Madara metīs mērķī

Tavs tētis ir sportists. Vai esi viņam jautājusi, ar ko mūsdienu sportisti atšķiras no viņa laika censoņiem?

Ceļi, kas novirza no sportiskajiem mērķiem, bija arī tolaik. Tagad tās ir ballītes, kādreiz tie bija korporatīvie pasākumi. Ja sportistam pret savu darbu attieksme ir profesionāla, viņš tāds arī paliks. Vienmēr viss bijis atkarīgs no cilvēka gribas.

#KONKURSS Atbildi uz jautājumu “Kas uzlādē Madaru Palameiku?” un laimē Nike skriešanas apavus. Savu atbildi raksti komentārā un 10.maijā izlozēsim vienu laimīgo uzvarētāju. 

Sportistam ar panākumiem komplektā nāk popularitāte. No šī skatupunkta raugoties, šķiet, sportistiem ikdiena ir kļuvusi noslogotāka. Lasītāji to nezina, bet tev tikko fotosesija notika laukā, vējā, +4 grādos. Tas prasa izturību ne tikai sportiskā ziņā.

Dzīvē ir lietas, kas ir jāizdara. Pareizi? Ja esmu piekritusi un apsolījusi, man jārēķinās ar citiem cilvēkiem. Sportists ir izaudzināts par cilvēku ar atbildību un punktualitāti. Sportists vienmēr atbildēs par saviem vārdiem un būs disciplinēts. Ja esmu iesaistījusies projektā, centīšos darīt visu, lai būtu rezultāts, pat ja laikapstākļi nav tīkami. 

Tu apzinies, ka esi paraugs daudziem?

Kad manā ģimenē auga māsas bērni, attieksme un uzmanība no viņiem veicināja lielāku atbildības izjūtu. Tā kā esmu uzaugusi lauku vidē, man ir sirsnīgākas attiecības ar bērniem un jaunatni. Laukos cilvēks ar cilvēku ir ciešākā saiknē. Es domāju arī par to, kā citi mani redz.

Un kāda tu vēlētos būt?

Es gribu būt iedvesmas faktors. Lai darbs nestu panākumus ne tikai man, bet arī jaunajām paaudzēm un radītu iespēju tiekties pretī augstiem mērķiem.

Vai tev pašai šobrīd ir kāds skaidri definēts mērķis?

Manī ir dzinulis, kas izvirzījis ļoti daudz mērķu. Bet negribu izcelt ko konkrētu. Es jūtu un zinu, ka notiks kaut kas labs. Tāpēc manī neiezogas izsīkums vai bezspēks. Godīgi sakot, es joprojām jūtos tramīga, manī šis iekšējais dzinulis vēl griežas. 

Pazīstot sportistus, šķiet, ka viņi iekšējo mieru negūst. 

Par mierīgu sevi nesaukšu, bet man patīk arī miers un klusums. Lai gan ar klusumu es vairāk domāju bezdarbību. Man patīk šī sajūta, jo tādā veidā atjaunojos. Man tev jāpiekrīt – sportisti nav mierīgi cilvēki. 

Pastāsti par savu mieru! Kur tu to rodi?

Mieru piedzīvoju ar tuvajiem. Man patīk tā sajūta, kad vienkārši eksistēju un man nav nekas jāpaveic. Es esmu, un savējiem ar to pietiek. Tas ir mans baudījums un klusums.

 

Tātad tev nav rituāla, kā atslēgties no ikdienas?

Es neesmu māņticīga. Cilvēki man ir teikuši – nedari šo vai to –, un tikai tad es aizdomājos. 

Piemēram, nesvilpo istabā, jo tad nebūs naudas?

(Smejas.) Jā, vai arī – nedzer kolu pirms sacensībām. Kad biju maza, šis aizrādījums kādās sacensībās mani pamatīgi izsita no sliedēm. Es gan neņemu vērā citu cilvēku ieteikumus, ja vien to nesaka mans treneris. Es pati esmu savas dzīves pavēlniece.

Arī pirms iziešanas arēnā tev nav nekādu rituālu?

Pirms iziešanas es lieku akcentu uz to, lai izskatītos un justos vienreizīga, jo tas ir vienreizējs pasākums. Un man ir jāsajūtas atšķirīgi no treniņa. 

Rio olimpiādē tavu vaigu rotāja Latvijas karogs.

–   Manī nostrādāja kaut kāds impulss, ka tā ir jādara. Konkrēti par šo karogu stāsts ir šāds – mums, olimpiešiem, piešķīra uzlīmējamos tetovējumus latviskās rakstu zīmēs. Man tika šis karogs. Ar to jutos piederīga savai valstij. Es atspoguļoju mīlestību pret savu zemi un akcentēju vietu, kur esmu mācījusies mīlēt to, ko daru.

Mani novērojumi liecina, ka sportisti ir lieli patrioti.

Tā ir. Mēs čempionātus un olimpiādi ļoti izceļam. Un mēs zinām, ka mūsu gaitām seko līdzi ļoti daudz valsts iedzīvotāju. 

Vai tu ieturi distanci no interneta komentāriem par sevi?

Komentē parasti tie, kas ar kaut ko nav apmierināti. Iespējams, viņi ikdienā netiek sadzirdēti. Ļoti reti komentāri ir pozitīvi.

Tu lasi?

Esmu lasījusi, nenoliegšu. Īpaši šķita pirmie raksti un intervijas, tāpēc gribējās zināt, ko cilvēki par mani saka. Bet es vairs nelasu, man tas nav aktuāli. 

Kas aizņem tavu lielāko ikdienas daļu?

Lielākā daļa manas ikdienas ir saplānota tā, lai es būtu noskaņojumā un sagatavota treniņiem. 

Un cik daudz tava laika aizņem pasākumi, fotosesijas un intervijas?

Kādreiz uzmanības meklējumiem manā dzīvē bija liela loma, bet, gadiem ejot, sevi izprotu arvien dziļāk un kļūstu pašpietiekamāka. 

Tad tāpēc neesi bijusi uz žurnāla Klubs vāka?

Man patīk šis žurnāls, tiešām. Bet es negribu sevi pozicionēt kā iekārojamu sievieti. Lai gan popularitāte uzliek pienākumu būt daudz kur, šajā jautājumā gribu piederēt sev. 

Ja tu salīdzini sevi ar Madaru 19 gados un Madaru 29 gados, kas ir mainījies?

Es pati jūtu, kā pieaugu. Tas ir pats interesantākais. Man pat patīk, ka tūlīt kļūšu trīsdesmit gadu veca. Deviņpadsmit gados biju galīgi nenopietna, traka un dulla. Zini, un patīkami ir tas, ka mani sāk novērtēt un ieklausīties. Tas ir apbalvojums par to, ka esi. Tev vairs nevajag izlikties un spēlēt lomu, lai kādam patiktu.