Pateicoties brāļiem Martinam un Tomasam Dukuriem, Latvijai pēdējās desmitgades laikā bijis pamatīgs medaļu birums augstākā līmeņa skeletona sacensībās. Neizbēgami gan tuvojas paaudžu maiņa un viens no daudzsološākajiem Latvijas skeletonistiem ir 18 gadus vecais Krists Netlaus, kurš šī gada sākumā kļuva par pasaules junioru vicečempionu.
Pagājusī sezona tev bija itin laba. Vai starpsezonā esi spēris soļus uz priekšu?
Jā, pagājusī sezona izdevās diezgan laba. Protams, vienmēr jau var labāk, turklāt arī no sevis gaidi vairāk. Jaunajā sezonā esmu spēris soļus uz priekšu. Aizvadītajā sezonā redzēju, ka reizēm visu izšķir nieka sekundes simtdaļa. Tas nozīmē, ka vasarā vajadzēja treniņos pielikt vēl vairāk. Vasarā strādāju ar domu, lai šosezon nebūtu sajūtas, ka kaut kas izdarīts par maz, vai kaut kur būtu nosačkojis, tāpēc trenējos uz visiem 100%. Esmu pielicis tieši svaru zālē – svari auga uz augšu, sprints kļuva ātrāks. Jūtu, ka arī prātā esmu palicis nedaudz gudrāks un pieaugušāks. Vairs nemētājos pa labi un pa kreisi, bet visu savu laiku cenšos pakārtot skeletonam. Jā, diemžēl reizēm no tā cieš skola, bet nu – ko padarīsi. Šo ceļu esmu izvēlējies.
Kādi ir tavi šīs sezonas mērķi?
Šīs sezonas mērķis ir pēc iespējas labāk nostartēt visos Eiropas kausa posmos, kā arī junioru čempionātā, kas norisināsies Šveicē, Sanktmoricas trasē. Šai trasē vēl neesmu braucis, tāpēc tā būs kaut kas pilnīgi jauns un nebijis. Gribu nostartēt tā, lai pēc tam pats sev nepārmestu. Lai nebūtu nepadarīta darba sajūtas.
Kādi ir tavi ilgtermiņa mērķi, piemēram, piecu gadu nogrieznī?
Runājot ilgtermiņā, ir jāsāk ar šodienu. Jau šobrīd katrā treniņā jāizliek maksimums. Jānostartē pēc iespējas labāk Eiropas kausa posmos un junioru čempionātā, jākrāj punkti nākamajai sezonai, lai tad varētu veiksmīgi startēt Starpkontinentālajā kausa izcīņā un pēc tam jau Pasaules kausā. Protams, vēl līdz 23 gadu vecumam es piedalīšos pasaules junioru čempionātā, kur būs jācīnās ar aptuveni sava vecuma sāncenšiem. Piecu gadu nogrieznī mans mērķis ir 2022.gada Pekinas olimpiskās spēles.
Kāpēc pievērsies skeletonam? Bija arī iespējas citos sporta veidos? Jo zināms, ka Siguldā ir arī kamaniņas, bobslejs, slēpošana.
Skeletonam es pievērsos pirms četrarpus gadiem. Basketbola treneris Dainis Ļelevs ieraudzīja manī talantu un to, ka es protu ātri skriet, tāpēc tieši viņš noorganizēja man testus skeletonā. Pēc tiem mani arī uzņēma, bet vēl bija jāpierāda sevi starta estakādē. Tajā es noskrēju vizuāli ļoti nesmuki, bet uzrādītais laiks bija labs (smejas). Tāpēc man ļoti jāpateicas trenerim un vienlaikus labam draugam, ka viņš manī ievēroja šo talantu un pabīdīja pareizajā virzienā. Es jau kopš bērnības sekoju līdzi brāļu Dukuru panākumiem, nedaudz iekšēji arī es gribēju būt skeletonists, bet tas bija maza puikas sapnītis. Tas tomēr piepildījās un lūk, kur es esmu. Esmu braucis arī ar bobu, esmu slēpojis turpat Siguldā, bet nekas mani nav tā piesaistījis kā skeletons.
Tavas karjeras lielākais sasniegums?
Līdz šim lielākais panākums man ir bijusi otrā vieta šī gada pasaules junioru čempionātā Siguldā. Sajūtas un emocijas bija neaprakstāmas, turklāt tam visam pa vidu bija nožēla, ka varēju taču labāk un būt uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Tā man šobrīd ir izcila motivācija un palīdz mācīties.
Cik ilgs laiks jaunajam skeletonistam nepieciešams, lai izaugtu līdz Pasaules kausa līmenim?
Ir jāpaiet kādam laiciņam. Manā gadījumā, domāju, vajadzētu pietikt ar piecām sezonām. Ļoti grūti pateikt, jo katrs sportists izaug un uzkrāj pieredzi citādāk, bet ar pareizo attieksmi un talantu līdz attiecīgajam līmenim var tikt diezgan ātri.
Kura ir tava iecienītākā trase?
Mana iecienītākā trase ir Kēnigzē, Vācijā. Tur esmu bijis tikai vienu reizi, bet man patīk sajūtas tajā – jābrauc brīvi, jāķer fīlings un reizēm pamatīgi jāstrādā. Tas ir stils, kādā braucu es pats. Daudz neskatos apkārt vai uz priekšu, cenšos, lai galva visu laiku ir maksimāli tuvu ledum un ķertu vērtīgas simtdaļas. Tas ievērojami ierobežo redzamību, bet, kad noķer īstās sajūtas, virāžās vairs nekas nav jāredz – visu jūt un parādās jaunas maņas, kas palīdz nolasīt trasi.
Ko tu dari brīvajā laikā? Kas ir tavas aizraušanās bez skeletona?
Brīvajā laikā cenšos braukt uz laukiem. Tā ir vieta, kur atpūšos no apkārtējās pasaules burzmas un cilvēkiem, no pilsētu trokšņa un visa cita. Tur ir miers un klusums. Mana labākā atpūta ir strādāt kādus lauku darbus vienatnē vai ar savu omi. Protams, man patīk arī makšķerēt – tā arī ir kā sava veida meditācija, varu stundām ilgi sēdēt pie dīķa un neko nenoķert, bet tik un tā pēc tam būs forša sajūta. Savukārt ziemā, kad dīķis ir aizsalis, spēlēju hokeju. Arī pēc iepriekšējās skeletona sezonas beigām kā no rīta uzkāpu uz ledus, tā tikai vakarā pēc saulrieta nokāpu nost, jo vienkārši ripu vairs nevarēja redzēt. Citām lietām daudz laika neatliek. Es nevarētu stundām sēdēt pie datora vai visu vakaru spēlēt spēļu konsoles. Tas nav man.
Cik liela ir brāļu Dukuru ietekme tavā ikdienā – tehnikā, braukšanā, treniņos? Viņi dzen tevi uz priekšu?
Brāļu Dukuru ietekme ir liela. Viņi noteikti ir mani mentori. Vienmēr treniņos, kad paliek par smagu vai arī gribas nosačkot, domāju: vai tiešām man šis viss ir vajadzīgs? Tad atceros par Dukuru sasniegumiem, un saprotu, ka arī es gribu būt tur – tajā spicē, kur viņi. Atgriežas motivācija, parādās otrā elpa un aiziet! Dukuri padomu nekad neliedz. Ja ir kādi tehniski jautājumi – kādas slidas izvēlēties un kā labāk izbraukt kādu trases virāžu – viņi vienmēr palīdzēs.
Kas tevi skeletonā saista visvairāk? Kas ir tā odziņa?
Man tas ir adrenalīns – sajūtas, kad brauc pa trasi, ir neatkārtojamas. Pēc laba brauciena ir superīgs garastāvoklis, asinīs nenormāli pulsē adrenalīns. Tas ir kā narkotikas. Vienreiz pamēģini un vairs nekad negribēsi atmest. Gribas braukt ātrāk, izbraukt tīrāk un labāk. Nekāda nauda nevar atsvērt to, ko es iegūstu šajā sporta veidā.
Foto: Skeleton.lv
11 aizraujošas vietas Latvijā, kas tevi pārsteigs