NEPAZUST ZIEMĀ

jeb Orientēšanās sezona nebeidzas!

Nav jābūt rūdītam sportistam, lai nodarbotos ar orientēšanās sportu, – galvenais ir vēlme izmēģināt kaut ko jaunu.  Pats labākais – to darīt var arī ziemā.

Orientēšanās sports pēc savas būtības ir sporta veids, kas palīdz ne tikai pilnveidot fizisko sagatavotību, bet arī asināt prātu un uzlabot koordināciju. ­Orientēšanās attīsta navigācijas prasmes – kā izmantot karti un kompasu, lai virzītos no punkta uz punktu.

Kāpjam uz slēpēm un laižam!

Ziemas orientēšanās dalībniekiem ir jāizmanto kartes un kompasi, ar kuru palīdzību nepieciešams atrast kontrolpunktus. Orientieristiem ir jāmāk lasīt karti, proti, uz kartes jāprot atpazīt ne tikai kontrolpunktus, bet arī apzīmējumus, jo no tā ir atkarīgs, cik viegli vai grūti būs pieveikt distanci. Karte ir veidota tā, lai sniegtu orientieristam visu iespējamo informāciju par maršrutiem, kontrolpunktiem, šķēršļiem un grūtībām, kas varētu rasties distancē. Piemēram, uz kartes var būt atzīmēti posmi, kuros sniega kārta ir biezāka vai plānāka, kas var apgrūtināt vai atvieglot dalībniekiem distances pieveikšanu. Pārsvarā ziemas orientēšanās distances orientieristi veic slēpojot, bet ir arī atsevišķi posmi, kurus var veikt skriešus.

Viens mežs, dažādas distances

Ziemas orientēšanās sacensībās pieejamas dažādas distances, lai katrs – gan iesācēji, gan rūdīti mežu skrējēji – varētu izvēlēties sev piemērotāko. Distances atšķiras ne tikai pēc grūtības pakāpes, bet arī pēc ­garuma, piemēram, sprinta distance ilgst aptuveni piecpadsmit minūtes, savukārt īsā distance – aptuveni divdesmit piecas minūtes. Izvēloties maršrutu, vajadzētu ņemt vērā karti, jo pēc tās var izvērtēt, kurš no variantiem varētu būt labākais un arī piemērotākais. Distanču uzdevums ir pārbaudīt orientēšanās un koncentrēšanās spējas, kā arī slēpošanas iemaņas.

Uzticies sev!

Orientēšanās trases ir dažādas, un lielākoties tiek izvēlētas mazāk zināmas teritorijas, jo tikai tādā veidā var attīstīt orientēšanās maņas. Treneri uzsver, ka orientēšanās sports zināmā mērā var palīdzēt pārvarēt bailes un attīstīt sevī drosmi. Ir jābūt gana drosmīgam un izturīgam, lai viens pats dotos nezināmos apvidos. Katru reizi, kad sanāk kļūdīties, bet punktu tomēr izdodas atrast, notiek mācīšanās un pieredzes uzkrāšana – sportists kļūst vairāk pieredzējis un pārliecināts par savām spējām. Jāpiemin arī, ka orientēšanās sporta pamatā ir spēja balansēt starp garīgo un fizisko attīstību – svarīgākais ir atrast līdzsvaru starp abām šīm maņām. Un nevajag aizmirst, ka orientēšanās pati par sevi ir individuāls sporta veids, kurā daudz ko nosaka spēja uzticēties sev, sava spēka un iespēju robežu apzināšanās.

Dažādie orientēšanās veidi

Orientēšanās sportā pastāv vairāki virzieni, un katrā no tiem var atšķirties nepieciešamais ekipējums, zināšanas un izmantotā taktika.

Rogainings ir komandu orientēšanās sports īpaši garā distancē, kurā jāapmeklē pēc iespējas vairāk kontrolpunktu un jāvāc punkti.

Veloorientēšanās disciplīnā kon­trolpunktu meklēšana notiek, braucot ar velosipēdu.

Orientēšanās taku distancē īpaši piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo dalībniekiem no vairākiem redzamiem kontrolpunktiem jānosauc tas, kurš attēlots kartē. Šajā distancē pārvietošanās ātrumam nav izšķirīgas nozīmes.

Kas nepieciešams, uzsākot ziemas orientēšanos?

• Labs slēpošanas inventārs – slēpes, nūjas un slēpošanas apavi.

• Apģērbam ir jābūt ērtam un piemērotam slēpošanai, lai orientierists varētu viegli un bez piepūles ­kustēties.

• Kartes turētājs. Parasti tas ir pie­stiprināts pie orientierista krūtīm un ļauj slēpojot aplūkot karti.

• Kompass, ko orientieristi parasti piestiprina pie kartes turētāja vai rokas.