Dalīties „Mežā. Stirnu buks uz pilnu slodzi“

Mežā. Stirnu buks uz pilnu slodzi

Stirnu buka CV

Kas tas ir? Taku skrējienu seriāls, kas šobrīd sezonā izaudzis līdz 7 posmiem, katrā 5 dažādas distances. Šīs nav komercsacensības, naudas balvu nav. Bet izjūtu buķete finišā tiek visiem. Endorfīni arī garantēti.

Dzimis. Pirmais Stirnu buks notika 2014. gada vasarā Rimanta Liepiņa dzimto un arī jauno māju (pēc pārcelšanās no dzīves Rīgas centrā uz Ķesterciemu) tuvumā Engures novadā. Vairāki turpmākie skrējieni arī tika rīkoti Kurzemē, kur Rimantam apkaime labāk zināma, arī takuziņi pazīstami. Un tad tikai sākās.

Dzīvesvieta. Ainaviskas vietas visā Latvijā. Stirnu buks lec mežos, pļavās, pakalnos, pat pagalmos un ganībās, pārskrien ceļiem un dažreiz virzās pa tiem, bet pa asfaltu – ne vairāk kā 5–10% no kopējā maršruta garuma. Ja nav taku, biežāk nogriežas pa stigām un bezceļiem nekā pa gludiem, taisniem ceļiem.

Cilts. Skrien gan sportisti, kas piedalās asfalta maratonos pilsētās, gan olimpieši, gan tādi skrējēji, kas vispār uzskata, ka skriet ir muļķīgi. Vidējais skrējēju skaits katrā posmā pērn bija 1696, pagājušajā sezonā kopumā – 4908. Katrās sacensībās strādā aptuveni simts brīvprātīgo. Daži pat nepelna ne sev, ne draugiem dalību nākamajā posmā, bet tik un tā piesakās palīgā.

Privātā dzīve. Daudzi buki uz sacensībām brauc ar ģimenēm, pat ja visi neskrien. Mazākie izskrien Susuru distanci 0,6–1 km, atlikušo dienas daļu pavadot starta laukumā, kur par viņiem ir padomāts. Kad vecāki atskrien, pat ja veikuši tikai iesācēju Vāveres distanci (4–6 km), arī viņiem ir vēl daudz darāmā: apbalvošana, tirdziņi, sarunas ar līdzīgi domājošajiem, labs ēdiens, dzīvā mūzika vai dīdžejs, laiks atpūtai dabā.

Adrese. stirnubuks.lv, #esesmustirnubuks, Facebook katrām sacensībām jauns profils.

Lai patiktu pašiem

Kad Rimants organizēja savu pirmo Stirnu buku, viņš jau bija gana paburzījies dažādos Latvijas skrējienos un viņu garlaikoja to vienveidība. Mērķis bija skaidrs: izveidot tādas sacensības, kurās pašam gribas piedalīties bez jebkādiem bet. Skrējienu pa pilsētām, pa asfaltu Latvijā netrūka, tāpēc Rimantam dzima doma, ka jālec mežā. Arī sirds tā lika. Uz pirmo Stirnu buku, izmantojot sociālos tīklus, Endomondo profilu draugiem un draugu draugiem, kopā sanāca 482 skrējēji. Izjūtas, ko izdevās noķert pirmajā reize, lika šīs tautas sporta veida sacensības organizēt vēl un vēl. Bija labi pavadīt savu laiku savā ciltī, savā kopienā skaistās vietās un brīvā dabā.

Pirmo reizi Stirnu buks lēca 2014. gadā Šlokenbekas muižas apkaimē. Trase veda līdz Āža kalnam, kas ir tāda mazliet mistiska vieta, ar īpašu auru, bet daudziem nebija zināma. Pēc pāris Tukuma Stirnu bukiem Āža kalns ir kļuvis par iecienītāko galamērķi apkaimes skrējēju vidū. Visi, kam patīk skriet pa mežu, aizskrien arī līdz tam, nofotografējas, atveldzējas dabā, jo no kalna paveras skaists skats uz Durbes pili. Rimants ar domubiedriem Āža kalna galā uzlika zīmi, kas sociālajos tīklos tagad bieži manāma. Stirnu buka organizatoru sirdis silda tas, ka skrējēji vietas, kuras redz, veicot distanci cauri mežiem un pļavām, pēc tam iemīl, brauc uz turieni staigāt kopā ar ģimeni vai izskriet.

Atklājēja prieks

Sākumā pašvaldībās un organizācijās, kas saistītas ar vidi, ilgi vajadzējis skaidrot, kāds pasākums tiek plānots viņu teritorijā, bet tagad sportiski cilvēki zvana un raksta no malu malām, lai taču pie viņiem arī Stirnu buks atlec. Rimants pirms katrām sacensībām visus maršrutus ir izskrējis ne reizi vien. Lai izveidotu distanci, kas tiešām trāpa atpakaļ uz starta vietu, izvedot cauri skaistākajām vietām, jārīko ekspedīcijas vairāku dienu garumā. Piemēram, lai Pokaiņu meža apvidū izveidotu aptuveni 30 km garo Lūša trasi, kopā ar mežsargu apvidus mašīnā nobraukuši vairāk nekā 100 km. Tā vienmēr – aizbrauc uz svešu vietu, bet, kad trases jau nomarķētas, šķiet, ka šos mežus, takas un pļavas pazīsti kā savu kabatu.

Pārsteigumu netrūkst. Abavas senlejā nav bijis reizes, kad pretī nenāktu kāds meža zvērs. To tur kā Noasa šķirstā – no katras sugas pa kādam pavīd aiz kokiem. Bet ir arī tukšāki meži, kur labi ja kādu vietējo stirnu buku sanāk pamanīt. Tuvāk pie Rīgas meži izskatās ļoti bēdīgi, jo ir piedrazoti. Rimants ir pārliecināts, ka tie aptuveni 6000 Stirnu buka dalībnieku, kas lēca pagājušajā sezonā, mežā vairs nekad nemēslos, pat ja agrāk ir ko tādu darījuši. Visi, izskrienot Stirnu buka takas, kļūst ne tikai stiprāki, bet arī zaļāki.

Atsaucīgie takuziņi

Dažreiz gadās, ka neizdodas un neizdodas organizatoriem pašiem atrast maršrutus, bet allaž talkā nāk vietējie takuziņi. Kur viņi uzrodas, tā ir mistika, bet vienā brīdī viņi ir klāt. Gadījies arī tā – apskatot Gaiziņa apkārtni, zvana telefons. Madonas novada pašvaldības pārstāvis jautā – kāpēc Stirnu buks vēl nav lēcis tik skaistā vietā kā Vestienas pauguraine? Šajā sezonā Stirnu buks Liepājas Karostas apkaimē lēks tikai oktobrī, bet vietējā nūjotāju grupa jau sen veido trases, regulāri sūtot jaunas, labākas idejas. Pilnīgi brīvprātīgi un azartiski.

Gadās arī tādi pārsteigumi, ka pirms sacensībām, izskrienot ziemā iezīmētu trasi, pavasarī tur jāiegrimst līdz ceļgaliem, tāds dumbrājs. Tad gan ir ziepes un jāmeklē citas takas, kas ne vienmēr uz pasūtījumu iestaigātas. Visgrūtāk ar takām ir Latgalē, kur meži pamatīgi aizauguši. Kad pērn Stirnu buks lēca Mākoņkalna apkaimē, trases vajadzēja spraust caur ganībām un pat lauku sētām. Saimnieki gan bijuši atsaucīgi, kaut gan sākumā daudzi nav sapratuši, kāpēc pāris tūkstoši sportistu grasās rikšot cauri viņu pagalmiem.

Kāds ir Stirnu buka profils

Apkopojot pērnās sezonas skrējēju aptauju, atklājās, ka lielākoties ļaudis piedalās, jo vēlas iepazīt skaistas, ainaviskas vietas. Ne visiem šķiet vienkāršs uzdevums pašiem tādas sameklēt un vēl pie viena nenomaldīties mežā. Sacensībās vairākums ir pilsētnieku, pārsvarā tie ir rīdzinieki, kas brīvdienas dodas baudīt dabā.

Viņi ir nosēdējušies birojos, grib arī pasportot. Aptuveni 44% dalībnieku skrien tikai vienu reizi, kad Stirnu buks lec viņu apkaimē. Ne visi var atļauties izbraukāt posmus pa visu Latviju. Bet tie, kas brauc uz visām sacensībām, jūtas droši, ka organizatori viņus ievedīs mežā, parādīs skaistas vietas, liks sabrist kājas, liks pasvīst, liks padusmoties, bet pēc tam arī izvedīs no mežā ārā. Nereti finišā kāds atzīst: gribētu paskatīties acīs tam kretīnam, kas tik traku trasi nospraudis. Bet skriešanas grūtums aizmirstas ātri, atmiņās paliek labās izjūtas par skaisto dienu Latvijas laukos un mežos.

Ko vajag stirnu bukiem

* Trases garumā jābūt daudzām meža takām, turklāt sākumā tām jābūt gana platām, lai nesanāk drūzmēšanās. Pēc tam skrējēji izretinās un svarīgākas kļūst skaistas dabas ainavas, kas paveras skatam.

* Distancei jābūt gana paugurainai, lai nekļūst garlaicīgi, skrienot pa līdzenumu vien. Neviens nekurn, ja gadās kādi posmi pa grants ceļiem, jo mežā visapkārt ir neizbrienami brikšņi, bet kopumā skriet pa ceļu nav stirnu buku stils.

* Visiem ir svarīgi rezultāti, bet aptuveni 10% buku cīnās par pirmajām vietām.

* Svarīgs ir tusiņš pēc finiša. Tā ir lielākā balva  – pabūt ar savējiem, lai arī publika ir raibu raibā. Īstie stirnu buki (17–22 km) un lūši (27–33 km) sākas no 30 gadu vecuma, zaķu (8–12 km) distancē skrien krosfiteri un tie, kas pašfoto grib uzņemt gandrīz visos tautas skrējienos, kas sezonā notiek.

* Stirnu buka kalnu karalis un karaliene tiek noteikti 200–600 m sprinta posmā, kas parasti ved kalnup. Necik gudri gan nav garajai distancei pa vidu tā sapūlēties, bet tas ir īsti stirnu buku stilā.

Rimants Liepiņš:

Izaicinājums, kas sniedz lielāko gandarījumu, man ir, ja izdodas ievilkt mežā skolēnus. Viņiem sporta stundās ir radies gandrīz vai riebums pret skriešanu. Mani trīs dēli mācās Engures vidusskolā, kur sākumā visi uz mani skatījās kā uz dīvaini, kad piedāvāju, lai skola noorganizē bērnu dalību Stirnu bukā. Dažiem skolotājiem tomēr radās interese un bērnus uz mežu aizveda. Pēc tam vairs viņus dabūt prom no taku skriešanas seriāla nevienam nav izdevies. Kad skola nevarēja saorganizēt autobusu uz Latgali, bērni paši pierunāja vecākus, lai aizved. Tagad arī daudzi šo bērnu vecāki skrien.

Ir arī cīņas sporta komandas, kas brauc uz Stirnu buku, jo sākumā treneri atved, bet pēc tam paši prasa. Lai bērns saprastu, ka skriet pa mežu un laukiem ir forši, kādam tas jāparāda. Paši pēc savas iniciatīvas uz Stirnu buku sāk braukt pēc 30 gadu vecuma, kad jau ir citāda domāšana. Par veselību, Latvijas iepazīšanu un kopīgu laika pavadīšanu!”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Saistītie raksti

Nākamais raksts:

Mārtiņš Kapzems: Priekšroku dod Betmenam

Skaties tālāk, lai uzzinātu vairāk