Kaspar, vai atceries to brīdi, kad kļuvi atkarīgs no sporta?
(Iesmejas!) Nē, neatceros. Tas nenotika ar vienu zīmīgu klikšķi. Sports mani ir ievilcis palēnām. Kādreiz šķita, ka ļoti daudz daru, bet trūka sapratnes – kāpēc to daru. Tagad saprašana par treniņu lietderību nāk arvien vairāk. Un gribētos teikt, ka tā kļūst arvien pareizāka.
Tu vari raksturot sajūtu pēc laba treniņa?
Manuprāt, dzīve sastāv no mazajām uzvarām. Un kaut kādā mērā katrs treniņš ir sevis piespiešana, pēc kā seko rezultāts. Lai saprastu arī nesportisti, jāsaka, ka šis rezultāts ir pielīdzināms algai, ko strādājošais saņem mēneša beigās.
Man katru reizi pēc treniņa ir milzīgs gandarījums par paveikto. Tā ir mazā uzvara, kas pakāpeniski mainās, testējot un kāpinot savus limitus sporta zālē, braucot ar riteni vai slēpojot.
Bet – ko darīt gadījumos, kad prāts mudina noslinkot un neiet uz treniņu?
Te ir vecais stāsts par sadzīvošanu ar sevi. Kas var būt trakāks, ja neesi saskaņā pats ar sevi? Ja iepriekšējā vakarā esi nolēmis celties uz rīta rosmi, bet rezultātā tu piecelies un neaizej… Es nemelošu, sakot, ka man tā nav bijis. Ir cilvēki, kuri spēj sev samelot un sadzīvot ar šādu pielaidību. Turpretī es sevi graužu, ja gadījies noslinkot.
Cik nav bijis tā, ka viss ķermenis sāp un gribas palikt gultā, bet tajā pašā laikā es sevi piespiežu piecelties, autopilotā aizeju un izdaru nepieciešamo. Šādi lēmumi vainagojas ar gandarījumu. Lai sevi disciplinētu, pieturos pie plāna. Ja esmu treniņnometnē – tad diskusijas ir liekas. Es strādāju, jo zinu, kāpēc šeit esmu.
Kā darbā.
Tieši tā. Atnāksi vienreiz vēlāk, otrreiz vēlāk, un tevi atlaidīs. Slinkojot sezonas beigās nevarēsi ieskatīties spogulī un pateikt sev: „Es nokapāju un izdarīju visu, ko varēju.”
Un cik liela nozīme panākumos ir sportista domāšanai?
Nozīme ir ļoti liela. Viss sākas galvā. Galu galā – vai tu pats gribi braukt motokrosu vai to grib tavs tētis? Starp citu, ir ļoti daudz labu sportistu, kuri varētu kļūt par olimpiskajiem čempioniem, bet viņi netiek galā ar galvu.
Tev ir kāds ieteikums tiem, kuri ar savu galvu nav tikuši galā? Ko viņiem darīt – nomierināties?
Kad tu cilvēkam, kurš psiho, saki – nomierinies, viņš nenomierinās. Tas tā nestrādā. Ja runājam par sportu, tad tā ir sevis izprašana mūža garumā. Sportisti sacensībām gatavojas dažādi. Kādam iepriekšējā vakarā vajag vīna glāzi, kādam nepieciešams sekss, kādam der būt cilvēkos, vēl kāds nomierinās un sakārto sevi, skatoties filmu pirms miega. Kādā intervijā cīkstonis Konors Makgregors teica, ka viņš stresu ēd brokastīs.
Vai vari raksturot sportista dabu?
Neatlaidība un prasīgums gan pret sevi, gan citiem. Bet viena vadošā kopsaucēja, manuprāt, nav, jo sportisti tomēr ir dažādi.
Tavs sauklis ir – sports mani padara stiprāku. Kā tu to saproti?
Sports daudz ko iemāca. Ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Turklāt sportists kļūst stiprāks arī komunikācijas ziņā – viņš komunicē ar sponsoriem, žurnālistiem, faniem un citiem sportistiem. Sportists iepazīst ļoti dažādus raksturus. Šīs kvalitātes un pārbaudījumi sportistam palīdz vieglāk sagremot dažādas dzīves situācijas.
Kāds būtu tavs ieteikums tiem, kuri vēl nav sākuši sportot?
Atrunas par laika trūkumu es uzskatu par nepamatotām.
Cilvēks ir tāds jocīgs radījums – viņš streso, skrien, pelna naudu, ēd ātri un neveselīgi. Tad 40 gados, kad viņš ir nopircis labu mašīnu, nomaksājis dzīvokļa kredītu un labi apģērbies, sāk kārtot savu veselību. Bet veselība ir numur viens, bez kuras tu nevari neko. Par to ir vērts aizdomāties.
Iespējamā misija