Māris Olte un zivju sabiedriskās attiecības

Sakot, Māris Olte, saprotams par ko ir runa, bet ja tev būtu jāpastāsta par sevi kādam, kurš nekad nav dzirdējis tavu vārdu – ko tu teiktu?

Teiktu – sākam no sākuma! “Zivju sabiedriskās attiecības”, tā es savulaik formulēju savu nodarbošanos un tā tas ir palicis. Šobrīd zivīm nākusi klāt arī Latvija, jo, kā Stabulnieks dziedāja, tā ir “mazliet par lielu, lai paņemtu klēpī”… Teiktu, ka esmu ne zaļš, ne zils, ne sarkans, bet gan ar tieksmi domāt līdzi tam, kas notiek. Pēc tam gan vairāk nekā nestāstītu, būtu kaut kur jādodas, tāpēc, ka vislabāk iepazīties ir kopīgos piedzīvojumos, nevis sēžot un gudri spriedelējot.

 

Tu esi dabas pazinējs, žurnālists, TV raidījumu sižetu veidotājs un ceļotājs. Pastāsti, kā Tu nokļuvi televīzijā?

Domāju, ka tas bija fantāzijas trūkums un iedoma, ka TV ir brīnumnūjiņa mūsu rokās. Patiesībā jau TV joprojām ir tās brīnumnūjiņas īpašības – uzburt visādus brīnumus, mūsu ieplesto acu priekšā!

Par savu es varu saukt vienīgi spēju formulēt domas, lai nodotu sajūtas no ekrāna vienas puses uz otru. Tās mums, kolēģiem zilajos ekrānos un presē, gan ir katram savas un specifiskas īpašības. Nu patīk man būt simt kilometrus no Rīgas gan domās, gan darbos – tad nu savu “dabas bērna” nišu auditorijas prātos esmu ieguvis. Vai tā saskan ar patiesību…kas vispār ir patiesība un cik lielā mērā kādu tā interesē? Visbiežāk mums interesē katram viņš pats. Tad nu uztveres perifērijā nonākot es – “dabas bērns”.

Savulaik absolvējot LU Bioloģijas fakultāti bija jāsaprot kurā virzienā savas intereses virzīt- zinātnē, praksē vai administrēšanā. Tagad jāatzīst – esmu gājis slalomā. Domāju, ka ar savu darbību gana daudz Latvijas bagātībām esmu devis. Mums šajā attīstības stadijā ar savu vērtību apzināšanu iet tikpat negludi kā pusaudžiem ar savu pašapziņu.

Esi aktīvi darbojies dažādos Vides Filmu Studijas projektos. Kas ir tas, kas tevi piesaista un kas motivē ieguldīt savu laiku un enerģiju šādu projektu realizēšanā?

VFS mani jokojot sauc par studijas direktoru. Mūsu intereses un dziņas ļoti lielā mērā sakrīt. Mēs neesam kolēģi, drīzāk draugu kopums. Tas tad piesaista un ļauj būt radošiem savos darbos.

Ja Tu saki “ieguldīt savu laiku un enerģiju”, tad es tā nedomāju. Mēs kopā darām darbus. Darbus, kurus mūsu vietā cits nevar izdarīt. Ja sāk rēķināt savu laiku un enerģiju, tad tālu nevar tikt.

 

 

Latvija ir skaista un esi bijis daudz neparastās vietās Latvijā, taču, kura tavuprāt ir skaistākā vieta Latvijā?

Ērgļi, protams! Tāpēc es te dzīvoju. Ja netici – atbrauc ciemos! Ja nevari to, kas te skaists ieraudzīt – iesim palūkosim kopā! Un pēc tam pats brīnīsies.

Skaistākā –  tas ir kaut kāds konkursu uzstādījums. Skaista, skaistāka, visskaistākā…kaut kāds sacensību uzstādījums, tas nav par dzīvi. Mūsu spēkos ir radīt skaistumu, salikt lietas secībā, kura rada enerģiju, tas mums arī jādara, nevis jābrauc pa TOP 10 un jāsalīdzina.

Kas, tavuprāt, ir tie impulsi, kas liek cilvēkam just vēlmi izzināt pasauli un ceļot?

Oi, es nezinu! Paliekot vecākam, smadzenes paliek vairāk un vairāk saprotama tā dažādība kādā varam sevi izpaust un apzināt. Čeļošana ir jaunu kokaīna celiņu uzmeklēšana un ieelpošana. Tāpat kā sunītim iezīmētos sētas stabus saostīt, lai ko jaunu sev saprastu.

Ņemot vērā visas tavas nodarbošanās, vai tev atliek laiks hobijiem? Vai hobiji ir tavs darbs?

Nu jā, hobijs ir darbs. Bez hobija cilvēks ir pa pusei. Vaļasprieks līdzsvaro un harmonizē. Tā kā man hobijs ir tas, kas citam darbs, man nākas pašam sev meklēt pielietojumus, ko var saukt par darbiem. Paldies esošajai varai un sabiedrībai, līdz 48 gadu vecumam man tas ir izdevies. Ko nu? Laiks rādīs…

 

 

Vai ir kāds sporta veids ar ko esi aizrāvies un kāpēc?

Man patīk orientēšanās sports, to regulāri piekopju, pamatā Madonas kausu ietvaros, kopā ar visu ģimeni, suni ieskaitot. Patīk ka tas ir demokrātisks sports, kas liek gribēt vairāk nekā tikai skrienot pa mežu. Tas brīdis kad paša nogurums sāk aptumšot saprātu un lec ārā kļūdas…

 

Otrajā vietā pateicoties globālajai sasilšanai jāliek diskugolfs. Lieliska atpūta un iespēja pamuzicēt balstoties tikai uz savu spēju un spriedumu partitūru. Tverami netverams ir tas brīdis, kad disks aiziet rūkdams un aizliecoties tā, kā cerēts.

Trešā- distanču slēpošana. Esmu trenējies, to māku, patīk un ir visas iespējas, cik tās vispār var būt mūsu platuma grādos. Grūtākais – pacelt pakaļu un pasniegties pēc slēpēm. Dažreiz tas ir grūtāk nekā izskatās te uzrakstot.

 

 

Aktuālākās vietas un lietas rudens un ziemas sezonā ko var apmeklēt un darīt Latvijā? Kā tu šajās sezonās pavadi laiku dabā? 

Ja nav sniega – varu ieteikt diskugolfu. Sākt var tepat Mežparkā, tad piedalīties kādā turnīrā un rast jaunus draugus un pilnveidoties.

Ja ir sniegs – distanču slēpošana. Ļoti ceru ka sniega klātbūtne ļaus mums attīstīt slēpju tūrismu – pārgājienu ar slēpēm, kurš notiek nevis pa sagatavotu trasi bet pa skaisti meža taku brienot. Un galapunktā būdiņā deg uguntiņa, ir slts un sajūta, ka kāds gaida…