu, ka uzvarēšu, tomēr sacensību dienā rokas trīc. Tas sākas no paša rīta. Ja kādu reizi esmu mierīga, tas nozīmē – peldējums nebūs pārāk labs.