Alpu ģimene jeb Dace, Armands, Sibilla un Valters ir aktīva pilsētas ģimene, kas izmanto visas pilsētas dotās priekšrocības, tai skaitā, sabiedriskā transporta neizmantošanu, bet došanos ikdienas gaitās ar velosipēdiem.
Jūs dēvē par pilsētas ģimeni uz riteņiem. Kāda, jūsuprāt, ir aktīva pilsētas ģimene?
Ikdienā tik tiešām mūs visus var redzēt uz riteņiem. Velo ikdiena ir mūsu ikdiena. Lielākoties tieši ar velosipēdiem visi braucam savās ikdienas darīšanās. Jūtos kā tāda pīļu mamma, kura brauc pa priekšu, un divi mazi pīlēni man min nopakaļ. Izņēmums ir dienas, kad līst – tad gan uz bērnudārzu braucam ar auto. Vīrs velosipēdu ir iemainījis pret onewheel, un ar to, nevis brauc uz darbu, bet braukājas. Visu laiku izdomā izbraukt kādu lielāku līkumu, lai izbaudītu savu jauno braucamo. Bet, jā, velo ikdiena ir mūsu ikdiena.
Kādēļ velosipēds vai skrejritenis pilsētā, tavuprāt, ir labāks sabiedrotais par auto vai sabiedrisko transportu?
Neatceros, kad pēdējo reizi izmantoju sabiedrisko transportu, ar to mūsu ģimene ir uz “jūs”. Manuprāt, Rīga ir pietiekami maza, lai to mierīgi varētu izbraukāt ar velo, ko arī darām. Protams, mēs neiztiekam arī bez automašīnas, bet tā mums nepieciešama tikai brīvdienās vai tālākiem braucieniem. Mašīnā līdzi vienmēr ir arī citi braucamie – skrejritenis, longborda dēļi un velo mazajiem, lai varētu izbraukāt arī citas vietas, kur esam nonākuši. Ikreiz, kad piektdienās stāvam kādā sastrēgumā, lai tiktu ārpus pilsētas, nopriecājamies, ka tā nav mūsu ikdiena. Mūsu ikdiena ir velo bez sastrēgumiem.
Vai jūsu ģimenei un īpaši bērniem šķiet droši Rīgā pārvietoties ar velo un skrejriteņiem?
Mūsu bērni ir dzimuši un auguši Rīgā un ļoti labi pārzina ceļu drošību, luksoforus un velo braukšanas noteikumus. Mēs vienmēr braucam un atkārtojam vienu un to pašu, lai viņi to vēl labāk atcerētos. Man šķiet, ka viņi vieni paši jau varētu aizbraukt līdz bērnudārzam, ievērojot visus noteikumus un apstājoties pie visām līnijām, kurām nedrīkst pārbraukt. Katru dienu kopā braucam, un dienu dienā atkārtoju vienu un to pašu – “turamies pa labi, pie šīs līnijas stāvam, braucam tālāk”.
Kāds aprīkojums un inventārs, tavuprāt, nepieciešams, lai veiksmīgi pārvietotos pa pilsētu?
Bez ķiveres saviem bērniem neļaujam braukt. Bija vienreiz gadījums mūsu pagalmā, kad dēls neuzvilka ķiveri. Un, protams, tieši tajā reizē guva traumu. Tāpēc ķivere mūsu ģimenē ir obligāts pasākums. Drošība mums ir ļoti svarīga, tādēļ gada tumšajā laikā velkam mugurā atstarojošās vestes. Tāpat mūsu velosipēdi ir aprīkoti ar gaismām.
Kas ir jūsu iemīļotākās vietas, kur pilsētā dodaties visi kopā?
Mums vienkārši patīk braukāties apkārt. Rīgā ir ļoti skaisti parki – Viesturdārzs, Kronvalda parks, Bastejkalns. Varam bez konkrēta plāna braukāties un apstāties pie visiem rotaļu laukumiem un braukt tālāk. Vēl ļoti labprāt braucam uz Kr. Barona ielas bērnu laukuma pump track. Tur bērni var pumpēt pa trasi, bet vīrs paskeitot. Tāpat mums patīk braucieni uz saulrietu Andrejsalā.
Ko tu ieteiktu tiem vai tām ģimenēm, kas vēl baidās izmantot velo vai skrejriteni kā pārvietošanās līdzekli?
Ja baidās, tad nevajag. Ir jābūt pārliecībai, ka spēs savienot braukšanu ar acu skatienu pa 360 grādiem un kontroli par bērnu rīcību. Tie tomēr ir bērni, un vecāki savus bērnus pazīst vislabāk. Ir bērni, kuri tiešām skrien un brauc, neatskatoties, tāpēc prātīgāk būs ar viņiem pārvietoties ar mašīnu vai velo krēsliņu un tikai tad, kad jutīs, ka bērns ir gatavs patstāvīgi pārvietoties ar savu velo, tad laist ielās. Bērniem ir jārāda piemērs.
Teksts Liene Palēna
Bildes no personīgā arhīva
Ar mugursomu ceļojumā pa Latviju