– Saki, vai divus mēnešus nebūt mājās pie ģimenes un dzīvot treniņnometnēs psiholoģiski nav grūti?
– Katrā ziņā es eju uz rezultātu, līdz ar to kaut kas ir jāupurē, lai sasniegtu mērķi.
– Pirms tikšanās parunāju ar sportistiem, kas tevi pazīst personīgi. Viņi teica: Andrejs ir pasaules TOP biatlonists ar visai niecīgu finansiālo atbalstu.
– Tie, kas seko manām gaitām, protams, redz un zina, ka man trūkst finansiālā atbalsta, lai kāptu uz pjedestāla un stabili turētos desmitniekā gan pasaules čempionātā, gan pasaules kausos. Es pārstāvu pats sevi. Pats eju runāt ar sponsoriem, tostarp Sportland. Iepriekšējos divus mēnešus pavadīju pie šaušanas trenera Klausa Zīberta Vācijā. Starplaikā braucu pārtaisīt šautenes laidni, tad atgriezos pie trenera un atkal devos pārtaisīt laidnim dažas nianses. Arī tam ir vajadzīga nauda.
– Pastāsti, no kā sastāv tavi fiziskie treniņi!
– Peldēšana atklātos ūdeņos, bet ne jūrā, riteņbraukšana, airēšana, treniņi ar rollerslēpēm, imitācija.
– Kas ir imitācija?
– Tā ir iešana ar nūjām kalnā bez slēpēm.
– Kā notiek šaušanas treniņi? Tā ir tikai šaušana vai arī psiholoģisks darbs?
– Viss sākas ar šaušanas filozofiju.
– Kas ir būtiska, vai ne?
– Jā. Mācos vairāk koncentrēties, strādāt pie balansa. Atgriežoties no pirmās nometnes, ko pavadīju Vācijā, sapratu, ka neko daudz par šaušanu nezināju, vēl jo mazāk par psiholoģiju un strādāšanas sistēmu. Latvijā šaušanā sistēmas nav. Ne tikai man tās nav, tās vispār nav. Katrā ziņā tas, ko biju mācījies Latvijā līdz nometnei Vācijā, krietni atšķiras. Piemēram, guļus pozīcija nemainās, bet mainās nianses.
– Un tā, kā tev māca Vācijā, ir vieglāk?
– Lai to iemācītos, man negāja viegli. Es ļoti daudzus gadus daru tā, kā esmu mācīts. Esmu maksimālists un maksimāli centos darīt tā, kā māca Vācijā. Sākumā man gāja ļoti, ļoti grūti. Neņemot vērā fiziskos treniņus, astoņas stundas dienā strādāju pie šaušanas. Pirmajā nometnē iesākumā netiku galā. Uz desmit dienām atgriezos Latvijā, un viss aizgāja. Tas notika šogad, maijā.
– Pauze sakārtoja galvu?
– Pēc pauzes viss notika dabīgi.
– Acīm redzot ir nepieciešams laiks, lai tas, ko esi apguvis, nogulsnētos.
– Protams! Tas ir tāpat, kā strādājot trenažieru zālē, pēc divām nedēļām esi iztukšots, bet, kad atjaunojies, viss nāk atpakaļ.
– Kāpēc pēdējais šāviens vienmēr ir grūtākais?
– Mans vācu konsultants saka: tāpēc, ka sportists sāk domāt.
– Pie pēdējā?
– Jā.
– Sanāks vai nesanāks?
– Nezinu, kas kuram galvā tobrīd darās. Man pašam šķiet, ka es tobrīd nedomāju. Bet taisnība viņam ir – kaut kas jau prātā iešaujas.
– Esi ievērojis domas, kas maisās tavā galvā?
– Manā galvā ir tā: esmu redzējis šāgada šaušanas statistiku un nekā laba tur nav. Pagājušais gads psiholoģiski bija smags gads.
– Kādā ziņā?
– Pēc olimpiādes gads un situācija ar finansiālo stāvokli bija katastrofāli.
– Bet tu esi Latvijas labākais biatlonists. Kā var nebūt pietiekams finansējums Latvijas labākajam biatlonistam?
– Tā ir.
– Cik daudz tevi atbalsta federācija?
– Es esmu Andrejs Rastorgujevs, es pats kārtoju visas lietas. Katrā ziņā man ir mērķis, kuru esmu izvirzījis pirms trim gadiem.
– Kāds ir tavs mērķis?
– Visaugstākais.
– Esmu dzirdējis, ka daži Latvijā zināmi sportisti jau ļoti ilgi strādā arī pozitīvās domāšanas virzienā. Vai esi par to ko dzirdējis?
– Es apmeklēju olimpiskās vienības sporta psihologu, tas man ir daudz palīdzējis, bet ir situācijas, kad ne vienmēr visu varam pārrunāt un izanalizēt klātienē.
– Bet saki, vai nav tā, ka ar laiku sportists kļūst atkarīgs no psihologa palīdzības?
– Nē, ir tā – es strādāju tikai ar tiem cilvēkiem, ar kuriem man izveidojas laba saikne un kuri ir tendēti uz rezultātu. Psihologs nevar izdarīt visu, viņš var tikai palīdzēt ievirzīt. Psihologs ievirza vai piedāvā ideju, kurai es vai nu pieķeros, vai nepieķeros, no kā tālāk izriet domāšana. Bet lielā mērā acis man ir atvēris Klauss Zīberts.
– Ar ko?
– Ar vārdiem. Būtībā cilvēkam ir jāsaprot tas, ka tu esi tunelī. Un tev ir jāstrādā pie tā, ka tu esi tunelī un nevienu citu neredzi. Viss. Kā zirgs ar klapēm uz acīm. Mēs, biatlonisti, arī tādas varam pielikt, bet tai pašā laikā mēs dzirdam skaņas – ir vai nav šāvienā trāpīts. Tāpēc mans treneris saka, es atkārtoju: tu esi tunelī, tu esi viens, esi tikai tu un mērķis – strādā pie tā!
– To ir viegli pateikt…
– Nē! Ir jāiedziļinās ļoti spēcīgi. Ir jābūt tunelī, un viss! Nepastāv – vari vai nevari. Tev tur ir jābūt!
– Tu esi tunelī?
– Es pie tā strādāju.
– Runājot par tuneli, vai esi pamanījis, kā darbojas prāts? Tas pats ģenerē domas. Tagad, kad brauksi mājās, pavēro to. Tas nespēj nosēdēt mierā. Turklāt visai bieži prāts ražo domas, kuru pamatā ir šaubas.
– Protams, ir dažādi veidi, kā iemācīties kontrolēt domas, bet man nav daudz laika.
– Bet tev laiks ir nemitīgi. Kaut vai tagad.
– Tagad ir laiks meditēt?
– Savā ziņā, domāju, – ir.
– Es taču nevarēšu padomāt, ja atslēgšu visu…
– Bet par ko tu domāji, braucot uz mūsu tikšanos?
– Ko es domāju? Gaidīju, lai ātrāk iedegas zaļā gaisma.
– Nu lūk, zaļais iedegsies arī tad, ja par to nedomāsi. Tas nav svarīgi.
– Šodien man ir astoņas vai deviņas tikšanās. Kad esmu Latvijā, man nav laika, kad esmu nometnēs, arī tad man nav laika. Dažkārt dienā trenējos vienpadsmit stundu. Darbā pavadu ļoti daudz laika. Es esmu profesionālis un daru to, kas man ir jādara. Katrs pats izvēlas, cik augstu pa savām karjeras kāpnēm kāpt. Cits apstājas un saka: man pietiek. Bet es nekur negrasos stāties. Pagājušajā gadā man bija izvēle – beigt savu karjeru vai piesaistīt finansējumu un turpināt. Es netaisos sēdēt vienā līmenī vairākus gadus. Es redzu potenciālu, es redzu mērķi un apstākļus, kas nodrošinās manu rezultātu tāpēc uz maksimumu. Tāda ir dzīve – katrs pats izvēlas, ko viņš grib sasniegt. Esmu maksimālists, gribu maksimumu.
– Sportu uztver kā misiju?
– Misija man ir cita: man ir ģimene, sieva un bērns, par kuru jārūpējas.
Teksts: Ralfs Dravnieks, Foto: F64
Skriešanas varā