Sports nav nesasniedzama vīzija televīzijas ekrānā, tā ir taustāma bauda, kas palīdz atbrīvoties, iztaisnot mugurkaulu, sakārtot galvu un dāvāt sev saulainu rītdienu.
Santa Možeika (Nike outlet veikala vadītāja t/c Origo)
“Sākot skolas gaitas, kļuva skaidrs, ka nodarbošos ar sportu, lai gan vecāki iesākumā mani sūtīja mākslas skolā,” apstiprinot savu saderību ar sportu, stāsta tirdzniecības centra Origo veikala Nike outlet vadītāja Santa Možeika. Desmit gadu savas dzīves Santa ir pavadījusi uz sporta zāles dēļiem, skrienot, metot un apvadot savas pretinieces basketbola laukumā. “Basketbolu sāku spēlēt sākumskolā, bet vēlākajos gados spēlēju arī dažādos klubos – TTP un Rīdzene.”
“Basīti izvēlējos tāpēc, ka jutu – man patīk ātrums un komandu sporta gars –, lai gan individuāli braucu arī uz vieglatlētikas čempionātiem,” atceras Santa. “Man bija labi rezultāti sprintā, tāllēkšanā. Tomēr individuālie sporta veidi man nepatīk. Atceros sajūtu, ar kādu braucu skriet krosu,” Santa, to sakot, viegli nodrebinās. “Basketbola treniņos vienmēr jutos brīvāk un mierīgāk. Spēlējot komandā, redzēju attīstību gan sevī, gan komandā, – iespējams, tāpēc vadu kolektīvu, jo man patīk veidot spēcīgu komandu.”
Frisbija pionieru rindās Santa nonākusi, pateicoties Valdai Kublickai, kas šo sporta veidu popularizējusi Salaspilī, aicinot piedalīties visus spēlēt gribošos. “Patiesībā uz pirmo sanākšanu aizgāju līdzi draugam. Jāpiemin, ka tolaik frisbijs Latvijā pat nebija pacēlies no skrejceļa.”
Nu jau Santa frisbiju spēlē vairāk nekā desmit gadu komandā Salaspils FK un ir viena no nedaudzajām, kas stāvējusi pie šā salīdzinoši jaunā sporta veida šūpuļa no pirmajām dienām. Jautāta, kādas emocionālās vērtības Santa ieguvusi frisbijā, viņa ilgi nedomā un atsaka: “Zini, man šķiet, ka frisbijā esmu vairāk ielikusi no sevis nekā emocionāli guvusi.” “Kad sāku spēlēt, man vislabāk patika spēlēt zonā. Tagad vairāk patīk midla pozīcijā, kas ir starp saspēli un zonu.” Starp citu, Santa par aizvadīto 2014. Gada sezonu ir saņēmusi balvu kā labākā aizsardzības spēlētāja. Šis individuālais apbalvojums viņai nav pirmais, tomēr Santa vairāk novērtē komandas kopējos panākumus. “Sportojot es izlādējos. Pēc darba aizeju uz treniņu, kur viss dienā uzkrātais pārvēršas perfektos metienos un ķērienos. Sportojot esmu ļoti norūdījusies – esmu izturīga un spēcīga. Vājāku vīrieti varētu nolikt pie vietas, bet ārmreslingā dažu labu veci esmu arī nolauzusi,” atklājot sava sportiskā rakstura šķautnes, stāsta Santa. “Starp citu, spēlējot frisbiju, asinās arī reakcija. Man dzīvē ir bijušas neskaitāmas situācijas, kurās kaut kas krīt, piemēram, darbā, un vienīgā, kas noreaģē un noķer, esmu es,” rezumē Santa Možeika.
Kaspars Ozoliņš (Sportland vadītājs t/c Mols)
“Esmu trenējies volejbolā un futbolā, tomēr savas sportista gaitas aizsāku, spēlējot basketbolu vefā pie Andra Rudzīša, vīra, kas komentārus neprasa,” stāsta Kaspars Ozoliņš, kas Sportland ir uzticīgs jau gandrīz desmit gadu un piekto gadu vada Sportland veikalu tirdzniecības centrā Mols.
Neņemot vērā pieredzi basketbolā un futbolā, Kaspars ilgus gadus spēlējis arī galda tenisu un savulaik Latvijas reitinga tabulā atradies pirmajā simtniekā no tūkstoš republikas spēlētājiem. “Varbūt šķiet, ka galda teniss nav grūts, bet nospēlēt pāris maču ar kaislīgu atdevi viegli nav. Fiziski jābūt ļoti gatavam,” piebilst Kaspars. “Katram pretinieka raidītajam sitienam jāatbild ar kustību. Ja kājas nav sakārtotas, rezultāts izpaliks. Pat ja reakcija ir teicama, tā nelīdzēs!”
Lai dažādotu dzīvi, Kaspars galda tenisa karjerai ir pielicis zināmu punktu un šobrīd jau ceturto gadu spēle florbolu komandā Nūjas.lv. “Viss sākās ar Sportland turnīru vasaras līgā. Pēc vasaras turpinājām arī ziemas sezonu. Man piemita laba reakcija, turklāt jau iepriekš biju stāvējis kastē, spēlējot futbolu, tāpēc kļuvu par vārtsargu,” savu florbolista evolūcijas ceļu skaidro Kaspars. “Tiesa, mans augums nav piemērots vārtsarga specifikai. Esmu garš. Augumā īsākajiem vairāk jāpārvietojas, bet man vienkārši jāiztaisnojas, jāizvērš pleci. Es spēli vairāk lasu un kustos tikai
pēdējā brīdī. Tiesa, ļoti bieži sanāk bumbiņu neredzēt, jo kāds maisās pa priekšu. Dažreiz ir tā, ka jālūr pretiniekam caur kājām, lai redzētu laukumā notiekošo. Protams, ja līdzās nav veiksmes, salaist var ne mazums vārtu, tāpēc dažreiz pietiek ar paceltām rokām un izvērstiem pirkstiem,” paceļot rokas, vizualizē Kaspars.
“Ar sportu nodarbojos tāpēc, ka tā ir iespēja atslēgties no ikdienas un iegūt ko jaunu. Tā ir arī iespēja sevi pilnveidot – mācīties no savām kļūdām. Turklāt, pateicoties sportam, arī dzīvē spēju saglabāt mieru un nosvērtību, jo visas emocijas paliek laukumā. Kādas kvalitātes esmu ieguvis? Noteikti reakciju, koordināciju, kustību biežumu. Esot laukumā, smadzenes strādā ātrāk, tāpēc arī dzīvē sanāk redzēt vairāk, nekā pašam šķiet,” pārlaidis skatienu security monitoram, atklāj Kaspars.
Lāsma Kublicka (Sportland pārdevēja t/p Alfa)
“Sportā nonācu, pateicoties vecākiem. Bērnudārzā negāju, tāpēc apmeklēju dažādus pulciņus. Esmu dejojusi modernās dejas, līnijdejas, tautiskās dejas. Pilnveidojusies vieglatlētikā un trenējusies basketbolā. Jāsaka – komandu sports man vienmēr ir paticis labāk,” stāsta tirdzniecības parka Alfa veikala Sportland pārdevēja Lāsma Kublicka.
“Man padevās augstlēkšana, tāllēkšana, taču tam visam pienāca drīzs gals, jo kopš septītās klases spēlēju frisbiju. Šķīvīti mētāju, pateicoties savai mammai, kas ir sporta skolotāja un trenēja puišus Salaspils 1. vidusskolā.” Frisbijs Lāsmu aizrāvis uzreiz. “Atceros, kā aizbraucu līdzi mammai un viņas trenētajai komandai uz sacensībām. Man riktīgi iepatikās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka puiši spēlē daudz baudāmāku spēli, piesātinātu ar augstiem lēcieniem un līdaciņām,” paskaidro Lāsma. Šķīvīša mešana ir ātrs un dinamisks sports, kurā nav nepārtrauktas apstāšanās.
Frisbijā nav tiesneša, tāpēc visas domstarpības spēlētāji risina turpat laukumā. Tas jāizdara pusotras minūtes laikā, pretējā gadījumā spēle turpinās un sods nav ieskaitīts. “Spēlējot frisbiju, esmu iemācījusies runāt un argumentēt konfliktu situācijas.” Spēles laukumā gūtās traumas (kas nav retums) Lāsmu nebiedē. Tomēr viņa atzīst: “Esmu kļuvusi miermīlīgāka. Vairs neizeju uz tiešajiem kontaktiem, bet izvērtēju situāciju.” Iespējams, šāda piesardzība laukumā Lāsmai piezagusies pēc gūtās galvas traumas. “Santa mēģināja dot piespēli. Ķēru, taču neveiksmīgi. Atsitos ar galvu pret zāles grīdu un zaudēju samaņu. To dienu no savas dzīves esmu zaudējusi. Neatceros. Pēc smadzeņu satricinājuma mēnesi gulēju mājās,” stāsta Lāsma. “Taču lūzumus un sastiepumus neesmu piedzīvojusi. Zilumi gan man ir daudz un bieži,” turpina Kublicka.
“Bez sporta es nevarētu. Tā kā ļoti daudz strādāju, izlāde brīvajā laikā ir vitāli nepieciešama. Spēlējot frisbiju, esmu ieguvusi daudz draugu, kas ir kā ģimene. Turklāt esmu iemācījusies savaldīties, jo pēc spēles pretinieki cits citam vērtē spēles garu. Visaugstākā balva ir tad, ja saņem pirmo vietu un spēles garu,” sarunu noslēdz vairāku gadu rezultatīvākā Salaspils FK spēlētāja Lāsma Kublicka.
Māris Bērziņš (Sportland veikala vadītāja vietnieks t/c Domina Shopping)
“Viens no Nike dibinātājiem ir teicis: ja cilvēks spēj kustēties, viņš jau ir sportists,” tā atbildot uz jautājumu par savām gaitām sportā, saka Māris Bērziņš, tirdzniecības centra Domina Shopping veikala Sportland vadītāja vietnieks.
Mārisaudzis Rankā un, kā saka pats, visas vasaras un katrs brīvais brīdis pavadīts kustībā: skriešanā, lēkšanā, bumbas spēlē ar draugiem. “No pirmās klases nopietni trenējos brīvajā cīņā. Tas ir cīņas sporta paveids, kurā divi vīri uzvelk apspīlētus triko un viens otru moka uz paklāja,” ironizē Māris. “Lai gan šajā sporta veidā trenējos līdz devītajai klasei, nekādus rezultātus ārpus rajona netiku guvis, jo, jāatzīst, mentāli šis cīņas sports nebija mana izpausmes forma. Brīvā cīņa vairāk piemērota rumāņiem, gruzīniem un Krievijas dienvidu tautām.” “Pat nezinu, kā īsti pareizi būtu teikt – futbolists vai…? Nē, tomēr futbolists,” meklējot īsto apzīmējumu, svārstās Māris, kas kopš skolas laikiem spēlē telpu futbolu jeb futsal.
“Telpu futbolā uz laukuma ir četri spēlētāji un vārtsargs. Starp citu, iespējams, futsal iekļaus olimpiskajās spēlēs.” Laikā, kad Māris studējis RTU, telpas futbolu apguvis pie trenera Vadima Arakčejeva. “Tagad mazliet nožēloju, ka pārāk maz ieklausījos trenera teiktajā. Vadims tiešām ir zinošs speciālists. Nezinu, vai pateicoties sportam vai briedumam, bet esmu kļuvis mierīgāks. Protu sagaidīt savu iespēju. Turpretī agrāk biju ļoti impulsīvs, bieži arī nevietā.” “Uzkrātā pieredze brīvajā cīņā palīdz arī futbolā. Cīkstēšanās iemācījusi just katru sava ķermeņa šūnu, līdzsvara sajūtu kustībā un ātrumā. Spēlējot futbolu, ir tuvcīņas, kontakti, tāpēc spēlētājam jābūt maksimāli impulsīvam un asam,” stāsta futsal komandas Garāža spēlētājs Māris Bērziņš.
“Bet, zini, tomēr nevar teikt, ka esmu tikai futbolists. Es skrienu arī pusmaratonus un nodarbojos ar skrituļslidošanu. Turklāt nav tā, ka mana dzīve aprobežojas tikai ar sportu, jo strādāju un man jābūt par paraugu komandai, kuru vadu. Lasu un ņemos par katru mazāko sīkumu, kas šeit redzams,” pārlaidis skatienu pāri veikalam, saka Māris. “Draudzene dažkārt pārmet, ka futbols man ir pirmajā vietā. Taču tā nav, lai gan sports ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, jo ticu, ka bez tā mana rītdiena nebūtu tik forša,” rezumē Māris Bērziņš.
Teksts: Ralfs Dravnieks, foto: Gatis Gierts (F64)