Jau vairākus gadus Latvijas Televīzijas ekrānos tiek demonstrēti iedvesmojoši raidījumi par ceļošanu tepat pašmāju ārēs un arī ārzemēs. Viena no to autorēm Marta Selecka nesen atgriezusies no Ķīnas, kas pavisam mainījusi viņas stereotipus par šo valsti. Uz labo pusi.
Klau, tu nesen biji Ķīnā. Kādas ir tavas atziņas par šo valsti? Uz turieni ir vērts braukt?
Visur vienmēr ir vērts braukt, tas paplašina redzesloku un ļauj redzēt daudz ko jaunu. Pēc aizbraukšanas uz Ķīnu man pilnībā mainījies iespaids par šo valsti. Mani sākotnējie pieņēmumi bija pilnīgi nepareizi. Šķita, ka tur visi cilvēki strādā fabrikās un kaut ko ražo. Tomēr tā nepavisam nav, jo Ķīna ir kā nākotnes pasaule. Pārsteidzoša, moderna, neticama. Pie viņiem daudzviet pat nav iespējams norēķināties ar kredītkartēm, tā vietā tiek izmantota jaunāka tehnoloģija ar QR kodu. Ķīnieši ir ārkārtīgi strādīgi, visiem interesē nauda. Tā kā Pekinā ir problēmas ar gaisu, pilsēta par minimālu samaksu piedāvā izmantot velosipēdus, kamēr automašīnu vari izmantot tikai katru otro dienu. Tiesa, iedzīvotāji ir viltīgi un sev sagādājuši divus spēkratus, lai var pārvietoties ar auto visu nedēļu.
Tātad, aizbraucot uz Ķīnu, tev bija kultūršoks?
Nu jā, sākumā pilnīgi neko nesapratām, jo ķīniešiem ir hieroglifi. Valstī politika arī neatbalsta, lai iedzīvotāji mācītos svešvalodas. Grib, lai vietējie paliek Ķīnā un strādā tās ekonomikas labā. Līdz ar to reti kurš zināja angļu valodu, bet, tā kā mums bija laba gide, veiksmīgi ar to tikām galā. Vēl Ķīnā ir noteikts, ka pēc 55 gadu sasniegšanas cilvēkiem ir jāiet pensijā. Lielākajai sabiedrības daļai tur šobrīd ir mērķis nodzīvot līdz simts gadiem, tāpēc pēc pensijas vecuma iestāšanās viņi ļoti aktīvi sporto. Sešos no rīta aizgājām uz parku un tas mudžēja no skrējējiem un vingrotājiem, citi vēl meditēja. Pilnīgs trakums! Visu savas dzīves pirmo posmu smagi nostrādājuši, tāpēc pēc pensijas sasniegšanas grib laiku pavadīt pilnvērtīgi. Uz Ķīnu noteikti ir vērts aizbraukt. Tīra un kārtīga valsts, neviens tur nebomžo – komunisms ievieš savas korekcijas. Arī konkurence uz darba vietām tur ir nenormāli milzīga, jo cilvēku valstī ir ļoti daudz.
Pekinā tad acīmredzot bija jūtams, ka gaiss nav tas pats svaigākais.
Protams, to ļoti varēja just. Arī vizuāli sauli visu laiku aizsedza neliela migliņa jeb smogs. Ļoti jocīga sajūta. Vietējie gan stāstīja, ka laikā, kad Pekinā notiek kāds starptautisks samits ar daudzām augsta līmeņa ārvalstu amatpersonām, pēkšņi debesis ir dzidras. Nezinu, kā viņi to panāk, bet tas tiek darīts, lai Ķīna uz pasaules fona izskatītos labi.
Vai pēc kārtīgas izceļošanās tev nav tā, ka vienkārši gribas pabūt mājās un kādu laiku nekur nedoties?
Varbūt tā ir, jā. Vienkārši gribas nedaudz atpūsties. Mums tomēr ir liela slodze, jo ceļojums jāapvieno ar strādāšanu. Ķīnā vispār bija tāds sporta režīms, intensīvs darbs. Tāpēc pašlaik gribas nelielu mieriņu. Starp kolēģiem mums “Whats App” aplikācijā ir savstarpējs čats, kur pēc Ķīnas brauciena sūtījām viens otram bildes ar rasoliem, aukstajām zupām. Beidzot bijām tikuši pie sava mīļā ēdiena.
Pēc zināma laika jau noteikti atkal sēž iekšā dzinulis pēc piedzīvojumiem.
Protams. Gribas visu laiku kaut kur braukt. Ar ģimeni šobrīd tieši plānojam izbraucienu uz Igauniju, kad būs skolēnu brīvlaiks.
Vispār ir viegli apvienot ilgāku ceļošanu ar ģimenes dzīvi?
Ar Ķīnu bija traki, jo man nesen bija piedzimis bērns. Cerēju, ka brauciens nedaudz atliksies, bet tā nenotika. Bija grūti, jo mājās bija jāatstāj mazs bērniņš, bet mana filozofija ir tāda – ja viņš ir piedzimis šādā ģimenē, tāds ir viņa liktenis un tāda būs viņa dzīve.
Tu esi piedzīvojumu medniece?
Man nepatīk šis vārdu savienojums. Noteikti tāda neesmu. Man vienkārši šis darbs ārkārtīgi patīkt. Paši sakām, ka mums ir labākais darbs pasaulē. Redzam pasauli un iepazīstam cilvēkus. Gūstam citādāku pieredzi, nekā ceļojot tāpat savā nodabā. Es mīlu savu darbu.
Vienu Martu Selecku mēs redzam TV ekrānos, bet kāda tu esi ārpus darba un ko dari savā brīvajā laikā?
Es studēju doktorantūru Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Man pietrūkst pavisam nedaudz, lai pabeigtu disertāciju. Drīz man būs doktora grāds komunikācijas zinātnēs. Protams, man ir arī ģimene, kur ir divi puikas – viens pilnīgi maziņš, bet otrs jau liels. Visi kopā daudz kur ceļojam. Lai gan visu savu dzīvi esmu nodzīvojusi Rīgas centrā, manī ir lauku latvieša gēns – bieži uzturos savas ģimenes lauku mājās. Ar vīru arī iegādājāmies īpašumu Kuldīgā, ko pamazām sāksim čubināt.
Pa Latviju arī esi kārtīgi izceļojusies. Vari ieteikt kādu foršu vietu, kur aizbraukt?
Pārsvarā cilvēki Latvijā zina Ventas rumbu, Ainažu molu, Siguldu, Krimuldu, Turaidu, Jūrmalu… Tās visas ir skaistas vietas, taču Latvijā ir arī citas pērles, par kurām vienkārši nav diez ko daudz informācijas. Piemēram, Dviete, kas ir pie Daugavpils. Tur ir neticami skaisti. Savulaik Dvietes upe tika iztaisnota, bet tagad cilvēki izveidojuši projektu, kur upe tiks ielaista atpakaļ vecajā gultnē. Kaut kas neticams. Dviete katru gadu pavasarī pārplūst un tad tā ir skaista vieta, kur laivot, bet apkārtējā vide veido pakalnus, kuros ir uzceltas mājas, jo vietējie jau zināja, ka celsies ūdens līmenis. Tas ir īpašs un pilnīgi neatklāts reģions. Iesaku visiem aizbraukt uz Dvieti un Bebreni. Iedzīvotāji tur attīstījuši arī savvaļas zirgus.
Ceļotājiem, dodoties uz ārzemēm, labāk izmantot tūrisma firmu pakalpojumus vai atklāt pasauli pašiem?
Domāju, vajag būt drosmīgiem un ceļot pašiem. Reizēm, ceļojot ar ģimeni, esmu izmantojusi tūrisma firmu pakalpojumus, piemēram, kad uz atsevišķām vietām bez pārsēšanās aizlidot ir grūti. Līdz ar to izmantoju iespēju lidot ar čārterreisu no Rīgas, lai var aizlidot pa taisno. Nonākdami galā, noīrējam auto un tūrisma firmu ekskursijās nedodamies – mēģinām paši apskatīt vietu, kur esam ieradušies.
15 foršas aktivitātes šim rudenim