Nav šaubu, kāpēc vieglatlēte Laura Ikauniece – Admidiņa pārstāv Latviju olimpiskajās spēlēs. Viņas kaislība pret sportu ir dzelžaina disciplīna. Spītējot sāpēm, Rio olimpiskajās spēlēs Laura ieguva augsto ceturto vietu.
Vai sportu var mīlēt?
(Iesmejas) Domāju, ka var. Nezinu vai tā ir mīlestība, drīzāk dzīves veids. Ja nevar dzīvot bez mīlestības, tad nevar arī bez sporta.
Mīlestība ir patikšana. Pareizi?
Protams, jo man patīk tas, ko daru. Te gan ir jāsaprot būtiska atšķirība, es mīlu tikai to, ko daru, nevis sportu kopumā. Manuprāt, ir disciplīnas un sporta veidi, kas nevis uzlabo veselību, bet to grauj.
Daudzi dzīvē sevi neatrod. Kā tu atradi sportu?
Tā sanāca, sports ir manos gēnos. Esmu gājusi savas mammas pēdās, nonākot vieglatlētikā. Manas fiziskās īpašības parādīja ceļu. Bet tas, kur esmu šobrīd, ir mans smagā darba rezultāts.
Tev vienmēr ir bijusi sajūta, ka esi tur, kur tev ir jābūt?
Kad biju jaunāka, domāju – kā būtu, ja nebūtu pametusi dejošanu? Četrus gadus dejoju sporta dejas un divus gadus hip hop dejas. Lai gan sporta dejās guvu arī panākumus, ko apliecināja diplomi, vienmēr bija problēmas ar partneri – vai nu man viņš bija jāvelk uz mēģinājumiem, vai arī es pāraugu viņu un nācās meklēt citu. Manai mammai patika, ka es dejoju, savukārt man gribējās pamēģināt savas spējas sportā.
Un tev šāda iespēja radās.
Jā, mēs vienojāmies ar mammu, ka gadu vienlaicīgi, dejošu un trenēšos vieglatlētikā. Jau gada sākumā guvu panākumus sportā. Tāpēc sajutu uzvaras garšu un motivāciju, ka nākotnē varu kaut ko sasniegt. Par manu mērķi kļuva – mammas rekordu pārspēšana.
Kad biju jaunāka, draudzenes brālis man prasīja – Laura, tu būsi olimpiskajās spēlēs? Un es atbildēju, ka būšu.
Bieži vien es sacenšos ar draugiem, vīru vai treniņbiedriem. Ir jābūt arī motivācijai, piemēram, uzvarētājs tiek pie saldējuma.
“Kad biju jaunāka, draudzenes brālis man prasīja – Laura, tu būsi olimpiskajās spēlēs?
…Un es atbildēju, ka būšu.”
Teici, ka sports ir arī smags darbs.
Tas skanēs sadistiski, bet man patīk sevi mocīt. Es zinu, kā dēļ to daru. Treniņos ir ļoti grūti, ir gan slikta dūša, gan sāpes, gan asaras. Bet ciešanām sekos panākumi sacensībās, un tas ir svarīgi.
Kas tevi motivē?
Līdz kaut kādam brīdim pati sev palīdzu. Piemēram, Rio man trūka motivācija. Tur mani motivēja vīrs un fizioterapeits. Uz Rio devos pārbijusies no tā, cik traumēta esmu. Protams, mani nomāca doma, ka visa Latvija gaida rezultātu, bet vienlaikus nezina, ka man ir traumas, par kurām nevienam neesmu stāstījusi.
Katra krīze dzīvē mūs dara stirpākus.
Taisnība, Rio es guvu pārliecību, ka ar klibu kāju var augstu tikt. Psiholoģiski šī pieredze mani darījusi stirpāku. Nākamreiz, kad būs grūti, es iedomāšos par Rio.
Bet no kurienes tevī tāds spēks?
Nezinu. Parasti jau visi saka, ka es tāda maziņa un vājiņa.
Toties rokas spiediens tev ir kārtīgs un stiprs.
(Iesmejas). Visdrīzāk esmu spītīga un man patīk sacensties. Bieži vien es sacenšos ar draugiem, vīru vai treniņbiedriem. Ir jābūt arī motivācijai, piemēram, uzvarētājs tiek pie saldējuma.
Nodoties kādai nodarbei aizrautīgi, nozīmē darīt to kaislīgi.
Es noteikti esmu kaislīga sportiste. Vienmēr esmu sev teikusi – lai kaut ko iegūtu, ir jāziedo. Un es ziedoju daudz. Gan savu, gan mīļoto cilvēku laiku. Sports ir arī mans hobijs un aizraušanās, jo neuzskatu to par savu darbu. Es nebrīnos, ka neiestājas apnikums, jo vieglatlētikā ir neskaitāmi vingrinājumi, kuros pilnveidoties un man vēl ir daudz, kur augt.
FOTO: AFP/Scanpix/LETA , ARTŪRS PAVLOVS
Brīvības ielas nakts brauciens jau 17. septembrī