Desmit dienas, piecpadsmit posmi.
“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā jeb GR20 trekings Korsikas kalnos.
Piedāvājam jums Kristīnes Liepiņas rakstītos fragmentus no dienasgrāmatas par GR20 trekingu Korsikas kalnos.
Šodien lasi par pirmajām divām dienām.
Teksts: Kristīne Liepiņa
Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)
Fragmenti no pārgājiena dienasgrāmatas
Šī ir viena no tehniski grūtākajām “kalnu pastaigām” ne tikai Francijā, bet visā Eiropā. Paši gan nesaskaitījām veiktos kilometrus un augšā/lejā kāptos augstuma metrus, bet esot kopumā ap 200 kilometriem jānostaigā, kuru laikā savi 13 000 augstuma metri jāuzkāpj un jānokāpj. Trekings nosacīti sadalīts 15 posmos, posms sākas un beidzas ar kalnu māju, kurā “par nelielu, bet godīgu samaksu” var pārlaist nakti, pagatavot maltītes, paēst, arī papildināt līdzi ņemamās pārtikas krājumus. Kalnu mājas atvērtas tikai sezonā no vasaras sākuma līdz rudens pirmajai nedēļai – visu pārējo gadu došanās Korsikas kalnos ir ļoti atkarīga no laika apstākļiem un kalnos doties gatavo drosminieku individuālās sagatavotības. Ceļvežos ieteikts mazāk pārliecinātajiem doties GR20 kalnu pārgājienā tikai “sezonā”, iet vienu posmu dienā, rūpīgi sekot līdzi takas balti sarkanajam marķējumam (ir arī citas, atšķirīgi marķētas takas!), sākt katru jauno posmu agri no rīta, pirms 8:00 AM, kā arī īpaši pārdomāt līdzi ņemamo lietu daudzumu – somas svaram nevajadzētu pārsniegt 10 kg…
28.09.2016. Pirmā diena, pirmais posms.
Pēc mierīgajām “franču brīvdienām”, kuras pavadījām ciemojoties Francijas rietumu piekrastes laukos, ar spāņu Volotea aviokompāniju no Nantes lidojam uz Bastiju. Agrais rīta reiss ir patukšs, jau astoņos esam Bastijas lidostā, padzeram rīta kafiju un 8:15 AM izejam no Bastijas lidostas. Līdz Calenzana ciematam Korsikas salas ziemeļu piekrastē, no kura sākas GR20 trekings, esam nolēmuši “aizstopēt”. Izejot no lidostas kādus sešus kilometrus nogājām kājām, jo uz ātrgaitas autoceļa ar stopēšanu diez ko neveicās. Aizstaigājām līdz Casamozza ciemata centram un ceļa pagriezienu aplim, no kura nepārprotami tālāk ceļš vijās tikai mums vajadzīgajā virzienā – uz Calvi.
Trīs mašīnas, trīs dažādi cilvēkstāsti un jau ap divpadsmitiem esam Calenzanā. Calenzanas veikalā bijām plānojuši nopirkt trekinga karti un grāmatiņu par GR20, bet tā kā veikalā nebija grāmatiņas angļu valodā, tad nolēmām trekā doties bez grāmatiņas (un ja jau “bez”, tad arī bez kartes…), cerot uz labu takas marķējumu un to, ka “gan jau kādā būdā būs iespēja grāmatiņu nopirkt”. Izlīkumojam pa šaurajām ieliņām, ieejam nelielā kapelā un tad jau arī esam gatavi doties ceļā. Pie takas sākuma, mūra žoga ēnā pilsētas drēbes nomainām pret sportiskākām un 12:45 sākām kāpienu augšup pirmajā pakalnā.
Sasniedzot pirmo paugura plecu, no kura pārredzama Calenzana, takas malā ieraugam plāksnīti uz kuras rakstīts, ka trekingā gājējiem ieteicams posmu sākt iet ne vēlāk kā 8:00 AM. Ir jau ap vieniem dienā… Steigas nav. Esam gatavi uz visu. Ejam. Diena ir ļoti karsta, ļoti slāpst un sviedri līst pār seju. Aprakstos maksimālais rekomendējamais mugursomas svars bija minēts 10kg, bet mums šobrīd ir apmēram 15kg katram, jo plānojām būt neatkarīgi – gan telti, paklājiņus, guļammaisus, gan pārtiku vairākām dienām, gan gāzi deglim un visu pārējo nepieciešamo nesam līdz paši.
Pēc pirmajiem 300 pieveiktajiem augstuma metriem, kad jau esam gājuši apmēram stundu, apstājāmies pie neliela strautiņa izfiltrēt ūdeni un padzerties, jo taka visu laiku saulē, ēnas nav, ir tāds karstums un pat dzerot ūdeni nepamet sajūta, ka nevar atdzerties. Šeit beidzot pirmā ēna, var nolikt mugursomu un izvingrināt nospiestos plecus. Kaut arī veselu mēnesi esmu cītīgi vingrojusi pie fizioterapeita, mugura tāpat sāk dod par sevi ziņu ar sāpēm kājā, ejot pirmo posmu sāku pat apšaubīt savas spējas iziet šo trekingu.
Taka sāk līkumot augšup pa stāvu, lielām priedēm noaugušu kalnu nogāzi. Pretī pa taku lejup skrien daži kalnu skrējēji. Izejam uz zāļainas kalnu kores. Pie klints akmeņiem nostiprināts koka dēlītis ar uzrakstu “Bocca u Saltu 1250m”. Pēc pārejas taka aizved mūs pa kalnu kores ēnas pusi un beidzot vairs nav tik karsts. Lai vēlreiz izietu uz kores ir jāšķērso klinšaina nogāze. Pa otrās klases klintiņām un ar 15kg smago somu nemaz tik viegli nav, jo jūtos neizgulējusies pēc lidostā un lidojumā pavadītās nakts. Biju lasījusi, ka nebūs viegli, bet ka klinšu kāpšana būs jau pirmajā posmā – to biju palaidusi garām.
Pie kalnu mājas esam ap 18:00. Kādus 100m no mājas, kurā rosās kaut kādas balkānu tautības strādnieki (netālu tiek celta vēl viena ēka) un vairāki trekingotāji, ceļam telti, gatavojam vakariņas, saulrieta gaismā ēdam un lienam teltī gulēt. Pamatīgs nogurums. Aizmigu ātri, bet jau pēc kādas stundas visu nometni pamodināja helihoptera lidojuma dunoņa. Sākumā tas pārlidoja pār nometni, tad apmeta līkumu un nosēdās blakus būdai, spīdinot savu milzu prožektoru, – skaņa tāda, ka likās, ka tā ir militārā aviācija un ka tulīt atskanēs šāvieni vai tiks izlaisti desantnieki… Par laimi pēc brīža tas pacēlās un aizlidoja, un no miega iztraucētie trekingotāji varēja turpināt naktsmieru. Tā arī nenoskaidrojām, kas tas bija un kāpēc…
29.09.2016. Otrā diena, otrais un nepilns trešais posms.
Cēlāmies 7:30, lai 8:30 izietu no nometnes. Kādu brīdi gājām 200 augstuma metrus uz augšu, bet tad atkal 200m uz leju. Uztaisījām mazu pauzīti. Kādu brīdi pārvietojāmies pa akmens plāksnēm, šur tur nedaudz jāpakāpj pa klintīm, tad garš kāpiens augšup uz pāreju. Visapkārt bērzi, punduralkšņi un klinšubluķu haoss. No pārejas paveras skats uz ļoti klinšainu kalnu cirku ar stāvām klinšu sienām. Kāpjam pa kori augšup līdz otrai pārejai. No turienes bez somām pagājāmies līdz tuvējai virsotnītei. Tad sākās ļoti garš klinšainā cirka traverss, vienu brīdi pa pašu kori, – visapkārt skaistas klintis, sarkanbrūnas ar koši zaļām sūnām. Tad sākas nokāpiens cirka otrā pusē līdz nelielai pārejai.
Man šis otrais posms izvēršas emocionāls – viegli nav! Soma smaga, trekinga nūjas brīžiem vairāk traucē, nekā palīdz (jāpiebilst, ka daudzi trekingotāji šeit izvēlas iet bez nūjām, jo tās varētu traucēt klinšainajos posmos). Izspiežoties uz kreisās kājas, tā visu laiku asi sāp (mugura!), bet šobrīd visvairāk satrauc klinšainie posmi, kuros ar smago somu ir grūti gan izspiesties, gan pievilkties, gan noturēt līdzsvaru. Jāpiebilst, ka manā somā joprojām ir divas kleitas un izejamās kurpes… 🙂 Tā iet, ka no viena pasākuma formāta pāriet otrā, pilnīgi atšķirīgā.
Kurpes, gan ar sāpošu sirdi, tomēr nolemju atstāt nākošajā būdā, jo soma man šķiet pārāk smaga, lai Kristapa ātrumā lēkšotu pa klintīm. Vakarā, kad pierakstu dienā piedzīvoto, emocijas mazinājušas, bet pa dienu likās, ka pēdējā stundiņa klāt un viss “besī”. Gribējās raudāt, bet Kristaps joprojām apgalvo, ka viss ir vienkārši un forši. Mana fiziskā forma nav pati ideālākā šobrīd, un divus posmus dienā iet ar smagu somu būtu mokoši. Ejot augšup ir grūti fiziski, ejot lejā visu laiku jādomā, kur likt kājas, jo ir gan stāvi klinšaini posmi, gan klinšu nobiras, gan slidenas takas un krist uz leju ir kur.
Pusotru simtu metru zem pārejas ir strauts, kurā filtrējam ūdeni, padzeramies un uzpildām līdzņemamās ūdens pudeles. Īsa atpūta. Tad atkal seko nokāpiens, klinšains, kopumā ap 700 augstuma metrus lejup, dažviet atkal nobiras. Ielejas apakšējā galā var redzēt nākošo kalnu māju, līdz tai vēl jāiet kāda stunda. Nedaudz virs kalnu mājas apstājamies nelielas graviņas akmeņos, starp kuriem ieslēpies dzidrs ūdens baseiniņš, – mazgājamies paši un izskalojam putekļainās un piesvīdušās drēbes. Mazliet pēc diviem dienā esam būdā, uz brīdi piestājam. Būdas saimniece, franču valodā runādama, mūs brīdina, ka aiznākošais posms ir slēgts un to nākšoties apiet pa garāku un stāvāku ceļu. Tā kā esam bez kartes un gatavi uz visu, mūs tas ne pārāk satrauc.
Šo trekingu gribēju iziet domājot, ka tā būs laba alternatīva mājās dzīvošanai un skriešanai pa parku. Tad nu šodien ir tāda sajūta, ka labāk es būtu skrējusi piemājas parkā. Kamēr es domāju par “izdzīvošanu”, Kristaps domā par seksu… Viņš saka, ka labam kalnu trekingam ir zināma līdzība ar seksu. Nepietiek ar iekšā – ārā, augšā – lejā. Ir mazliet jāpapūlas, lai sasniegtu patiesi izcilu baudījumu. Un, protams, pirms laba trekinga ieteicama priekšspēle – nopietni trenniņi… Nevar teikt, ka neesam trennējušies, visa vasara pavadīta vairāk vai mazāk kalnos, tomēr gribētos būt labākā fiziskā kondīcijā!
No būdas izejam 14:45, dodamies trešajā posmā. Pārsimts metrus no būdas taka šķērso nelielu trošu tiltu. Šķērsojam to un pa kanjonveida ieleju dodamies uz augšu. Ja trekinga pirmajam posmam par skaistumu var piešķirt vienu zvaigznīti, otrajam posmam – divas, tad trešajam var piešķirt nu jau trīs zvaigznītes. Stāvas granīta klintis, resnas priedes, daudz nelielu ūdenskritumu, augstāk arī pīlādžkoki pilni sarkanām ogām. Mūs apdzen trekingotāju pāris ar nelielām somām, kurus iepriekš redzējām peldoties nelielā kanjona ezeriņā. Tā īsti nevar saprast, kuri sastaptie cilvēki iet GR20 trekingu, kuri tikai treniņa nolūkā izskrien vai izstaigā kādu atsevišķu posmu…
Šajā trekingā vēl neesam sastapuši taku ar izbūvētiem pakāpieniem, kā tas ir daudzos Nepālas vai Alpu kalnu trekos, iespējams tas tāpēc, ka šeit dabu cenšas saglabāt pēc iespējas neskartāku. Pati daba šeit radījusi daudzās vietās labus pakāpienus, mums jāmācās tikai tos saskatīt.
Taka ir diezgan tīra tikai atsevišķās vietās redzams kāds nesmukums, kuru atstājuši kādi neapzinīgi pārgājienā gājēji. Ja Nepālas takās daudz var redzēt plastikāta pudeles, sodas dzērienu bundžas un lētu saldumu papīrīšus, tad šeit atkritums nr.1 ir papīra salvetes. Līdzīgi kā bērniem jāapgūst podiņmācība, iespējams daudziem trekingotājiem līdzīgi būtu jāapgūst “ iešana aiz akmens”.
Uzejam gandrīz līdz nākošajai pārejai, bet kādus simts augstuma metrus zem tās apstājamies, lai arī laiks iešanai vēl būtu (tikai 16:30), – šeit ir mazs zilizaļš ezeriņš, saules sasildītas siltas klinšu aunapieres un laba vieta nakšņošanai. Vispār GR20 trekingā nakšņošana teltīs (un arī bez tām) ārpus norādītajām vietām ir aizliegta, tomēr savienojot vairāk kā vienu posmu dienā autonomā stilā, nakšņošana ārpus būdām var būt neizbēgama. Protams – arī mazgāšanās – neizbēgami ledusaukstā ūdenī… Reizēm šķiet, ka man jau nu jābūt pieradušai mazgāties kalnu ezeros un upēs, bet tomēr, katru vakaru nomazgāšanās prasa saņemšanos. Pēc tam pat teltī un guļammaisā esot ir grūti sasilt. Vakaros ļoti gribās ēst un kamēr mums ir ko ēst, arī ēdam. Šodien pacelti kādi 1800m, lejup 1000m. Sāp kājas un noberztie krusti. Sēžu ar trijām jakām mugurā un jau ap septiņiem vakarā ļoti nāk miegs.
Jau 14. novembrī lasi par piedzīvoto pārgājiena trešajā un ceturtajā dienā.
Rēzeknes novada jaunieši - aktīvākie skrējēji Latvijā