Bērni aug un mācās ne vien skolā un ģimenē, bet arī ārpusklases nodarbībās, kurās nereti pavada lielāko daļu savas bērnības un jaunības. Futbola skolas Metta dibinātājs un priekšsēdētājs Ģirts Mihelsons stāsta, kādas vērtības un kāpēc tiek mācītas jaunajiem censoņiem, lai tie augtu ne vien par meistarīgiem futbolistiem, bet arī – galvenais – par sociāli atbildīgiem un emocionāli inteliģentiem cilvēkiem.
Sportiskā meistarība ir tikai viens no aspektiem, ko vērtē, izvēloties izlašu spēlētājus. Vērā tiek ņemts arī tas, kāds cilvēks tu esi: vai proti sevi kontrolēt un esi disciplinēts, vai esi adekvāts un atbildīgs, vai cieni pretiniekus un apkārtējos, vai esi godīgs un draudzīgs… Tam visam ir liela nozīme ne vien futbolā, bet arī dzīvē, tāpēc pievēršam tam lielu uzmanību. Jau no pašiem pirmsākumiem mūsu mērķis ir veidot sev apkārt tādu vidi un sabiedrību, kādā paši vēlētos dzīvot.
- mācība: katrai lietai ir sava vieta
Pašus mazākos spēlētājus vecuma grupā no četriem, pieciem gadiem jau pirmajā treniņā iepazīstinām ar futbolu un vispārējo fizisko īpašību attīstību. Papildus bērni mācām sagatavoties treniņam un paskaidrojam, ka ikvienai lietai ir sava vieta – gan futbola laukumā, gan treniņu somā. Šajā vecumā bērns ir ļoti saistīts ar ģimeni un vecāku uzskatiem, tāpēc ir svarīgi, lai arī viņi ieklausās mūsu stāstītajā un ievēro principus, ko vēlamies iemācīt bērniem. Savā ziņā notiek arī vecāku audzināšana – bieži vien tieši vecāki ir tie, kas pa roku galam samet somā treniņa apģērbu un vēlākos gados brīnās, kāpēc bērns ir tik izklaidīgs. Pareizais paraugs ir tāds, ka vecāki krāmē somu kopā ar bērnu, katru treniņam nepieciešamo lietu rūpīgi ieliekot somā. Kāpēc tas jādara? Tad, kad bērns pats gatavosies treniņam, būs gandrīz neiespējami, ka viņš kaut ko aizmirsīs. Mēs nevaram pāraudzināt visus vecākus, bet vismaz bērniem varam iedot to augsto standartu, pēc kā dzīvojam te.
- mācība: gatavība treniņam
Jau no paša sākuma pievēršam uzmanību tam, kā bērni nāk uz treniņiem, – var redzēt, vai viņa forma ir bijusi izņemta no sporta somas un sagatavota nākamajam treniņa vai nē. Skaidrs, ka mēs bērnu nebārsim, bet tikai parunāsim par to, vai tiešām notikusi gatavošanās treniņam. Šis ir pirmais signāls, kas ved pie sarunas ar vecākiem, jo zinām: pat šādas sīkās lietas pēcāk atspēlēsies. Vecāki pieļauj kļūdu arī pēc treniņa, bērnam nenovelkot formu, bet raujot viņu pēc iespējas ātrāk mājās. Arī pēc treniņa nepieciešams noģērbties, visu glīti salikt somā, pārģērbties un tikai tad doties mājās.
- mācība: lēmumu pieņemšana
Laukumā nemitīgi jāpieņem lēmumi – bez tiem spēle nav iedomājama. Galvenais – vēlāk jābūt spējīgam uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
- mācība: atbildība
Nometnēs puišiem sadalām pienākumus, piemēram, sešiem vai septiņiem puišiem jāmazgā visas komandas krekliņi. Ja viņi laikā formas neizkar, komandai jātrenējas slapjos kreklos. Tā ir atbildība pret komandas biedriem. Tāpat uzstājam, ka uz treniņu jāierodas laikus. Arī tad, ja sanāk nokavēt, jo dzīvē dažādi mēdz gadīties, sakām, ka jāpienāk pie trenera un jāpastāsta, kas īsti noticis, – treneris nav nezvērs. Ja uz treniņu netiek, trenerim jāuzraksta ziņa un jāpabrīdina. Tā mēs vēlamies iemācīt atbildību gan pret sevi, gan komandas biedriem, gan trenera darbu.
- mācība: sasveicināšanās
Stingra sasveicināšanās ar treneri un skatīšanās acīs ir obligāta katra treniņa sākuma sastāvdaļa. Tā bērns mācās nebaidīties no citiem un droši sveicināties.
- mācība: drosme un sapņi
Kopā ar jauniešiem definējam konkrētus mērķus, ko vēlamies sasniegt. Lai to izdarītu, ir vajadzīga drosme. Mēs stāstām un mācām jaunajiem spēlētājiem, ka pēc kritiena vienmēr jāceļas – kā laukumā, tā dzīvē. No neveiksmes nedrīkst nobīties. Panākumu piedzīvos tikai tas, kas neveiksmi pieņems kā jaunu iespēju un izaicinājumu.
- mācība: patstāvība
No sešu gadu vecuma sākas pirmās dienas nometnes, kurās bērniem mācām patstāvību sadzīviskās lietās, lai viņi jau pēc dažiem gadiem būtu gatavi diennakts nometnēm. Futbols šajās nometnēs aizņem 20–25%, pārējās ir sadzīviskas lietas, kuras te jāpaveic bez vecāku palīdzības. Diena sākas ar treniņu, tad mums ir dažādas intelektuālas un sadzīviskas spēles. Pēc tam mēs paēdam pusdienas un guļam diendusu. Protams, tie ir bērni un viņus nevar acumirklī nolikt gulēt, bet mēs pieradinām pie šāda futbolistu režīma. Tas nākotnē atmaksājas – kad futbolistiem ir 14 gadu, mēs pēc spēles varam pateikt: “Čaļi, nākamā spēle ir pēc trim stundām, – tagad četrdesmit minūtes nosnaužamies!” Un viņi visi aizies pagulēt, nevis spēlēs sunīšus, jo zina – tas ir vajadzīgs.
Bērnam sasniedzot astoņu gadu vecumu, vairs neļaujam garderobē ieiet viņa vecākiem. Tāds ir mūsu noteikums – bērnam pašam jātiek galā ar savu formu un apģērbšanos. Garderobēs drīkst iet tikai spēlētāji, treneri un personāls. Sports ir patstāvība jau no paša sākuma – patstāvība un pašdisciplīna, spēja pielāgoties apstākļiem un nenobīties. Tās ir pirmās lietas, ko jaunietim dod sports, vēlāk jau seko arī veselība un pārējās lietas.
- mācība: disciplīna
Šeit tiek iemācīta disciplīna dzīvei, kas vēlāk atspēlējas arī futbola laukumā un – galvenais – cilvēka darbos turpmākajā dzīvē. Pašdisciplinēts cilvēks dzīvē var sasniegt lielas lietas. Esam novērojuši: tie futbolisti, kas izauguši pie mums, ļoti krasi atšķiras no tiem, kas pienāk no malas. Viskrasākās atšķirības redzam, sākot pirmās reģionālās spēles, – Mettas puiši nekad pirms vai pēc spēlēm nespēlēs sunīšus. Nekad nebraukās augšā un lejā ar sporta kompleksa liftu. Mēs ar puišiem izrunājam, kāpēc braucam spēlēt un kāds ir mūsu mērķis. Ja esam turnīrā, tad spēlējam futbolu. Ja ejam izklaidēties, tad var spēlēt sunīšus un braukāt ar liftu.
- mācība: higiēna
No astoņu gadu vecuma mums ir obligāts dušas apmeklējums pēc katra treniņa un spēles. Arī šim pasākumam ir jāsagatavo gan bērns, gan ģimene – sāksim ar to, ka vienmēr jāpaņem līdzi dušas čības, dvielis, želeja. Viegli neiet, jo dušās ir savi izaicinājumi – gribas slidināties, noskrūvēt dušas galviņas, apšļakstīt griestus –, bet tādā veidā notiek mācīšanās, un mēs par to runājam. Vēlāk, braucot uz garākiem turnīriem, kur jāpaliek pa nakti, mēs zinām, ka mūsu puiši mazgāsies dušās un, galvenais, mācēs to darīt, neko neplēšot un izturoties ar cieņu pret telpām. Tā mēs atstājam labu iespaidu par sevi. Esam dzirdējuši komplimentus, ka pēc mūsu komandām apkopējai garderobē nekas nav jādara. Nekad nebūs tādas situācijas, ka Metta aiziet no ģērbtuves un atstāj aiz sevis atkritumu kaudzi. Protams, varētu jau atstāt un ļaut apkopējai tīrīt, jo tas ir viņas darbs, bet mums ir savi standarti. Arī tad, ja mūsu puiši aiziet paēst, piemēram, uz parku ar līdzpaņemtu ēdienu, varu garantēt, ka pēc viņiem nepaliks neviens papīrs.
10. mācība: nē cigaretēm
Metta ētikas standarti ir veidojušies gadu gaitā, bet vienu ievērojam jau no laika gala: mums nekad nebūs smēķējoši treneri. Pat ne „brīvdienu” smēķētāji. Ir bijis, ka atsakām darbu tikai tāpēc, ka treneris smēķē, – mēs nevēlamies to redzēt šeit. Protams, nebūsim naivi – jebkurš pusaudzis to ir pamēģinājis, bet vēlamies parādīt, ka tas nav pareizais ceļš. Tas ir izdarāms tikai tādā gadījumā, ja paši rādām pozitīvu paraugu. Ar vecākiem ir bijušas asākas diskusijas, kad viņi, skatoties bērnu spēles, pie laukuma izdomā iedzert aliņu vai uzpīpēt, – arī to mēs neļaujam. Mēs esam izvirzījuši konkrētus standartus, kurus ievērojam paši un bez atkāpēm mācām tos mūsu audzēkņiem, kā arī prasām tos ievērot audzēkņu vecākus.
11. mācība: Latvijā runā latviski
Pie mums ir gaidīti visu tautību bērni, bet mūsu vidē bērns būs spiests runāt un mācīties latviešu valodu, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties treniņos. Mūsu uzstādījums ir tāds: treneri runā latviski, kā arī augstu tiek vērtētas valsts vērtības. Protams, ja kāds bērns pavisam nesaprot, viņam tiek paskaidrots un palīdzēts arī citā valodā, bet jaunieši tiek motivēti iemācīties latviešu valodu. Jā, nereti vecāki savus bērnus ved uz Mettu tieši tāpēc, ka šeit valodu var iemācīties ļoti ātri.
12. mācība: reprezentācija
Agrāk mums bija tikai treniņu formas, bet tagad saviem spēlētājiem izsniedzam arī ikdienas apģērbu un ziemas jakas. Ja mums ir pasākums, mēs gaidām, ka mūsu spēlētāji uz tiem ieradīsies Mettas ziemas jakās. Mums katru gadu ir noslēguma pasākums Latvijas Universitātes Lielajā aulā, uz kuru visiem jāierodas svinīgā apģērbā. Mēs esam vienojušies, ka kopā kā klubs esam vienoti, – kamēr puiši ir saistīti ar klubu, viņiem ir jābūt solīdiem. Tā nav tikai mūsu izdomāta iegriba – kad spēlē nacionālajā izlasē, pat uz brokastīm neviens nenāk dušas čībās vai ar nokavēšanos katrs savā laikā. Komanda satiekas, visi kopā iet pie galda, kājās ir apavi. Tā atkal ir atbildība, un tā veidojas komandas gars. Jo tikai komanda, kurā valda atbildība, disciplīna un komandas gars, var paveikt lielas lietas. Un mums kā mazai valstij, lai tiktu pamanīta, nav citas iespējas, kā visās jomās uzturēt TOP kvalitāti.
Overly konkurss