Tas ir Fakts

Viņam ir brūnā josta karatē un dažnedažādi tituli, ko apliecina medaļas. Viņš ilgu laiku ir uzstājies kopā ar Gačo un, ja nebūtu kļuvis par mūziķi – spēlētu hokeju. Bet šobrīd viņš ir reperis,un viņa skatuves vārds ir Fakts.

– Tas ir tiesa, ka tevi sauc Jānis Šmēdiņš? 

– Jā! (Smejas.) Un brīvajā laikā es mēdzu uzspēlēt pludmales volejbolu.

– Starp citu, būtu labs PR gājiens, ja tu izdotu albumu nevis kā Fakts, bet kā Jānis Šmēdiņš.

– Jā, bet uz albuma vāka jābūt viņam (smejas). Mani joprojām feisbukā atzīmē bildēs, domājot, ka esmu tas Jānis Šmēdiņš. Daži arī mēdz uzrakstīt – vakar bija laba spēle.

– Bet volejbolu mēdz uzspēlēt, ja?

– Ja godīgi, volejbols mani nesaista. Es vairāk esmu hokeja cienītājs. Pēdējā laikā pašam uzspēlēt nav sanācis, bet kādreiz ziemā uz dīķa bieži kāpu. Kad biju mazs, ļoti vēlējos spēlēt hokeju, bet tolaik vecākiem nebija tādas naudas, lai mani finansētu.

– Kāpēc tu gribēji spēlēt hokeju?

– Patiesībā hokeju es mīlu vairāk nekā mūziku. Es esmu pilnīgi traks NHL fans. Tam ir sava vēsture. Mans tēvs ir liels hokeja fans. Bērnībā sekoju Latvijas izlases spēlēm. Šķiet, biju sešus gadus vecs, kad tēvs mani modināja naktī, lai es redzētu, kā Sandis Ozoliņš spēlē finālā. Tolaik NHL tiešraides televīzijā nebija. Vienīgi reizēs, kad spēlēja Ozoliņš, varēja gaidīt translāciju. Drīz vien NHL rindās parādījās spēlētājs Aleksandrs Ovečkins, kuru es iemīlēju. Kopš 2006. gada sekoju līdzi visām Vašingtonas Capitals spēlēm. Šogad esmu bijis slinkāks, bet pagājušajā gadā no 82 spēlēm redzēju 80.

– Tad jau tu neesi parasts ierindas skatītājs. Skatoties saproti, kas notiek laukumā?

– Man daudzi saka, ka es varētu pa treneri strādāt (smejas), jo spēles mājās skatos kā coach*. Skatoties labi redzu, kā komanda adaptējas citām komandām. Es arī redzu, kā mainās Capitals spēles stils. Kopš 2006. gada viņiem mainījušies vairāki treneri. Tagad viņi pat ar labu treneri un sliktu sastāvu spēj izvilkt pirmās vietas.

– Latvijas hokeja izlasei joprojām seko?

– Protams! Manuprāt, izlasei pirmām kārtām nepieciešams stabils sastāvs. Ja uz čempionātu stiprākie būs veseli un ieradīsies, būs labi, jo pagājušogad startējām sekmīgi. Ja Elvis Merzļikins, kurš ir mans čoms, būs vesels un Zemgus Girgensons būs uz svītras, jau būs labi. Protams, es ļoti ceru, ka arī Mārtiņš Karsums būs.

– Pagājušā gadā varēja just, ka mūsējiem beidzot nostiprinājusies pašapziņa.

– Piekrītu. Turklāt Hārtlijs ļāva spēlēt jaunajiem.

– Labi, par hokeju viss skaidrs. Saki, kāpēc tu esi mūziķis?

– Iespējams, tas ir iedzimts. Mans vectēvs spēlēja sitamos instrumentus simfoniskajā orķestrī. Arī mammas krustēvs bija ļoti muzikāls. Viņš prata spēlēt daudz instrumentu. Mūzika manā dzīvē ienāca spontāni. Es mammai izlūdzos sintezatoru, un tā arī viss sākās. Iesākumā interesējos par producēšanu, un uz to sliecos arī šobrīd. Izpildījums un repošana man vairāk ir hobijs.

– Būtībā starp mūzikas producentu un treneri sportā var vilkt zināmas paralēles.

– Ir producenti, kas rada tikai mūziku, bet ir arī tādi, kas rada mūziku un strādā pie izpildījumu. Man patīk otrais variants. Līdz šim mans lielākais sasniegums producēšanā ir Mesa pirmais albums, kurš saņēma Zelta disku.

– Jā, producentu pasaulē ir daudzi spīdekļi. Klau, tu zini, kā sauca producentu, kurš slavas saulītē pacēla Beastie Boys?

– (Mirkli domā.) Riks Rubins. Viņš ir arī viens no ierakstu leibla Def Jam Recording dibinātājiem, kura paspārnē tika izdots un popularizēts hiphops. Riks ir cilvēks, kurš pats netaisa mūziku, bet viņa viedoklī, līdzīgi kā Maksa Mārtina viedoklī, kurš ir popmūzikas karalis, ieklausās. Viņi mēdz apgulties studijas dīvānā, dzert vīnu un teikt – jā vai nē. Tas arī viss. Tā viņi pelna savu naudu.

– Muzikālā ziņā esi elastīgs?

– Pēc būtības esmu melomāns un klausos teju visu. Piemēram, mašīnā šodien klausījos Bon Jovi. Mans tēvs klausījās rokmūziku, un, patiesību sakot, esmu audzis, klausoties Līvus. Tāpat man ļoti patīk Andrea Bočelli. Man simpatizē arī simfoniskā mūzika.

– Tu ikdienā sporto?

– Man koncerti ir riktīgs sports. Pēc uzstāšanās no skatuves nokāpju pilnīgi slapjš, maksimāli atdevies mūzikai un tam, ko daru. Būtībā skatuve ir mana sporta zāle, kur strādāju bez limitiem. Patiesībā man ir ļoti paveicies, ka varu nodarboties ar mūziku un nestrādāt citu darbu. Turklāt es varu izpausties jebkādā veidā atkarībā no garastāvokļa.

– Ko tev nozīmē būt uz skatuves?

– Tagad esmu sasniedzis līmeni, kad man gribas izdarīt maksimāli foršāk un vairāk, lai cilvēki redz, ka neesmu tikai repotājs un tamlīdzīgi. Es pat teiktu, ka skatuves māksla mūziķim ir pati svarīgākā. Šajā ziņā man bija labs sensejs – Gačo. Es ar viņu koncertēju kopš 2007. gada.

– Ko Gačo tev ir iemācījis?

– Bieži dzirdu cilvēkus sakām, ka mēs ar Gati esam līdzīgi. Bet tas ir tikai tāpēc, ka kopš jaunības esmu skatījies uz viņu kā uz elku.

– Laikā, kad Gačo boksējās, pats arī mēdzi uzvilkt boksa cimdus un iekāpt ringā?

– Nē, nekad. Es esmu trenējies karatē. Negribu samelot, cik tieši, bet dažas reizes esmu bijis Latvijas čempions, 1999. gadā savā vecuma un svara kategorijā biju trešais Eiropā.

– Oho, tas ir nopietni!

– Man atlika viens gads, lai dabūtu melno jostu. Karatē karjeru beidzu ar brūno jostu.

– Karatē nav cīņas māksla, ko izmantot kritiskās situācijas, vai tiesa?

– Nav gan. Manuprāt, karatē ir paraugdemonstrējumi un mākslas izpausme. Es domāju, ka bokseris karatistu mierīgi noliktu uz lāpstiņām (smejas).

– Kāds ir tavs ieguvums no karatē?

– Visdrīzāk tā ir disciplīna, kas jaunības gados noderēja. Es gan nebiju nekāds paraugjaunietis, bet karatē mani drusku piezemēja, citādi vēl agrāk būtu kļuvis par dumpinieku. Arī vēlme sasniegt mērķi man joprojām ir izteikta. Ja jau kaut ko dari – arī rezultātam ir jābūt.