KĀDAS IR IESPĒJAS LATVIJĀ IZAUDZINĀT PASAULES AUGSTĀKĀ LĪMEŅA TENISISTU?

Uz jautājumu atbild Kārlis Lejnieks, Latvijas Tenisa savienības ģenerālsekretārs.

– Pašlaik divas mūsu tenisistes – Aļona Ostapenko un Anastasija Sevastova – ir 20 pasaules labāko tenisistu sarakstā, Ernests Gulbis bija desmitā rakete un cenšas atgriezties, tāpēc jautāt, vai pie mums var izaudzināt augsta līmeņa tenisistu, it kā nav vietā. Jo viņi trīs pierāda, ka tas ir ­iespējams. Bet kā to panākt?

 

– Pie mums formulas sistēmā var redzēt basketbolā, hokejā, vieglatlētikā, bet ne tenisā. Mums visā valstī ir tikai četras sporta skolas, kurās var trenēties tenisā. Salīdzinājumam – trenēties volejbolā piedāvā 35 sporta skolās visā Latvijā.

– Kur ir tās četras skolas?

– Daugavpilī, Lielvārdē, Rēzeknē un Liepājā.

– Anastasija Sevastova ir no Liepājas.

– Jā, tā ir Nastjas pirmā skola – Liepājas tenisa skola, kurā tagad trenējas gandrīz 200 bērnu, tur viss notiek nopietni. ­Pašlaik vēl pāris pilsētu interesējas, kā varētu sporta skolās ieviest arī tenisu. Tas ir būtiski: ja sporta veids ir sporta skolas programmā, tad ir valsts finan­sējums treneriem, līdzfinansējums bērniem. Protams, jebkurš profesionālais sporta veids prasa arī ģimenes līdzekļus, tomēr, ja teniss ir sporta skolas programmā, tas atsver daļu izdevumu. Tas ir saudzīgāk ģimenes budžetam, nekā bērnam trenējoties pie privāta trenera. Tā ir otrā iespēja tiem, kas finansiāli nevar apmeklēt sporta skolā tenisa nodarbības.

– Runājot par tenisu, aizvien valda ­uzskats: tas ir dārgi, to tikai bagātie var atļauties!

– Lielā nauda sākas tad, kad jau ir nopietni treniņi, sacensības un rezultāti, kad ir skaidrs – tas ir ceļš uz profesionālo tenisu. Tikai tad redzams, ka ir vērts ieguldīt daudz, daudz vairāk. Sākumā izmaksas varētu būt, maksimums, 100‒150 eiro mēnesī.

– No kāda vecuma bērnu vajadzētu ­iesaistīt treniņos?

– Var sākt no četriem pieciem gadiem. Tad bērns runā, saprot trenera sacīto, var pateikt, kad viņam vajag uz tualeti. Kā jebkurā citā sporta nodarbībā, arī šajā sākumā ir vispārējā fiziskā sagatavotība, tikai ar tenisa elementiem.

 

Katru gadu mums ir 500 licencētu spēlētāju līdz desmit gadu vecumam.

– Ko nozīmē – licencēti spēlētāji?

– Tas, ka tenisists ir pieteicies Latvijas Tenisa savienībā, parādījis medicīnisko izziņu, ka drīkst spēlēt, un piedalās sacensībās. Manuprāt, līdz ar šiem sportistiem vēl ir diezgan daudz bērnu un jauniešu, kas vienkārši trenējas.

– Vai iespējams vienpadsmit gados ­atnākt uz tenisa nodarbībām un sākt trenēties?

– Tas, protams, ir iespējams, bet vai tad izaugs profesionāls augstas klases spēlētājs? Diezin vai. Profesionālais sports ir tik ļoti attīstījies, ka tādi fenomeni, kas sākuši vēlu, reizēm gadās, bet tie ir izņēmumi. Tagad vienpadsmit gados tu esi gandrīz vai profesionāls sportists. Kaut vai Aļona – viņa vienpadsmit gados jau bija viena no TOP tenisistēm Eiropā, turklāt starp gadu vecākām meitenēm, trīspadsmit gados viņa bija viena no TOP spēlētājām Eiropā četrpadsmit­gadīgo vidū. Aļona vienaudzēm gāja gadu pa priekšu, un tā bija zīme, ka tas ir nopietni.

Es gribu uzsvērt: tas, ko izdarīja ­Ernests, Anastasija un Aļona, patiesībā ir fenomenāli, jo viņi ļoti agrā vecumā ­ielauzās tenisistu ranga topā.

– Vai var teikt, ka pēc Aļonas Ostapenko triumfa Parīzē pieaugusi vecāku interese par bērnu iesaistīšanu ­tenisā?

– Tā tas ir, tomēr gribu precizēt, ka šāda interese vienmēr ir bijusi. Var teikt, ka mēs Latvijā par pasaules līmeņa tenisu esam lietas kursā beidzamos ­vienpadsmit gadus ‒ kopš 2006. gada. Pēterburgas turnīrā tikai 18 gadu vecumā pusfinālā spēlēja Ernests Gulbis. Kad Ernests cīnījās French Open pusfinālā, cilvēku interese Latvijā bija tik milzīga, ka pat darba laikā dzīvoja līdzi spēlei. Tāpat tas notika šovasar ar Aļonu. Sadarbībā ar Rīgas domi pie Brīvības pieminekļa mēs uzlikām lielo ekrānu, kur translēja French Open finālu. Kaut gan visu dabūjām un izziņojām pēdējā brīdī, bija liela cilvēku atsaucība, tik pozitīvas emocijas!

– Vai Latvijas Tenisa savienība bērnus vērtē, talantīgākos pavirza, palīdz?

– Protams. Talantu jau nav tik daudz, un to, ka bērns ir spējīgs, jau var redzēt deviņu, desmit, vienpadsmit gadu vecumā, arī treneri stāsta par saviem labākajiem sportistiem, redzam starptautiskos ­rezultātus. Pabalstīt mēģinām no ­piec­padsmit gadiem. Piemēram, tagad ­atbalstām Danielu Vismani. Cerīga ­tenisiste, šobrīd viņa junioru rangā ir 40. pasaulē, bija vēl augstāk.

Protams, daudz kas atkarīgs no vecākiem, kādus atbalstītājus viņi var sarunāt. Tenisa savienības iespējas ir tādas, kādas tās ir.

– Tenisa klubā «ENRI», kurā trenējas Aļona, kad ir mājās, tagad ir Aļonas Ostapenko halle.

– Jā, tas ir ļoti skaisti izdarīts. Oktobrī, skolēnu brīvlaikā, tur notiks Masters sacensības U 12, U 14 un U 18. Mums ir lieliska sadarbība ar Sportland, kas uzvarētājiem pasniedz dāvanu kartes.

Kad pirms trim gadiem sāku strādāt Latvijas Tenisa savienībā, pasaules reitingā jauniešiem mums bija sešas meitenes un trīs zēni. Tagad ir 22 meitenes un 10 zēni. Tas atkal ir mazs pozitīvs solītis.

Esam sakārtojuši turnīru kalendāru, lai Baltijā nepārklātos sacensības un varētu spēlēt uz vietas un pie kaimiņiem. Tagad mēģinām piesaistīt Baltkrieviju un Somiju.

Protams, sabiedrībai ar katru nākamo mūsu tenisistu panākumu ir lielāks priekšstats par šo sporta veidu. Arī tas ir uz labu.

Latvijas tenisa savienības
mājaslapa lts.lv