Mūsējie. Sportiskie

Dāvis Zagorskis, regbists

Regbiju spēlēju no 18 gadu vecuma, un šis būs astotais gads karjerā. Šo sezonu sākšu regbija klubā Jūrmala. Divus gadus traumu dēļ neesmu spēlējis. Bet nākamajā nedēļā atgriezīšos laukumā pēc pārtraukuma.

Šobrīd ar sportu nācies iepauzēt divu savainojumu dēļ. Aizbraucot uz Angliju, mēģināju sevi pierādīt piektajā Anglijas līgā. Treniņā veicot māņkustību, pagriezu celi un pārrāvu krustenisko saiti. Pēc astoņu mēnešu rehabilitācijas biju aizvadījis pāris treniņu un nolēmu, ka esmu laukumam gatavs, bet pārsteidzos un jau piecpadsmitajā spēles minūtē, veicot tvērienu, norāvu krūšu muskuli, taču spēli aizvadīju līdz galam.

Uz visu jāskatās no gaišās puses. Šoziem sanāca garš sagatavošanās posms, kura laikā paspēju sadziedēt traumas. Pirmos treniņus jau esmu aizvadījis un jūtos labi. Jāpiebilst, ka man ļoti patīk strādāt ar jauno komandas treneri Svajūnu Mikalču, kurš domā arī par spēlētājiem, ne tikai par uzvaru.

Savu fizisko sagatavotību jau notestēju Liepājas pusmaratonā. Lai gan pirms tam nebiju gatavojies, bija vieglāk, nekā citi teica.

Eiropas čempionāts A grupā un tam veltītais sagatavošanās cikls joprojām bijis pats grūtākais manā karjerā. Lai rastos priekšstats par divu dienu turnīru, iesaku, cik ātri spējat, noskriet pusmaratonu un nākamajā dienā izdariet to vēlreiz.

Man patīk ne tikai regbijs, bet sports kopumā, kurā iespējams noķert lielāku adrenalīna devu.

Sportā esmu gandrīz visu mūžu. Desmit gadus trenējos BMX krosā. Tam sekoja citi sporta veidi. Vidusskolā sāku spēlēt regbiju. Es dzīvoju Mālpilī, un ilgu laiku mēs trenējāmies trijatā. Pēc pārvākšanās uz Rīgu jau pirmajā gadā ­iekļuvu Latvijas regbijs 7 izlasē, kur esmu aizvadījis piecus gadus.

Anglijā nenonācu talanta dēļ. Es uzskatu, ka šim faktoram nav vispār nekādas nozīmes. Sports – tas ir tikai darbs un degsme.

Es parasti saku: tev jāspēlē tā – vienalga, zaudē vai vinnē, bet tu atdod sevi visu, lai uzvarētu komanda. Kaut tas prasītu lauztu kaulu. Un svarīgi, lai tā domā katrs no komandas. Pēc tam, kad spēle beigusies un trešajā puslaikā ir grūti pacelt alus glāzi, saproti, ka esi atdevis sevi visu, un tā ir vislielākā ­gandarījuma izjūta.

Vienalga, zaudē vai uzvari, bet tu atdod sevi visu,
lai komanda uzvarētu. Kaut tas prasītu lauztu kaulu.

Irbe Tene, skrējēja 

Manai skriešanas karjerai ir priekšvēsture. Pirms tam desmit gadu spēlēju frisbiju – sāku 12 gadu vecumā līdz ar iestāšanos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Sporta stundā mani un vēl dažus pamanīja sporta skolotāja un aicināja pieteikties frisbija treniņiem. Pēc gada mani paņēma komandā KCN Rīga, un jau drīz vien piedalījos Latvijas čempionātā. Spēlējot frisbiju, trīs reizes esmu bijusi Latvijas izlases sastāvā gan junioros, gan sieviešu izlasē. Divas reizes esmu spēlējusi pasaules čempionātā. Jāpiebilst, ka iekļūt valsts izlasē ir salīdzinoši viegli, jo Latvijā ir maz aktīvo spēlētāju. 

Neņemot vērā panākumus, frisbijam nolēmu likt punktu, jo iekšēji jutu: esmu izdarījusi visu, ko spēju. Mans beidzamais mērķis bija startēt Eiropas čempionātā ar sieviešu izlasi. Te nu jāliek komats un jārunā par skriešanu, kas nāca neilgi pēc tam, kad sāku strādāt Sportland. Pirms gada uzņēmums organizēja veikalu skrējēju komandas. Lai gan pirms tam sacensībās nebiju piedalījusies, man bija pavisam skaidrs – es piedalīšos. Rezultātā startēju visos septiņos Skrien Latvija posmos pusmaratonu distancē.

Pēc sezonas beigām sapratu, ka pusmaratoniem jāseko nākamajam solim – būtu tikai loģiski, ja skrietu maratonu. Es trenējos kopā ar savu māsu, kura ir trīs gadus vecāka par mani. Mēs kopīgi pieņēmām lēmumu, ka Lattelecom Rīga skriesim lielo maratonu. Mēģinājām pieteikties Adidas organizētajai programmai Mans pirmais maratons, diemžēl šajā programmā neiekļuvām. Tiesa, dažādu apsvērumu dēļ tomēr pieņēmu lēmumu šogad maratonā vēl nestartēt, gribas sagatavoties pamatīgi. 

Esmu prātojusi par to, kas tad mani skriešanā uzrunā. Jāņem vērā, ka desmit gadus spēlēju komandā, man visu laiku bijuši komandas biedri. Turpretī skriešana ir individuāls iznāciens. Lūk, tā nu es secināju, ka man patīk abējādi. Skriešanas labums ir tāds, ka tu vari paļauties tikai uz sevi, – ja nesasniedz sev izvirzītos mērķus, vari vainot vienīgi sevi, nevis komandu.

Skrienot nedomāju par to, kā kustas manas kājas. No Adidas skriešanas skolas prātā palicis skrējējs Matīss Haritonovs un viņa teiktais, ka visi treniņi ir sagatavošanās paša veidotam eksāmenam. Sacensības tad arī ir šis izlaidums. Un tajā brīdī tu vairs nedomā ne par ko, jo zini, ko esi izdarījis iepriekš.

Skriešanas labums ir tāds, ka tu vari paļauties tikai uz sevi, – ja nesasniedz sev izvirzītos mērķus, vari vainot vienīgi sevi.