Desmit dienas, piecpadsmit posmi.
“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā jeb GR20 trekings Korsikas kalnos.
Piedāvājam jums Kristīnes Liepiņas rakstītos fragmentus no dienasgrāmatas par GR20 trekingu Korsikas kalnos.
Šodien lasi par trešo un ceturto dienu.
Teksts: Kristīne Liepiņa
Foto: Kristaps un Kristīne Liepiņi (Kalnu Grupa)
Fragmenti no pārgājiena dienasgrāmatas
30.09.2016. Trešā diena, trešais, ceturtais un piektais posms…
Esam visai aukstu kalnos – naktī tikai nedaudz virs 0°C grādiem. Visu nakti bija sajūta, ka salstu, grozījos un knosījos. Modinātāja zvanu pulkstenī bijām uzlikuši uz sešiem un kad tas zvanīja vēl bija tumšs, nolēmām vēl pagulēt līdz pirmajai gaismiņai. Cēlāmies 6:45. Izmazgātās drēbes, kuras pa nakti tika atstātas ārā uz granīta klinšu plāksnēm, sasalušas, bet tomēr arī krietni pažuvušas. Izgājām 8:00 un jau pēc piecpadsmit minūtēm bijām uz pārejas, kur sastapām nelielu cilvēku grupu ar gidu, kuri nāca pretējā virzienā. Tātad, otrā pusē kalnu māja nav tālu. Notraversējām pa kori pāreju, uzņemam vienu “kroseņu bildi” un dodamies lejup. Jau no augšas var redzēt nākamo kalnu māju – izskatās, ka pat vesels ciemats. Ap 10:00 esam lejā.
Ir tikai 10:30 no rīta, bet mēs esam paspējuši daudz ko izdarīt – pabeigt iepriekšējo posmu, iekāpt kakā, saplēst un salīmēt krosenes un divatā apēst veselu kukuli baltmaizes. Runājot par krosenēm – nedod dievs šajā trekingā aiziet ar krosenēm, kuru zoles nav piemērotas iešanai pa klinšainām takām!
Vēlreiz pārliecināmies, ka ceturtajā posmā šogad orģinālā taka novirzīta gar Monte Cinto virsotni, kura ir augstākā kalnu virsotne Korsikas salā. Sākotnējā taka, kas gāja caur “Cirque de la Solitude” blakus ielejā, ir slēgta – pagājušā gadā stāvā klinšu posmā lielā akmeņu nobrukumā gāja bojā septiņi cilvēki, kā arī tika būtiski bojātas takas aprīkojuma ķēdes. Šobrīd turp doties esot ļoti bīstami. Alternatīvā taka gar Monte Cinto ir garāka un ar lielāku augstuma starpību, toties daudz drošāka.
No slēpošanas pacēlāja ēkas, kura atrodas turpat blakus kalnu mājai, ceļa norāde rāda mums vajadzīgo virzienu. Dodamies uz augšu pa ielejas kreisās puses atzarojumu. Pa nelielu tiltiņu šķērsojam upi, – tālāk stāvs kāpums pa otrās kategorijas klintīm, kuras aprīkotas ar ķēdēm. Pa maziem klinšu pakāpieniem kāpjam aizvien augstāk, ķēdes gan neizmantojam, jo, manuprāt, vieglāk ir kāpt bez tām. 🙂 Ieejam vēl šaurākā sānu ielejā, kura pa klinšainu kanjonveida ielejas labo malu mūs uzved līdz plašām akmeņainam cirkam tieši zem Monte Cinto ziemeļu sienām. Pašā sienas pakājē atrodas mazs, skaists ezeriņš. Pie tā Kristaps konstatē, ka viņam ir “noklājies” fotoaparāts. Skumja fakta konstatācija – acīmredzot, kāpjot pa klintīm, ir uzsists fotoaparāta objektīva korpuss… No ezeriņa kāpiens turpinās pa nobirām pa ziemeļu sienas pakāji virzienā pa labi. Atkal stāvas klintiņas ar ķēdēm. Pretī mums nāk jauns pāris, kuri ļoti lēnām un prātīgi pārvar klinšu posmus. No malas izskatās, ka pat pārāk “prātīgi”, lai neteiktu “bailīgi”. Jā, cilvēkiem, kuri iepriekš nav kāpuši pa klintīm šeit daži esošie nokāpieni varētu būt pamatīgs izaicinājums.
Taka mūs uzved uz pārejas no kuras paveras plašs skats uz ieleju pretējā pusē. Šeit pūš vēss vējš. Gribam ieslēpt mantas akmeņos uz pārejas un doties uz Monte Cinto virsotni. Kamēr Kristaps vēl ar nazi ķimerējās ar fotoaparāta objektīvu mēģinādams to reanimēt, es, lai nenosaltu, eju izpētīt, kurp ved sarkanie punkti uz klintīm, kuram vajadzētu būt marķējumam uz Monte Cinto virsotni. Izskatās, ka uz virsotni ved klinšaina taka ar labu ekspozīciju uz dienvidu pusi. Kad esmu uzkāpusi uz mazās korītes žandarma klints, pamanu, ka virsotne ir vēl ļoti tālu. Bāc! Sasaucu Kristapu, lai viņš apliek mantas ar akmeņiem, paņem planšeti un nāk uz virsotnes pusi, – no šī brīža nāksies fotogrāfēt tikai ar planšeti un ir jāsamierinās ar vidējas kvalitātes bildēm.
Kristaps mani panāk un ejam. Vairākas reizes nākas kāpt lejā un atkal augšā. Kāpiens nav grūts, bet ekspozīcija skaista. Klinšu kāpšanas iemaņas šeit ieteicamas. Man tomēr neiet tik viegli, ir bailīgi vietām, būtu zinājusi, ka tā virsotne tik tālu, nebūtu uz to gājusi. Kristapam ir manāmi slikta oma, jo ir saplīsis fotoaparāts un atkal saplīsusi krosene, man ir slikta oma, jo Kristaps ir neomā un man ir grūti kāpt. Sava veida apburtais loks… Bet kopumā skaists kāpiens, reizumis jākāpj pa trešās kategorijas klintīm uz augšu, reizumis uz leju. Trekinga nūjas, kuras bijām paņēmuši līdz no pārejas, jau pēc pārsimst metriem kāpšanas paslēpjam klints plaisā, jo daudz noderīgākas par trekinga nūjām šajā kāpienā tomēr ir brīvas rokas un kāpšanas iemaņas. Pirms pašas virsotnes satiekam dažus citus kāpējus, kuri nāk mums pretī. No virsotnes paveras brīnišķīgs skats uz citām apkārtējām virsotnēm un ielejām.
Atgriežamies uz pārejas pēc somām un pa slidenu klinšu plēkšņu nobiru taku dodamies lejup. Arī šajā pusē Monte Cinto virsotnei redzams skaists zili zaļš ezers, diemžēl mūsu taka līdz ezeram nenoved, bet gan traversē klinšaino nogāzi turoties nedaudz zem kores, lai atkal pēc brīža sasniegtu vēl vienu pāreju. Tālāk seko trīs simti augstuma metru lejup pa nobirām, Kristaps ir ļoti skumīgs un ātri traucas lejup pa nobirām. Es eju prātīgi, lai neizslīdētu. Kristaps pārmet man, ka es esmu ļoti lēna, tomēr ik pa laikam atskatās un gaida mani. Ielejā ir neliels klinšu ieskauts strauts, gar tā labo malu dodamies lejā, līdz nelielai strauta pietekai, kur var droši piekļūt pie ūdens. Beidzot varam izfiltrēt ūdeni un padzerties. Kristaps ir tik saskumis, ka apsver domu ātrāk iet nost no takas, iet lejup līdz tuvākajai pilsētai un meklēt kādu foto veikalu. Es arī apsveru domu, kā tikt līdz pirmajai kalnu mājai un uzzināt, kā ātrāk notīties no treka, lai pirktu jaunas avio biļetes un lidotu mājās ātrāk. Katrā ziņā mikroklimats mums ir graujoši sašļucis. Viss ir slikti.
Dodamies lejup pa taku, kas ved pāri milzu granīta plāksnēm. Šeit ir daudz gludu granīta virsmu, pa kurām ir patīkami un viegli pārvietoties, ar nosacījumu, ja vien ir labas krosenes ar labām zolēm. Nonākam būdā Tighjettu ap 18:00. Te daudz cilvēku, – ir piektdienas vakars, vietējie trekotāji skaļā kompānijā dzer alu. Jautājam kalnu mājas saimniekam līmi – neesot… Kā par brīnumu kādam no kalnu mājā apprasītajiem ceļotājiem ir līdzi superlīmes tūbiņa. Visapkārt sanāk gudri vīri un franču valodā dod padomus, kā labāk līmēt, kur spiest, cik ilgi noturēt. 🙂 Kad krosene salīmēta, dodamies pa taku lejup (vēl nepilnu stundu) meklējot iespējamo nakstmītni. Beidzot taka vairs nav stāva un akmeņaina un pa to ir patīkami iet. Beigu beigās mūsu pūles tiek atalgotas ar ļoti labu naktsvietu akmeņainā priežu mežā, ar nelielu upīti milzīgu klinšu zoba virsotnes pakājē. Jau krēslo. Nomazgājamies un izmazgājam drēbes un līdz ar tumsas iestāšanos uzceļam telti. Nakts bija silta, gaiss smaržoja pēc priežu skujām un miegs – brīnišķīgs.
01.10.2016. Ceturtā diena, piektais un sestais posms.
Tā kā nakts bija silta, cēlāmies līdz ar pirmo gaismu un jau saullēktā bijām uz takas. Ļoti skaista vieta ar košo priežu zaļumu saules agrajos staros. Pārsteigums – esam gājuši klusu un pavisam tuvu ieraugam uz klintīm muflonus – krāšņus gaišbrūnus ragaiņus ar skaisti izliektiem ragiem. Korsikas mufloni ir īpaši un aizsargājami, tā siluets rotā arī Korsikas nacionālā dabas parka emblēmu. Pēc brīža uz takas satiekam kādu kalnu skrējēju, kurš mūs brīdina par to, ka pēc prognozes vakarā iespējams neliels lietus. Kāpjam kādus 600 augstuma metrus līdz pārejai, debesīs parādās aizvien vairāk mākoņu, izejot uz pārejas pūš auksts vējš. Uzvelkam vējjaciņas un traversējam milzīgu kalnu cirku līdz pat kalnu mājai Ciottulu di Mori. Šeit pēc apraksta ir iespēja kāpt virsotnē. Diemžēl virsotne, kas minēta, kā viena no skaistākajām virsotnēm Korsikā, tinās lielā mākonī, tāpēc dodamies tālāk pa ieleju lejup.
Nokāpjam līdz ielejas gultnei. Tajā ir skaistas granīta plāksnes, kuras, veidojot nelielus baseiniņus un ūdenskritumus, neskaitāmās kaskādēs izskalojusi upe. Vēl nedaudz uz leju sākas milzu skujkoki. Šis ir tipiskais Korsikas kalnu “atklātnīšu skats” – granīta klinšu virsotņu smailes, milzu priedes un upes dzidro zilzaļo ūdeņu izskalotie baseini ar neskaitāmiem ūdenskritumiem, kuri tā vien vilina tajos ienirt. Taka ved pāri tiltam, šajā vietā GR20 krustojas ar citām Korsikas trekingu takām, tāpēc šeit satiekam arī citus ceļotājus. Netālu no tilta ir neliela kazu ferma, bijām jau sadomājušies par slavenā siera iegādi, bet diemžēl ferma ir slēgta. Sestdiena, pulkstenis ir 12:00 un mēs dodamies tālāk. Pēc fermas sākas diezgan līmenisks posms “latviskā stilā” – ar bērzu mežu, papardēm, nelielām priedītēm. Uz takas satikām ļoti satrauktu meiteni (ar lielu mugursomu, saplēstām biksēm un pāris dienu nemazgāšanās “smaciņu”), kura uztraucās par to, vai kalnu māja, no kuras nākam, ir vaļā. Meitene norūpējusies, vai būs iespēja tur palikt pa nakti un atjaunot pārtikas krājumus. Jā, nesezonai iestājoties, tā uz GR20 takas varētu būt reāla problēma.
Pēc brīža vēl viens pārsteigums – taka šķērso lielo asfalta ceļu un pēc pārsimts metriem, pašā ceļa malā – hotelis ar nelielu veikalu un bāru! Tikām pie pusdienu baltmaizes kukuļa, pāris āboliem un saldējuma. Šeit arī nopirkām vienu superlīmes tūbiņu – tā, katram gadījumam… Pēc nelielas atpūtas devāmies tālāk, – taka atkal iet diezgan līmeniski, tagad jau cauri resnu dižskabāržu audzēm. Kristaps stāsta, ka tādā savulaik dzīvojuši, kad braukuši kāpt pa klintīm Karpatu kalnos, kaut kur aiz Ļvovas Ukrainā un uzrodās doma, ka varbūt vajag tuvākajā nākotnē ar autobusu doties uz Karpatiem…
Taka sāk strauji iet augšup un jau pēc neilga laika mēs nonākam pie svētā Pētera kapelas uz plašas kalnu kores sedlienes. Iemetam dažas monētiņas veiksmei. Paveroties apkār redzu, ka pamale sāk palikt aizdomīgi tumša un sāk celties spēcīgs vējš. Iesaku ātri, turpat kapelas aizvējā pārpakot somas saliekot visu sausajos mantu maisos un pašiem uzvilt Gore-Tex jakas. Tā ir bijusi laba doma, jo jau pēc brīža sāk līt. Un tad aizvien spēcīgāk un spēcīgāk. Šajā apvidū nav kur patverties no brāzmainā vēja un lietus, tāpēc dodamies tālāk augšup. Pretī nākošie pāris cilvēki saka, ka nākamā būda esot tikai pēc kādām divām trijām stundām – neko darīt, jāiet. Labi, ka taka šajā posmā ir vairāk akmeņaina un smilšaina, pa slapjām un stāvām klintīm iet būtu daudz nepatīkamāk un bīstamāk. Visa apkārtne ietinas pelēkā mākonī. Kāpiens strauji iet uz augšu, tad seko neliela pāreja, kur ganās slapjas kazas. Tālumā mākoņos paveras Skotijai līdzīgs klajums ar ezeriņu. Pie ezera pļavā ganās zirgi. Lietus lēnām mitējās. Apejam ezeriņu un tālumā ieraugam būdu, nolemjam iet palūkoties, bet tā izrādās tikai ferma, kura ir ciet. Netālu no takas, lēni kājas cilādama, savās gaitās dodas skaista Korsikas uguns salamandra.
Turpinām ceļu tālāk pa taku, visapkārt veci koki un nelieli klinsbluķi, līdz ieraugam vēlvienu fermu. Joprojām neesam atmetuši cerību iegādāties nedaudz vietējā siera, taču iztraucētais saimnieks mums īgni atbild, ka sezona beigusies, siera nav un vispār – nekā nopērkama arī šeit neesot. Tālumā ieraugam vēl vienu būdu, dodamies tās virzienā. Netālu no būdas nolemjam meklēt teltsvietu un atrodam nelielu pleķīti vietā, kur mūs neviens neredz. Jau sāk krēslot, pārģērbjamies, Kristaps skalo strautā drēbes. Uzceļam telti un mēģinam izlikt žāvēt slapjās drēbes, somās mazliet samirkusi arī pārtika. Pagatavojam nelielas vakariņas, pārpakojamies un gatavojamies naktsmieram. Atkal sāk smidzināt lietus. Šodien, neskaitot pauzes, esam pavadījuši vienpadsmit stundas ceļā. Jāsaka gan ka šis un iepriekšējais posms iešanas ziņā ir salīdzinoši viegli klasiski trekinga posmi, bez “ekstrēma” pazīmēm.
Kristapa dienas prieks ir kalnos redzētie mufloni un vairākas uguns salamandras pēc lietus.
Jau rīt lasi par pārgājiena piektajā un sestajā dienā piedzīvoto.
“Lielais Pārgājiens” korsikāņu stilā: 1. un 2. diena