Killer Queen

Kurš gan nav dzirdējis par svarcēlāju Rebeku Kohu un viņas panākumiem smagatlētikā? Bet kas slēpjas aiz šīs šķietami stiprās meitenes ārienes? Tā ir ļoti trausla un sievišķīga pasaule, kuru Rebekai prasmīgi izdevies apvienot ar sportu.

– Vai mēs esam tavās mājās?

– Tā varētu teikt.

– Cik sen jau kopmītnes sauc par savām mājām?

– Šajā istabā dzīvoju pusotra gada. Bet kopumā kopmītnēs dzīvoju jau piecus gadus, no 16 gadu vecuma, no laika, kad gatavojos jauniešu olimpiādei.

– Bija viegli pierast?

– Sākumā man tas patika un šķita interesanti. Iesākumā mums nebija komandantes. Ar laiku viņas parādījās. No tā brīža man šeit ne pārāk patīk.

– Kāpēc tā?

– Tāpēc, ka viņas mūs pieskata. Tas liek justies ierobežotai. Mums laikus jābūt kopmītnēs un laikus jābūt gultā. Dažiem pirms gulētiešanas ir jāatdod telefons komandantei. Es nedodu. Man arī nebūtu grūti atdot un iztikt bez interneta, bet man nepatīk doma, ka man kaut kas ir jāatdod.

– Tu jūties pieaugusi?

– Es diezgan agri sajutos patstāvīga. Man vajadzēja domāt par sevi, par kārtību sev apkārt un ievērot režīmu. Vienīgais, kas ir ačgārni, – kopš dzīvoju kopmītnēs, vispār negatavoju. To daru tikai pie vecākiem. Ikdienā ēdu kafejnīcā. Vispār žēl, jo man patīk gatavot.

– Ko tu vislabprātāk gatavo?

– Man patīk gatavot kūkas (smejas). Bet es labprāt gatavoju arī otros ēdienus un uzkodas.

– Tad jau sanāk, ka vislabprātāk gatavo to, ko nedrīksti ēst.

– Protams, trenerim nepatīk, ja ēdu kūkas, bet būtībā varu ēst visu, ko vēlos. Šobrīd sveru 62 kilogramus. Tas ir mans treniņu svars. Uz sacensībām gan man būs jānomet, jo tad jāsver 59 kilogramus. Divus, trīs kilogramus nomest nav grūti. Kad no ēdienkartes izņemšu miltu ēdienus un našķus un palikšu tikai pie gaļas un salātiem, svars ātri nokritīsies. Galvenais to izdarīt ­laikus. Esmu skatījusies, ko dara MMA cīkstoņi. Viņi ļoti ātri zaudē svaru, pat nezinu, ko tas viņiem dod.

– Kurš no cīņas sportiem tev ir tuvāks?

– Man patīk gan bokss, gan MMA.

– MMA ir diezgan nežēlīgs cīņas sporta veids.

– Jā, un man patīk. Es bieži skatos cīņas un sekoju līdzi.

– Tu skaties arī sieviešu MMA cīņas?

– Esmu skatījusies, jā. Esmu dzirdējusi puišus runājam, ka meitenes cīnās daudz nežēlīgāk un riebīgāk.

– Pati esi kāvusies?

– Nē, nekad. Tu domā uz ielas? Uz ielas neesmu. Skolā gan ar puišiem kaut kas līdzīgs ir sanācis, jo mani klasē apcēla.

– Kādā intervijā lasīju, ka tev patīk trenēties, jo tā kļūsti stiprāka par puišiem. 

– Tā bija. Man patīk, ka es sevi varu pierādīt. Bet šādā vecumā tas var arī traucēt, jo puišiem var nepatikt, ja meitene ir stiprāka. Ja runājam par attiecībām, tad noteikti man nebūs puisis, kurš būs vājāks par mani (smejas). Tajā pašā laikā attiecībās es gribētu būt sievišķīga, nevis lielīties, sakot – paskaties, kāds man bicepss.

– Tev tagad ir attiecības?

– Nē.

– Pirms tam ir bijušas?

– Nopietnas nē.

– Tāpēc, ka nedrīksti, traucēs sportam?

– Ir vairāki faktori. Pirmkārt, Ventspilī man būtu grūti veidot attiecības, jo šejienes puiši, man šķiet, nepieņemtu meiteni, kas trenējās tik smagā sporta veidā. Otrkārt, pat ja man tagad būtu attiecības, tām nebūtu lielas jēgas. Lielāko daļu gada esmu prom.

– Vēl tu esi teikusi, ka vēlies, lai pēc karjeras beigām vīrieši tevi iepazīst no citas puses.

– Jā, jo es negribu, lai mani saista tikai ar sportu un jautā, kur esmu piedalījusies, cik esmu pacēlusi un kāpēc sāku trenēties. Man ir arī citas intereses, ne tikai sports. Piemēram, tas pats Usiks. Esmu par viņu daudz lasījusi, taču, ja satiktu dzīvē man gribētos pajautāt par dzīvi, par viņa uzskatiem, nevis sportu. Manuprāt, mums ir līdzīgas domas, mums sakrīt. Viņš tic Dievam. Arī es ticu.

– Šķiet, tev nesen bija iespēja Usiku satikt.

– Diemžēl, ne. Tu domā, ka cepuri ar parakstu man iedeva pats Usiks? Nē. Man ir pazīstams puisis no Ukrainas, Sergejs. Viņš ir fitnesa un svarcelšanas treneris. Usiks pie viņa vērsās pēc palīdzības fiziskajos treniņos. Sergejs man uzrakstīja, ka viņam man ir dāvana – Usika cepure. Es palūdzu, lai viņš atstāj arī autogrāfu. Tā, lūk, es tiku pie šīs cepures. Es biju priecīga! (Saruna notiek 25.02., taču 18.03. Rebekai izdevās satikt Usiku arī klātienē.)

– Par kuru tu fanoji Brieža un Usika cīņā?

– Protams, par Briedi. Ja cīņā ir kāds savējais, tad atbalstu tuvāko. Sākumā es pat dusmojos uz Usiku, pareizāk uz to, kā cīņa izvērtās.

– Iepriekš teici, ka gribētu uzdot Usikam jautājumus saistībā ar dzīvi. Ko tu viņam jautātu, ja tev būtu viena iespēja.

– Viena? Vienu jautājumu ir grūti ­izdomāt.

– Labi, tad izdomā divus.

– Es noteikti pajautātu, kāpēc viņš sporto, proti, ko viņš ar to vēlas panākt? Mēs, sportisti, pelnām medaļas, izcīnām vietas, bet no tā gala beigās tāpat jau nav īsti nekādas jēgas. Es sportoju, jo man patīk tas brīdis, kad pati kaut ko sasniedzu. Un vēl man svarīgi ir tas, ka citi no tā, ko daru, iedvesmojas.Otrs jautājums Usikam būtu saistīts ar viņa personību. Man gribētos uzzināt par viņu kaut ko tādu, kas plašāk nav izskanējis.

– Varbūt viņš spēlē klavieres, tāpat kā tu.

– Varbūt (smejas). Es zinu, ka viņam patīk futbols.

– Fotosesijas laikā satraucies par nagulaku uz pirkstiem, kuru vēl neesi paspējusi atjaunot pēc treniņnometnes. Cik noprotu, tev ļoti patīk pucēties. Bet nekur apkārt neredzu kosmētiku un spoguli.

– Ahā (iesaucas un ieiet vannasistabā, bet pēc mirkļa iznāk ar grozu)! Te ir tas, ko izmantoju visbiežāk. Te ir līdzekļi matu kopšanai, fēns, matu taisnotājs… Bet, re, tur vēl stāv koferītis (norāda uz vannasistabu). Tur ir acu ēnas un viss pārējais. Koferī ir nevis viens acu ēnu komplekts, bet vairāki. Es kosmētiku uztveru gan kā līdzekli, lai sakoptos, gan kā mākslu. Sevi ir jākopj. Es taču esmu sieviete. Man nepatīk tās meitenes, kuras sāk nodarboties ar smagatlētiku un kļūst vīrišķīgas.

– Vieglatlēte Sindija Bukša stāstīja, ka pirms starta lielu uzmanību pievērš grimam un matu sakārtojumam. Tu arī pirms tam krāsojies?

– Nē. Varbūt vienu reizi dzīvē atļāvos izmantot skropstu tušu. Man sacensības ir smags darbs aptuveni divu stundu garumā, kuru laikā es ļoti svīstu. Tā ka no kosmētikas nebūtu nekādas jēgas. Es arī ikdienā nekrāsojos. Svētdienās gan, ja, piemēram, eju uz kafejnīcu.

– Ko tu plāno darīt savā dzīvē nākotnē?

– Man ir plāni, bet pagaidām nevēlos tos atklāt, jo ticu, ka izstāstot ieplānotais var nesanākt. Esmu arī domājusi par to, cik ilgi sportošu, bet arī to nevēlos atklāt. Skaidri zinu, ka gribu piedalīties vēl vienā olimpiādē. Ja izdosies labi nostartēt, tad varēšu mierīgi un laimīgi aiziet no sporta skatuves.

– Tev ir svarīgi, ka esi pirmā un līdz šim vienīgā latviešu svarcēlāja, kas savu vārdu ir trekni ierakstījusi vēstures lappusēs?

– (Nopūšas.) Es pat nezinu. Ir jau forši. Bet zini, man ir sajūta, ka tad, kad tie, kuri tagad ir topā, beigs savas gaitas svarcelšanā, šis sporta veids nebūs. Es neticu, ka pēc savas karjeras dzirdēšu ziņas par mūsu svarcēlāju panākumiem pasaulē.

– Iedomājies, ka tagad esi pacēlusi virs galvas simts kilogramu stieni un uz tā uzlaižas tauriņš. Tu justu tā svaru?

– Nē, nedomāju vis.

– Bet divi kilogrami daudz ko maina?

– Protams, divu kilogramu atšķirību gan var labi just. Mans rekords raušanā ir 103 kilogrami. Divus kilogramus es nejutīšu no 90 uz 92. Bet, ja pacelšu 103 un man vajadzēs pacelt 105, es ļoti jutīšu atšķirību, jo tas būs jauns rekords. Pat ja man fiziski pietiktu spēka, mentāli būtu grūti saņemties.

– Tev ir daudz tetovējumu?

– Te uz rokas ir viens. (Rāda roku.) Vari izlasīt?

– Killer Queen?

– Jā! (Abi smejamies.) Šim tetovējumam ir divi iemesli. Pirmkārt, tā sauc vienu no manām mīļākajām dziesmām, ko izpilda Queen. Otrkārt, nevar jau sevi saukt par killeri, bet mans uzstādījums ir – es to gribu, es iešu un sasniegšu, lai ko tas maksātu. Vēl man ir tetovējums ar Queen dziesmas tekstu uz sāna. Neatceros, no kura žurnāla man jautāja, kāpēc tāds ­tetovējums. Toreiz atbildēju, ka tas ir tapis par godu pirmajai sāpīgajai mīlestībai. Uz kājas man ir hieroglifi – mans vārds. Tad vēl man ir tīģeris un roze, un vērša tetovējums un uzraksts – bez cīņas nav uzvaras. Tātad kopā man ir seši ­tetovējumi.

– Tu pieminēji mīlestību. Saki, tu mīli svarcelšanu?

– Nē, nē, nē. Kā vispār var mīlēt sporta veidu? Nē. Man ļoti patīk ar to nodarboties, gūt augstas vietas, būt labākajai un tiekties uz vēl augstākām virsotnēm, bet mīlēt gan es svarcelšanu nemīlu. Nesen kādā intervijā man jautāja, vai svarcelšana mani dara laimīgu. Man bija grūti atbildēt. Teicu, ka savā sportiskajā dzīvē esmu ļoti laimīga. Bet es ne vienmēr esmu laimīga savā personīgajā dzīvē.

Kad dzirdu, ko runā sportisti, sakot, ka viņi varētu trenēties visu mūžu, pie sevis domāju – kādas muļķības tu tur runā? Nu, var jau būt, ka viņi netrenējas tā, kā to daru es. Olimpiādē es redzēju savu istabu un zāli. Tas arī viss, kamēr citi sportisti daudz laika pavadīja, staigājot apkārt. Ā, vēl es biju uz Samoilova un Šmēdiņa spēli.

– Noslēgumā pastāsti, kāds ir tavs ikdienas ritms.

– Man diena sākas 7.45. No rīta mēs ejam uz Ventspils peldbaseinu. Te atrodas arī trenažieru zāle, kur mums ir rīta rosme un darbs ar trenažieriem. Pēc tam skolā ir brokastis, bet pēc tam atpūta. Šo laiku var izmantot arī gulēšanai. 10.00 ir pirmais treniņš, kurš ilgst līdz pusotrai stundai. Tad ir pusdienas laiks, bet pēc tam guļu diendusu un mostos ap trijiem. 16.00 ir otrs treniņš, bet pēc tā ir vakariņas un atpūta kopmītnēs. Vasaras laikā mums vēl ir vakara treniņš stadionā, kur skrienam un lecam, atspiežamies un pievelkamies, bet ziemā mierīgo vakara treniņu veicam tepat kopmītnēs. 20.00 ir tēja, uzēdam desmaizītes, vēl atpūšamies, un 22.00 veru acis ciet. Tāda ir mana ikdiena.

3 mīļākie vingrojumi

• Grūšana
•  pietupieni
• švnug spiešana

Ar svarcēlāju Rebeku Kohu sarunājas Ralfs Dravnieks. Foto:  no Sportland arhīva un Lauris Vīksne.