Radio SWH personība un improvizācijas teātra “Spiediens” aktieris Kaspars Breidaks šopavasar iedvesmu smēlies ne vien tepat Latvijā, bet arī Lisabonā, Portugālē, kur gan improvizējis, gan mācījis to darīt citiem.
– Kaspar, tu esi pavasara cilvēks?
– Man patīk pavasaris, jā. Šopavasar vēlos pievērst uzmanību detaļām un tam, kā daba mostas. Es gribu pamanīt dabā un noķert to brīdi, kad izplaukst koki, uzzied narcises. Negribas nokavēt šos brīžus un saprast, ka tie jau ir notikuši.
– Tu esi viens no aizņemtākajiem cilvēkiem, ko zinu – teātris, darbs radio, pasākumu vadīšana. Vai tev atliek vēl laiks arī sportam un fiziskām aktivitātēm?
– Diemžēl sports manā dzīvē ir pakārtots citiem notikumiem, piemēram, izrādēm. Es cenšos divas reizes nedēļā uzspēlēt futbolu. Šobrīd to vēl darām iekštelpās, bet vasaras sezonā spēlējam Baltezerā pie ezera, kur pēc spēles arī peldamies. Tāpat, ja laiks atļauj, tad reizi nedēļā spēlēju skvošu. Pirms kāda laika biju arī aizrāvies ar pludmales volejbolu, bet tad mani draugi izdomāja tajā sākt profesionāli trenēties, un es viņu treniņu programmā vairs neiekļāvos. (smejas).
– Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies apģērbu sportam un brīvā laika aktivitātēm?
– Man vissvarīgāk ir, lai tas būtu ērts. Pēdējā laikā man ļoti iepatikusies oranžā krāsa apģērbā. Iespējams tas saistīts ar to, ka es to daudz redzu darbā (smaida).
– Vai tādā gadījumā tevi sportot motivē arī konkrēts apģērbs?
– Jau sen atpakaļ es pārstāju ticēt tam, ka jaunas botes mani padara ātrāku. (smejas). Bērnībā es tam ticēju, un man patiešām bija tāda sajūta. Bet, spēlējot futbolu, mani motivē krekls, ko man uzdāvināja futbolists Kaspars Gorkšs – uz tā rakstīts arī viņa uzvārds. Ilgu laiku es šo kreklu nevilku, bet turēju goda vietā, bet tad vienu reizi uzvilku, un tas man deva papildus motivāciju neizgāzties un lepnumu par savu valstu.
– Izklausās, ka futbols tevi tiešām aizrauj. Kādēļ?
– Es gribēju saprast, kādēļ cilvēki skrien, jo man pašam tā šķiet garlaicīga nodarbe. Saprotu, ka tas pēc kāda brīža paliek interesantāk, bet es līdz tam brīdim nevaru aizskriet, jo man pietrūkst elpas (smejas). Futbolā ir jāskrien, bet ir arī citi elementi, kas to padara interesantāku.
– Tu celies agri, lai no rīta modinātu citus radio studijā – kur tu rodi motivāciju visiem savas dzīves notikumiem?
– Man šķiet noslēpums ir balansā. Man arī ir dienas, kad vēlos visu dienu nogulēt dīvānā un skatīties Netflix, un es sev to absolūti nepārmetu. Tāpat ir arī tādas dienas, kas burtiski inerces vadīts dari lietas – tādās dienās ir pat grūti apstāties, jo katra lieta aizved pie nākamās. Atrašanās šajā procesā sniedz zināmu devu adrenalīna, un reizēm izdodas gāzt vienu kalnu pēc otra. Tāpat mani iedvesmo kultūras pasākumu apmeklēšana. Dažkārt, skatoties kādu teātra izrādi, esmu tik ļoti aizkustināts, ka tas man pašam liek domāt, ko es varētu darīt, lai cilvēkiem palīdzētu tā justies.
– Un ko tu vēl brīvajā laikā?
– Es kādā brīdī sāku apzināties, ka man ir jāsamazina darbu apjoms. Es ļoti daudz devu uz āru, bet gribēju atrast veidus, kā saņemt. Pagājušo gadu es sev pašpasludināju par pilnveidošanās gadu, kura laikā daudz lasīju – šobrīd tās ir jau četras, piecas grāmatas mēnesī. Grāmatas ne tikai lasu, bet arī klausos. Reiz pat piekritu vadīt pasākumu Liepājā tikai tādēļ, lai man būtu iemesls pavadīt divas stundas mašīnā, klausoties kādu audiogrāmatu.
Teksts: Liene Pālēna
MATĪSS KARRO: VĒLOS BŪT VĒL LABĀKS