Ceļotāja un radošo tekstu autore Madara Senkane atzīst, ka ir daudzas lietas, bez kurām viņa nespētu iedomāties savu dzīvi – vīrs, ģimene, viņas suņi, daba, silti džemperi vēsos rudeņos un Converse kedas, kuras viņa velk kājās līdz pat novembrim.
Sportland jaunā kampaņa vēsta par ērtumu un komfortu gan apģērbā un apavos, gan ikdienas dzīvē. Kuras piecas lietas padara tavu dzīvi ērtāku?
Pirmkārt, noteikti mans vīrs, ģimene un mani suņi. Starp viņiem un ar viņiem jūtos visērtāk, lai kas būtu apkārt. Otrkārt, tas noteikti ir atsaucīgs darba grafiks. Esmu radošo tekstu autore burvīgā kolektīvā, kas saprot, ka arī mājās manas mūzas nesnauž, darbi rit kā pienākas, un esmu sasniedzama, kad nepieciešams. Treškārt, man ērti palīdz justies kedas. Kopš 14 gadu vecuma 87% dienu manās kājās ir Converse kedas. Tajās vienmēr jūtos ērti un tā, kā vēlos justies un izskatīties. Vēl man ļoti patīk komfortabls apģērbs. Komfortabli jūtos tad, ja tas, kas mugurā, atbilst tam, kā konkrētajā brīdī jūtos vai gribu justies. Pilnīgi vienmēr es vēlos justies fiziski ērti – bez tā man nekāda emocionālā ērtība nespīd. Un otrādi, ja apģērbs nav atbilstošs iekšējai sajūtai, jūtos nekomfortabli. Visbeidzot mana komforta zona ir daba. Kopš pusi gada pavadījām busiņā ceļojot, doma par dzīvošanu pilsētā liek šermuļiem joņot pa maniem kauliem. Man ir tā laime dzīvot “lauku teritorijā”, mosties un gulties ar putnu, sienāžu un kaimiņu suņu dziesmām un elpot gaisu, kas patiešām smaržo.
Jūs ar vīru ceļojāt ilgu laiku – kādi bija jūsu personīgie ērtuma kritēriji, esot ceļā?
Neesmu piekritēja domai, ka dzīvē nepārtraukti jākāpj ārā no savas komforta zonas. Man ir svarīgi radīt iespējami ērtus un patīkamus apstākļus, lai kur es būtu. Zinājām, ka mums ir svarīgs mājīgums, mīksta gulta, glīta apkārtne, tādēļ rūpīgi iekārtoju busiņu. Savukārt, tas vien, ka dzīvojām busiņā, liecina, ka citas ierastās komforta pamatlietas mums nemaz nav tik būtiskas.
Kas, jūsuprāt, ceļojot ir pats svarīgākais?
Ceļojot svarīgākais ir izprast savas vēlmes un vajadzības, īstais ceļabiedrs un atvērtība. Piemēram, ja nezināsi, ko vēlies, vari nomocīties karstumā pie vīna glāzes un neuzzināsi, ka tavs īstais aicinājums ir ēst voblu, vērojot ziemeļblāzmu. Īstais ceļabiedrs ir reta parādība. Abiem jāsakrīt vēlmēm, vajadzībām, attieksmei pret ēšanu, naudu un nakšņošanas iespējām. Labs ceļabiedrs ceļojumu padara vismaz divas reizes labāku. Vēl jāatceras, ka katrā ceļojumā mēs esam viesi. Doties ciemos, lai nosodītu namatēva mājas iekārtojumu, tradīcijas vai ēdienu, kas tiek pasniegts, ir nepieklājīgi un aprobežoti. Atvērtas acis, prāts un sirds padarīs ceļojumu par bagātību.
Kā tu Latvijas laikapstākļos un dažādajos gadalaikos spēj saglabāt komforta sajūtu?
Jāatzīst, ka es ne vienmēr jūtos komfortabli. Esmu pieņēmusi, ka Latvijā septiņus mēnešus gadā jāģērbjas silti, arī lietus, kopš iegādājāmies pamatīgus tūrisma lietusmētelīšus, nav liela bēda, bet tā tumsa… Kad jāmostas tumsā un iznākot no darba jau ir tumšs, mani spēj mierināt tikai visādas mazas lutināšanas un plāni, svētki, sarūkošās dienas līdz pavasarim un ceļojumu plānošana.
Kā jūs ar vīru izbaudāt Latvijas rudeni?
Mums ir tradīcija katru svētdienas rītu agrāk izkūņoties no mājas un, paķerot brokastis pa ceļam, doties stundām ilgās pastaigās. No Pabažiem uz Saulrastiem un atpakaļ, pa Salacgrīvu, Limbažiem, gar jūru. Tādā veidā varam iekustināt sevī enerģiju, ļaut suņiem izskrieties, būt dabā un viens ar otru.
Kādiem apaviem un apģērbam tu dod priekšroku rudens sezonā?
Rudens man savā ziņā ir iekūņošanās un omuļošanās laiks, kad nav vēlmes un apņēmības izjust kaut mazāko diskomfortu – šis ir pašu ērtāko apģērbu uznāciens. Kopš pirmās pavasara saules mana uniforma ir kleitas un kedas. Kedas gan, neskatoties uz aukstumu, turpinu valkāt līdz pat novembrim, bet kleitu vietā rudenī izvēlos siltus džemperus. Siltums, ērtums un omulība ir mani rudens apģērba atslēgas vārdi.
Vai tev ikdienā izdodas atrast laiku arī kādām sportiskām aktivitātēm?
Mums ir dārzs, tāpēc šobrīd mana aktīvākā atpūta ir ābolu lasīšana un lapu grābšana. Vēl es nevaru iztikt bez staigāšanas. Katru dienu vismaz pusotru stundu pastaigājos. Ik nedēļu dodamies garos pārgājienos kopā ar suņiem. Ceļojuma galamērķus izvēlamies tādus, lai, visu dienu staigājot, apkārt būtu daba un skaistums. Tādā veidā 10, 20, un 30 kilometri tiek noieti teju nemanot. Arī kalni ir mani pilnīgi apbūruši – pārgājieni un kāpšana tajos ir mans superprieks.
Teksts: Liene Pālēna
MONTA SOFIJA BRIŅĶE: MAN VIENKĀRŠI ĻOTI PATĪK SPORTOT